Latgales augstiene

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ainava pie Sauleskalna

Latgales augstiene ir visplašākā Latvijas augstiene, tā atrodas Latvijas austrumdaļā. Augstienes robežas ar blakus esošiem fiziski ģeogrāfiskajiem rajoniem ir morfoloģiski labi izteiktas marģinālo nogāžu un kāpju veidā. Dienvidos Latgales augstiene robežojas ar Polockas zemieni un pa Daugavas ieleju ar Augšzemes augstieni, rietumos - ar Ziemeļlatgales pacēlumu, ziemeļaustrumos - ar Veļikajas zemieni, austrumos tā sniedzas līdz Latvijas robežai ar Krieviju un Baltkrieviju.

Augstienes ziemeļ- un vidusdaļā pamatieži sastāv no augšdevona dolomīta un dolomitizēta merģeļa, kuri vietām atsedzas Rēzeknes upes krastos, bet dienviddaļā - no augšdevona smilšakmens, aleirītiem un māla. Šie ieži rajona dienviddaļā veido labi izteiktu pamatiežu reljefa pacēlumu, kas dažviet sasniedz līdz 145 m, bet ziemeļdaļā - vairāk nekā 120 m vjl. Augstienes perifērijā pamatiežu virsa pakāpeniski pazeminās līdz 90 - 110 m vjl. Pamatiežu virsu saposmo senas apraktas ielejas un lēzeni pazeminājumi, kas vietām ir dziļāki par 60 m un daļēji izpaužas tagadējā augstienes virsas reljefā.

Pamatieži pārklāti ar kvartāra iežu slāni, kura vidējais biezums ir 40 - 80 m, bet atsevišķās vietās tas pārsniedz 100 m, turklāt vērojams, ka biezums virzienā no augstienes malām uz centru palielinās. Kvartāra iežu slānis dalās divos vai vairākos horizontos, un fluvioglaciālas rupjgraudainas smilts, grants un bezakmeņu māla kompleksiem; šie nogulumi ir ļoti biezi un nereti veido galveno paugurainā raljefa daļu. Zem morēnas smilšmāliem dažviet atrodas kā ledāja, tā arī vecāki starpledus laikmeta nogulumi.

Latgales augstienē dominē dažādas formas un izmēra pauguru reljefs, kas bieži vien veido samērā sarežģītas kombinācijas ar ezeru ieplakām. Pauguru absolūtais augstums augstienes malās ir 145 - 150 m, bet vidusdaļā - 280 m (liela daļa augstienes tur augstāka par 200 m). Pēc reljefa īpatnībām augstienē izdala vairākas daļas. Piemēram, augstienes ziemeļdaļu, uz ziemeļiem no Liuzenes upes un Ludzas ezeru grupas, aizņem sīkpauguru reljefs, kura absolūtais augstums sasniedz 140 - 180 m, relatīvais augstums - 8 - 12 m. Šajā augstienes daļā apaļi pauguri mijas ar samērā plašām ieplakām. Pauguru vienveidību pārtrauc 20 - 30 m augsti atsevišķi pauguri ziemeļos no Burzavas stacijas - plakanpauguru grupa, kuras relatīvais augstums ir 20 - 35 m un platums - 1,5 - 2 km. Pauguru malas sastopamas ar gravām. Šo teritoriju veido morēnas smilšmāls un ledāja kušanas ūdeņu smilts, grants un bezakmeņu māla nogulumu komplekss. Teritoriju norobežo morfoloģiski labi izteikta nogāze, kas ziemeļrietumdaļā ir 30 - 45 m augsta, bet ziemeļaustrumos - līdz 15 m. Tālāk uz dienvidiem augstieni šķērso pazeminātas virsas josla, kuras absolūtais augstums ir 120 - 160 m. Šajā joslā sīkpauguru reljefs, kura relatīvais augstums 5 - 8 m, mijas ar atsevišķām pārpurvotām ieplakām, ezeru gultnēm un augstāku pauguru masīviem, kā, piemēram, pauguru grupa uz dienvidrietumiem no Cirma ezera (tā izbeidzas pie ezera ar apmēram 11 m augstu krauju). Šāds reljefs Rēzeknes augšteces daļā stiepjas gandrīz līdz Rāznas ezeram.

