Platlapju meži
Platlapju meži ir meži, kuros galvenokārt sastopami platlapju koki — ozoli, oši, liepas, kļavas, gobas, vīksnas,[1] mazākā daudzumā arī citi koki — bērzi, egles, apses, melnalkšņi un baltalkšņi.[2] Pamežā izveidojies bagātīgs krūmu stāvs ar ošu, ozolu, liepu, kļavu un egļu paaugu,[2] bet zemsedzē daudz lakstaugu. Sūnas klāj garākus koku stumbru posmus no zemes nekā skujkoku un šaurlapu mežos.[1]
Platlapju meži sastopami auglīgās zemienēs, pauguru nogāzēs, upju ielejās un ezeru salās. Tās ir teritorijas ar bagātīgu augsni, tāpēc piemērotaslielai sugu daudzveidībai, bet šīs pašas auglības dēļ šīs zemes cilvēks bieži lieto lauksaimniecībai, ar to samazinot platlapju mežu platības vai tos izcērtot vispār.[3] Latvijā šādi meži ir reti un biežāk sastopami ūdens tuvumā — upju ielejās un krastos, gravās un pauguru nogāzēs, no mežu augšanas apstākļu tipiem — gāršās un slapjajās gāršās. Ūdens līmeņa svārstību dēļ platlapju mežos gada laikā var stipri mainīties mitruma līmenis, pateicoties labiem dabiskās drenāžas apstākļiem.[1]
Veci jaukti platlapju meži ir ES aizsargājams biotops,[4] par tiem var izvērsties arī mežaudzes, kur biotopā kā valdošā koku suga ir apse, bērzs vai egle, bet izveidojies izteikts platlapju otrais stāvs un/vai paauga, kas nākotnē labvēlīgos attīstības apstākļos varētu ieņemt valdošās koku sugas vietu.[4]
Platlapju izplatība Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Platlapju koku audzes Latvijā aizņem aptuveni 1% no mežu kopējās platības, taču mūsdienu klimata maiņas virziens veicina to izplatību. Visvairāk no platlapju koku sugām Latvijā sastopamas ošu audzes — 15 276 ha platībā, kurām seko ozolu un liepu audzes, paretam sastopamas kļavu, vīksnu, skābaržu un dižskābaržu audzes.[1] Biežāk nekā citur platlapju audzes sastopamas Zemgales līdzenumā, kur tās bija dominējošās kopš sasilšanas perioda atlantiskajā laikmetā pirms 6000 gadiem.[1].Taču šis līdzenums ir arī vēsturiski aktīvas zemkopības rajons, kas stipri samazinājis mežu daudzumu tajā. Citi vēsturiski platlapju augšanas reģioni ir Lubāna zemienē, Kurzemes centrālajā daļā, Sēlijā.[4] Ozoli biežāki ir Kurzemē, oši — Rietumzemgalē, liepas visbiežāk redzamas Gaujas un Daugavas ielejās, kā arī pilsētu apstādījumos. Parastās kļavas mūsdienās Latvijā ir suga, kas izplatās visstraujāk, tā īpaši izplatīta Latgales augstienē, kā arī Rīgas un Pierīgas pilsētu mežos, lai gan neveido dabiskas tīraudzes.[1] Jaunās kļavas līdz 0,5 m augstumam sastāda lielu daudzumu pameža (līdz pat 78% dižskābaržu tīraudzēs), tomēr to lielākā daļa drīz iet bojā noēnojuma dēļ.[5] Latvijā palielinās arī dižskābaržu daudzums, kuri virzās no Latvijas rietumiem uz valsts iekšieni.[1] Nelielā daudzumā dienvidrietumos aug parastie skābarži.
Galvenais šo mežu apdraudošais faktors ir mežsaimnieciskā darbība, kas iekļauj cirtes, mežu fragmentēšanu ar ceļiem un mirušās koksnes izvākšanu.[4] Dobumaini koki, sausokņii un liela izmēra kritalas ir arī būtisks faktors daudzu augu, kukaiņu, putnu un dzīvnieku sugu izdzīvošanai.[6] Aktīvi notiek kailcirtes, izmantojot to, ka vairums ES aizsargājamo biotopu mežu nav iekļauti Latvijas aizsargājamo teritoriju sarakstos.[7]
Aizsargājamās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Platlapju mežu biotops ir nozīmīga dzīvotne epifītiskajām ķērpju un sūnu sugām, t.sk. īpaši aizsargājamajām, no kurām liela daļa saistīta tieši ar veciem platlapju mežiem, piemēram, no ķērpjiem — parastais plaušķērpis Lobaria pulmonaria, cetrēlijas Cetrelia spp., leptogijas Leptogium spp., koraļļveida parmeliella Parmeliella triptophylla, sīkpunktainā artonija Arthonia byssacea, kolēmas Collema spp., no sūnām — doblapu leženeja Lejeunea cavifolia, nokarenā stardzīslene Antitrichia curtipendula, no sēnēm — zarainā dižadatene Hericium coralloides; kā arī vaskulārie augi — platlapu cinna Cinna latifolia, Lietuvas ūdenszāle Glyceria lithuanica, skrajziedu skarene Poa remota, sīpoliņu zobainīte Dentaria bulbifera, laksis Allium ursinum. Ar šo biotopu saistītas arī retas bezmugurkaulnieku — īpaši vaboļu — sugas.[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 «Dižskābardis – nākotnes koku suga Latvijā». LA.LV (latviešu). Skatīts: 2024-05-24.
- ↑ 2,0 2,1 «Meža apsaimniekošanas demonstrējamās teritorijas». www.pdf.lv. Skatīts: 2024-05-24.
- ↑ «Pasaules Dabas Fonds - Platlapju meži». www.pdf.lv. Skatīts: 2024-05-24.
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 Daba.gov.lv. 9020* Veci jaukti platlapju meži S.Ikauniece, 2016
- ↑ Silava. Platlapju mežaudžu stabilizējošā loma ilgtspējīgā mežsaimniecībā Latvijā
- ↑ LLTA Lauku Celotajs. «Mežtaka». baltictrails.eu (angļu). Skatīts: 2024-05-24.
- ↑ «Vides organizācijas: jāizbeidz starptautiskas nozīmes biotopu iznīcināšana valsts mežos | LDF». ldf.lv. Skatīts: 2024-05-24.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)