Platsliežu dzelzceļš

Pasaules valstis ar dažāda platuma dzelzceļiem.

Platsliežu dzelzceļš ir dzelzceļš, kas paredzēts vilcienu kustībai ar sliežu platumu, kas lielāks par normālplatumu jeb standarta platumu (1435 mm).

Vēsture

19. gadsimta pirmajā pusē 1524 mm (piecu pēdu) platsliežu dzelzceļus līdz 1844. gadam ierīkoja gan Anglijā, gan ASV dienvidu štatos, kur tie pastāvēja līdz 1886. gadam.

1843. gadā Krievijas impērijas valdība nolēma būvēt piecu pēdu platu dzelzceļa līniju Pēterburga—Maskava, bet 1852. gadā sāka būvēt piecas pēdas plato dzelzceļa līniju Pēterburga—Varšava. 1524 mm platsliežu dzelzceļus sāka dēvēt par Krievijas platuma dzelzceļiem. Šī platuma dzelzceļus vēl arvien lieto Armēnija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Gruzija, Igaunija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Latvija, Lietuva, Moldova, Mongolija, Krievija, Somija, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Ukraina un Uzbekistāna. 1970. gada novembrī PSRS valdība nolēma samazināt sliežu platumu par četriem milimetriem līdz 1520 mm, cerot samazināt sliežu ceļa nodiluma ātrumu un troksni.

Platsliežu dzelzceļi Latvijā

1860. gadā atklāja pirmo dzelzceļa iecirkni Rītupe—Daugavpils, kas bija Sanktpēterburgas—Varšavas dzelzceļa maģistrāles daļa. 1861. gadā ekspluatācijā nodeva dzelzceļa līniju Rīga—Daugavpils.

Pirmā pasaules kara laikā Vācija okupētajā Latvijas daļā sāka būvēt normālplatuma dzelzceļus. Līdz padomju okupācijai 1940. gadā līdztekus pastāvēja platsliežu un normālplatuma dzelzceļi, pēc kara beigām normālplatuma dzelzceļus pārveidoja par 1524 mm platsliežu dzelzceļiem.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Platsliežu dzelzceļš.