Uz rietumiem no Rēzeknes pilsētas sīkpauguru reljefs gar Rēzeknes upi pāriet ielejveida ieplakā. Šo ieplaku, kuras platums sasniedz 1,8 km, dziļums 25 - 30 m, nepareizi sauc par senleju. Rēzeknes upe tek pa ieplakas dibenā izveidoto ieleju, kas ir šaura, apmēram līdz 10 m dziļa. Uz austrumiem no Ludzas pilsētas stiepjas labi izteiktā, vairāk nekā 10 km garā Ludzas - Ciblas osu grēda, kas pilsētas robežās ir 20 m augsta, bet aiz Lielā Ludzas ezera - 25 - 35 m. Grēdu veido sīkgraudaini, smilšaini ledāja kušanas ūdeņu nogulumi, kas pārsegti ar morēnas smilšmālu. Rietumos un austrumos šo augstienes daļu norobežo 10 - 18 m augstas paugurotas nogāzes.

Tālāk uz dienvidiem augstienes vidusdaļai, kas turpinās līdz Maltas upei un Ežezeram, raksturīgs lielāks absolūtais augstums (160 - 200 m rietumdaļā, 180 - 250 m austrumdaļā), lielāki pauguri un lielāka to daudzveidība. Rietumdaļā un uz dienvidiem no Rāznas ezera dominē paugurains reljefs, ko veido cieši sablīvējušies morēnu pauguri, kuru relatīvais augstums ir 15 - 18 m; šis reljefs izbeidzas pie Maltas upes ar labi izteiktu pauguru kāpli, kuras relatīvais augstums ir 30 - 50 m.

Latgales augstienē uz dienvidiem no Rāznas ezera virs raksturotā reljefa paceļas atsevišķi pauguri un pauguroti masīvi, kuru relatīvais augstums sasniedz līdz 50 m, kā, piemēram, Mākoņkalns. Uz dienvidaustrumiem un austrumiem no Rāznas ezera līdz Ežezeram un Istras augštecei atrodas visaugstākais (līdz 220 - 250 m) Latgales augstienes lielpauguru apvidus; tur pārsvarā ir 20 - 30 m augsti plakanpauguri, kurus citu no cita atdala šauru ieplaku sistēmas. Plakanpauguri šajā apvidū ir lieli (piemēram, Roskošas - Arhipovkas paugura diametrs ir 3 km). Starp plakanpauguriem paceļas grupa apaļu pauguru ar stāvām nogāzēm. Apaļo pauguru absolūtais augstums pārsniedz 260 m, to vidū atrodas mežiem apaugušais Lielais Liepukalns (augstākais punkts Latgales augstienē - 289 m vjl.), kura relatīvais augstums ir 55 m. Visu rajonu veido ledāju kušanas ūdeņu smilšaini grantaina materiāla komplekss, kas lielākajā daļā pārklāts ar bezakmeņu smilšmāla segu.

Augstienes pauguraino reljefu šķērso vairākas šauras, diezgan dziļas (līdz 20 m), submeridionāli stieptas subglaciālās vagas, kā, piemēram, uz dienvidiem no Rēzeknes pilsētas - gultne ar Kiuku ezeru un Gaiduļu ezeru, uz dienvidiem no Ludzas pilsētas - gultne ar Kivdoļicas upi.

Teritorijai uz dienvidiem no Maltas upes un Ežezera līdz Daugavai raksturīga zemāka virsa (145 -180 m vjl., tikai pie Sīvera ezera - līdz 229 m), kurā daudz dienvidaustrumu virzienā orientētu, garu subglaciālo gultņu. Pārsvarā 3 - 15 m augsti pauguri, kas sablīvēti, tāpēc starppauguru ieplakas ir šauras, tikai atsevišķās vietās pauguri retāki, nekārtīgi izsvaidīti un pārpurvotās ieplakas aizņem lielāku platību nekā pauguri (piemēram, uz austrumiem no Rušona ezera, Sarjankas augštecē, Asūnīcas upes rajonā). Reljefa vienveidību pārtrauc vairāki pazeminājumi, no kuriem labi izteikta ir josla gar Maltas upi, tās pieteku Baldu un tālāk uz Ežezeru. Šai joslā, kur pārsvarā ir ledāja kušanas ūdeņu smilšaini nogulumi, atrodas vairākas osu grēdas. No pārējām grēdām sevišķi izdalās 11 km garā un līdz 10 - 30 m augstā osu grēda, kas stiepjas no Baldas lejteces līdz Andrupenei. Tāda pati pazeminātas virsas josla redzama Cīriša un Rušona ezera apkaimē, no kurienes dienvidaustrumu virzienā stiepjas labi izteikta 16 km gara subglaciālā vaga ar Ilzas, Dubuļu un Okras ezeru. Uz dienvidiem, gandrīz paralēli iepriekšējai subglaciālajai vagai, ir otra, vairāk izlocīta un dziļāka (20 - 25 m) gultne, kurā atrodas Jazinkas, Cārmaņa un Ārdavas ezers. Šī pazeminātā josla izbeidzas Drīdža ezerā.

Latgales augstienes dienvidaustrumos ir vēl vairākas nelielas subglaciālās vagas, piemēram, ar Garo ezeru, Ormijas, Gusena, Gailīšu ezeru. Šādas vagas šķērso arī augstienes dienvidu nomali, piemēram, gultne ar Asaru ezeru (pie Skaistas stacijas) u.c.

Sīvera ezera apkaimē atrodas lielu pauguru masīvs (tā absolūtais augstums 180 - 229 m), kur apaļi, līdz 15 m augsti pauguri mijas ar plakanpauguriem (piemēram, Suveidišķos, Aišpuros u.c. vietās), kas ir līdz 40 m augsti un 2 km diametrā. Visi pauguri atdalīti cits no cita ar šaurām, bieži vien arī sausām ieplakām.

Augstienes austrumu nomalē ir mierīgāks reljefs, kura absolūtais augstums sasniedz 130 - 150 m, bet relatīvā augstuma svārstības nav lielākas par 12 m. Austrumu nomali šķērso meridionāli izstieptās ledāja kušanas ūdeņu izveidotās ieplakas, kuru dziļums - līdz 20 m, platums - ziemeļdaļā 0,5 km, dienviddaļā - līdz 1,5 km. Šādā pārpurvotā pazeminājumā atrodas apmēram 5,5 km gara, 20 m augsta osu grēda - Grebļa kalns (dabas aizsardzības objekts). Rietumos tam piekļaujas marginālais Šķaunes valnis, vairāk nekā 26 km garš, 2 - 3 km plats, relatīvais augstums lielāks par 30 m. Tā dienviddaļa atrodas Baltkrievijas teritorijā. Visa augstienes austrumu nomale veidota no smilts un grants materiāla, kas pārklāts ar mālsmilts segu vai vietām - ar morēnas smilšmālu.

Latgales augstienes upes parasti tek pa starppauguru ieplakām vai arī senām noteces gultnēm, kurās tās iegrauzušās 3 - 5 m dziļi, vienīgi Rēzeknes ieleja lejpus pilsētas iegrauzta 12 m dziļi. Dažkārt, šķērsojot augstienes nogāzi, nelielās upes var iegrauzties stipri dziļi, kā, piemēram, Jašas upe, kurai tagadējā šaurā (ap 50 m platā) ieleja ir līdz 18 m dziļa.

No dienvidiem, posmā Krāslava - Ruģeļi, Latgales augstieni norobežo asimetriskā Daugavas ieleja, kuras platums ir 2,5 - 4 km, dziļums - līdz 45 m. Ielejas stāvās nogāzes, kurās bieži atsedzas devona smilšakmens, ir 25 m augstas, pretējā nogāze saposmota ar 4 - 6 m augstām terasēm.

Latgales augstienes klimats ir kontinentāls un nedaudz atšķiras no tuvējo zemieņu klimata. Ziema tur auksta: janvārī vidējā temperatūra apmēram -7, -7,5°, temperatūras minimums dienviddaļā var sasniegt -43° (Dagdā). Jūlija vidējā temperatūra ziemeļrietumos ir 16,5°, dienvidos - līdz 17,4°, maksimums - 35°.

Aktīvo temperatūru summa Latgales augstienes ziemeļaustrumos sasniedz 1900°, dienvidos - 2050° (Latvijas apstākļos tā kopumā ir liela summa). Nokrišņu daudzums gadā nav visai liels: 550 mm ziemeļrietumos un 650 mm dienvidrietumdaļā, turklāt 420 - 480 mm nolīst siltajā periodā. Veģetācijas periods ilgst 178 - 185 dienas. Bezsala periods ilgst līdz 145 dienām (apmēram tikpat, cik Rīgas jūras līča piekrastē). Sniega sega sasniedz 20 - 35 cm biezumu un nenokūst apmēram 100 dienas.

Mitrais vasaras periods un samērā biezā sniega sega palielina noteci; vidēji gadā rajona austrumdaļā notek 220 mm, dienvidrietumdaļā - līdz 280 mm biezs ūdens slānis. Šie apstākļi kopā ar sarežģīto, dziļām ieplakām saposmoto pauguru reljefu nosacījuši ne tikai bieza upju tīkla izveidošanos, bet arī ezeru pārpilnību.

Latgales un Augšzemes augstienēs kopumā uzskaitīts vairāk nekā 800 ezeru (ne velti šo apvidu dēvē par "zilo ezeru zemi"), turklāt 75 ezeru platība ir lielāka nekā 1 km2, 280 ezeru - 0,1 - 1 km2, bet pārējie - mazāki par 0,1 km2. Uz katriem 10 km2 platības šeit atrodas viens ezers - tas ir lielākais ezeru skaits uz platības vienības Latvijā. Augstienes ezeri ir daudzveidīgi. Tur redzam lielus, bet nevisai dziļus ezerus, piemēram, Rāznas ezeru, kas aizņem lēzenu starppauguru pazeminājumu (platība - 57,6 km2, bet vislielākais dziļums - tikai 17 m). Pēc formas līdzīgā Feimaņu ezera platība ir 6,3 km2, dziļums - 3,7 m, Losu ezera platība - 3,9 km2, dziļums - 3 m. Turpretī ezeri, kas novietojušies subglaciālajās vagās, bieži vien ir ļoti dziļi. Piemēram, Ilzas ezera platība ir 3,2 km2, dziļums - 46 m, Gusena ezera platība ir 1,2 km2, dziļums - 40 m, visbeidzot Drīdža ezera platība 7,5 km2, dziļums - 65 m (tas ir dziļākais ezers visās trijās Baltijas valstīs).

Atkarībā no ezerdobes samērā daudzveidīgas ir arī ezeru formas: apaļi ezeri, ar vienkāršu krasta apveidu (piemēram, Losu ezers), ļoti izstiepti (piemēram, Garais ezers - 4,3 km garš, 0,3 km plats), ar izrobotu krasta līniju, daudziem līčiem un salām (Ežezers, kura platība ir 10,1 km2, un kuram ir apmēram 15 līču un pussalu, apmēram 65 salas).

Pārpurvošanās Latgales augstienē nav visai liela, plašu purvu masīvu nav. Lielākie purvi atrodas tajās rajona daļās, kur ir zemi pauguri un plašas starppauguru ieplakas - Losu ezera apvidū, ap Rušona ezeru, uz austrumiem no Rēzeknes pilsētas, Sarjankas augštecē, kā arī augstienes austrumdaļas plašajās senajās ieplakās. Purvu platība paugurainās vietās parasti nav lielāka par 3 - 5 km2, tikai austrumdaļā, plašajā ieplakā ap Plisūnas ezeru, Zamševas - Zeiļu purva masīvs sasniedz 7,5 km2. Pārsvarā ir zemie zāļu purvi, tikai Sarjankas augšteces apvidū un it sevišķi pie Losu ezera sastopami vairāki sūnu purvi.

Augstieni šķērso Daugavas - Veļikajas ūdensšķirtne, turklāt lielu tās daļu drenē upes, kas tek uz Daugavu: Sarjanka, Rosīca, Indra, Dubna ar pietekām Jašu un Feimanku, Malta, Rēzekne, Iča (augstienē izvietojušās šo upju augšteces). Uz Veļikajas upi ūdeņus nes Zilupe, Ludza un Rītupe. Ezeru pārpilnība noteic upju samērā vienveidīgo noteci, jo tām nav līmeņa svārstību. Upes aizsalst decembra pirmās dekādes beigās, bet ledus tajās uzlūst aprīļa sākumā, turpretī ezeri atkarībā no to dziļuma sāk aizsalt jau novembra beigās, bet ledus tajos izkūst aprīļa vidū vai pat beigās.

Augsnes sega paugurainajā reljefā veido sarežģītu kompleksu, kur pārsvarā velēnu vidēji vai vietām vāji podzolētās, erodētās augsnes, zemākajās vietās tās nomaina velēnu podzolētās glejotās, gleja un pat purvainās augsnes. Smilšainākās vietās ir velēnu stipri podzolētās augsnes, bet smilšainās Daugavas terasēs - tipiskas podzolētās augsnes. Dabisko veģetācijas segu - senos egļu un platlapju koku-egļu mežus - cilvēks stipri pārveidojis. Labvēlīgie dabas apstākļi (laba pauguru drenāža, lielā aktīvo temperatūru summa, ilgais veģetācijas periods u.c.) veicināja iekultivēto platību izveidošanu un mežu platības samazināšanos. Meži saglabājušies tikai atsevišķās vietās - lielākoties pārmitros reljefa pazeminājumos (uz austrumiem no Rušona ezera, Sarjankas augštecē un citur) vai arī lielpauguraiņu stāvajās nogāzēs (Lielā Liepukalna apvidū, pauguros pie Adamovas ezera un citur), kā arī smilšainā materiāla reljefa joslā gar Maltas un Baldas upēm un vēl dažās citās vietās.

Intensīva un ilgstoša pauguru uzaršana lielās platībās izraisījusi augšņu denudācijas procesu, ko veicinājuši irdenā materiāla cilmieži. Sakarā ar to daudzu zemkopībā izmantoto pauguru piekājēs vērojamas labi izveidotas noaru kāpes, kas nereti sasniedz 2,5 - 3 m augstumu. Aparto plakanpauguru nogāzēs attīstās gravas; atsevišķos gadījumos tās ir garākas par 1 km un līdz 8 m dziļas.

Pēc paugurotā reljefa īpatnībām un atšķirībām rajona robežās Latgales augstieni iedala 6 apakšrajonos.

  • Ziemeļu apakšrajons aizņem apvidu uz ziemeļiem no Liuzenes upes un Lielā Ludzas ezera. Šajā apakšrajonā pārsvarā vidējpauguraiņu reljefs ar dažādu litoloģisko sastāvu, kur zināma nozīme ir vāji karbonātiskiem morēnas smilšmāliem. Šī augstienes daļa ir labi apgūta. Pa visu teritoriju izkaisīti sīki ezeri, nelieli purvi un mitras starppauguru ieplaku pļavas. Nelielās platībās saglabājies damaksnis ar lazdu audzēm vai vēris. Mežos nereti aug platlapju koki. Bieži vērojama augšņu denudācija un gravu veudošanās. Apakšrajonā atrodas Tumužu (Rēzeknē) māla un Ančupānu grants atradnes.
  • Ludzas - Rēzeknes apakšrajons platas joslas veidā šķērso augstienes ziemeļdaļu un stipri paplašinās vidusdaļā. Tajā ir samērā maz posmots reljefs. Šajā apakšrajonā ir daudz ezeru un vēl vairāk lēzenu ieplaku, ko aizņem zāļu purvi, kā, piemēram, Janopoles purvs, kuram cauri tek Rēzeknes upe. Lauksaimniecībā labi apgūti pauguri nereti atrodas blakus samērā lieliem purviem. Pārsvarā ir smilšainu un mālainu nogulumu viļņota ainava, kas mijas ar sīkpauguraiņu ainavām, bet austrumdaļā to nomaina vidējpauguru un sīkpauguru reljefs ar dažādu litoloģisko sastāvu: līdzās lauksaimniecībā apgūtajām zemēm vietām ir mitras pļavas un nelieli mežu puduri, kuros aug slapjais egļu vēris, priežu riests un purvājs. Apakšrajona apgūšanas pakāpe ir nedaudz zemāka kā augstienes ziemeļdaļā.
  • Centrālais apakšrajons atrodas no iepriekšējā apakšrajona uz dienvidiem līdz Maltas upei un Ežezeram, bet uz austrumiem tas plešas līdz Istras augštecei. Šai augstienes daļai raksturīgi sarežģīti reljefa apstākļi, attīstīts lielpauguru reljefs. Pārsvarā ir nelielas starppauguru ieplakas, kurās izveidojušies sīki ezeri un purvi. Rietumdaļā, pie Losu ezera, plašu pazeminājumu aizņem zāļu un sūnu purvu masīvu grupa, no kuriem vislielākais ir zemais zāļu purvs - Kampišku purvs (3,8 km2). Apakšrajona centrā lielā lēzenā pazeminājumā izvietojies Rāznas ezers. Šai apakšrajonā pārsvarā ir izteiktas sīkpauguraiņu un vidējpauguraiņu ainavas, ko apakšrajona vidusdaļā nomaina lielpauguru reljefs. Tām raksturīgs sarežģīts litoloģiskais sastāvs, dominē smilšmāls un mālsmilts. Vislabāk cilvēks apguvis vidējpauguraiņu ainavas, piemēram, apvidu uz dienvidiem no Rāznas ezera, starp Rēzeknes pilsētu un Maltas upi, Istalsnas - Nirzas apvidu u.c. Stipri vājāk ir apgūti lielpauguru reljefa ainavu apvidi, kur lauksaimniecībā izmantoti galvenokārt plakanpauguri. Vairākās vietās šajā apakšrajonā saglabājušies meži - slapjais priežu vēris un mētrājs, bet dažās vietās damaksnis. Kādreizējo mežu izcirtumu vietās attīstījušies sekundārie bērzu - apšu meži.
  • Dienvidu apakšrajons aizņem Latgales augstieni līdz Daugavai. Tam raksturīgs sarežģīts, paugurains raljefs, ko šķērso vairāki lieliem ezeriem bagāti pazeminājumi, kā arī subglaciālās vagas, kurās atrodas visdziļākie ezeri. Šo pazemināto vietu izdalās reljefa ieliece gar Maltas upes augšteci un apvidus ap Rušona ezeru kur blakus ezeriem izvietoti arī vairāki zāļu purvi, no kuriem vislielākais ir Feimaņu purvs (2,9 km2). Vēl lielāki purvi atrodas austrumdaļā - Sarjankas augšteces apvidū, kur vislielākais ir Čaumalu purvs (3,3 km2). Blakus lieliem ezeriem visā apakšrajonā izkaisīti daudzi sīki ezeri (šajā apakšrajonā ir visvairāk ezeru).

Šajā apakšrajonā dominē sīkpauguraiņu ainavas, vietām tās nomaina saliktas vidējpauguraiņu un sīkpauguraiņu, bet austrumos - sīkpauguraiņu un viļņoto līdzenumu ainavas. Tikai ap Sīvera ezeru samērā nelielu platību aizņem lielpauguru ainavas. Lielākajā apakšrajona daļā ir smilšmāma litoloģiskais sastāvs, it sevišķi austrumos, kur dažkārt sastopami apvidi ar sliktiem noteces apstākļiem. Atsevišķās vietās, piemēram, ap Rušona ezeru, ieplakā gar Maltas augšteci un citur, izplatīti smilšaini augsnes cilmieži.

Apakšrajona rietum- un vidusdaļa, kā arī galējie dienvidaustrumi lauksaimniecībā apgūti samērā labi. Un tomēr tur vēl saglabājušies lieli mežu masīvi, kuros apakšrajona ziemeļrietumos (Rušona ezera apkārtnē un Maltas augštecē) pārsvarā priežu damaksnis un slapjais vēris, bet sausākos apvidos, piemēram, osu grēdās - sili. Apakšrajona pārējā daļā mežu masīvi ir nelieli un tos veido egļu damaksnis, mētrājs un slapjais vēris, kur aug arī daudz platlapju koku, it īpaši austrumdaļā, Sarjankas baseina mežos. Bez tam vairākus apvidus, sevišķi apakšrajona austrumdaļā, aizņem sekundārie sīklapju koku meži. Apakšrajonā ir vairākas smilts un grants atradnes, ko plaši izmanto ceļu būvniecībā. Skaisto dabas ainavu dēļ apakšrajonu bieži apmeklē tūristi. It sevišķi gleznaina ir Ežezera, Drīdža un vairāku citu ezeru apkārtne. Ežezera salas un ozolu birzs ezera rietumu krastā ir dabas aizsardzības objekts.

  • Daugavas ielejas apakšrajons ar savu reljefu, labvēlīgajiem noteces apstākļiem, labi izteiktajām nogāzēm un smilšainajām terasēm krasi atšķiras no pārējām Latgales augstienes daļām. Šajā apakšrajonā atrodas vienīgais Daugavas posms, kur apmēram 0,2 km platā upes gultne veido vairākus lielus meandrus, kuros vietām ir nelielas laukakmeņu krāces. Šie meandri noteic kopumā raksturīgu likumsakarību - abos krastos pārmaiņus mijas kāpjaini smilšu terašu posmi ar stāvu, reizēm krauju nogāzi. Lēzenie nogāžu posmi izmantoti aramzemei, bet terases aizņem priežu mētrāji, vietām sili, kur skuju kokiem piejaucas ozoli. Palienē - applūstošās pļavas. Apakšrajonam, it sevišķi Krāslavas apvidū, ir nozīme tūrismā.
  • Austrumu apakšrajons stipri atšķiras no pārējiem Latgales augstienes daļām. Būtībā tas ir daļa no cita fiziski ģeogrāfiskā rajona - Sebežas pauguriem, kuru lielākās platības atrodas aiz Letvijas robežām. Reljefs apakšrajonā ir lēzens un saposmots ar platām, senām noteces ūdeņu gultnēm, tāpēc tam raksturīgas viļņota un līdzena reljafa ainavas un slikti noteces apstākļi. Ezeru nav daudz, bet lielas platības aizņem zāļu un pārejas purvi. Lielākie purvi: Zamševas - Zeiļu purvs (7,5 km2), Mudovkas purvs (4,3 km2). Cilvēks apguvis tikai viļņotā līdzenuma paceltās daļas, kur senāk auga priežu meži un kur arī vēl tagad ir nelieli priežu slapjie vēri un pārpurvoti priežu meži, kā arī izplatīti senundārie sīklapju koku puduri.