Poļu—zviedru kari

Poļu—zviedru kari ir kopējs apzīmējums bruņotu konfliktu sērijai starp Polijas-Lietuvas kopvalsts un Zviedrijas karaspēkiem no 1563. līdz 1721. gadam par virskundzību Baltijas jūras zemēs (latīniski: dominium maris Baltici), kas sākās neilgi pēc Livonijas Konfederācijas sagrāves 1560. gadā Livonijas kara (1558 - 1583) laikā.

Poļu—zviedru kari ir daļa no Ziemeļu kariem, kuros bez Polijas-Lietuvas un Zviedrijas iesaistījās arī Krievijas, Dānijas, Prūsijas, Kurzemes un Zemgales hercogistes un citu valstu monarhi. Lielākā daļa no šiem kariem norisinājās arī Latvijas teritorijā, vairāk kā 150 gadu garumā izpostot saimniecisko infrastruktūru un radot lielus cilvēku zaudējumus karadarbības un tai sekojošo bada gadu un mēra epidēmiju dēļ.

Klasifikācija

Pie poļu-zviedru kariem tiek pieskaitīti

• Ziemeļu septiņgadu karš (1563-1570) jeb Trīs kroņu karš (vācu historiogrāfijā) starp Zviedrijas, Dānijas un Polijas-Lietuvas monarhiem Baltijas jūrā un Zviedrijas dienviddaļā. Tas noritēja paralēli Livonijas kara (1558—1583) norisēm, tādēļ reizēm tiek uzskatīts par daļu no tā.
• Poļu-zviedru karš (1600-1629) noritēja galvenokārt Pārdaugavas Livonijas hercogistes, Kurzemes un Zemgales hercogistes un Prūsijas hercogistes teritorijā. Pēc 1618. gada notikušo karadarbību plašākā kontekstā uzskata par Trīsdesmitgadu kara daļu starp protestantiem un katoļiem.
• Otrais Ziemeļu karš jeb Poļu-zviedru karš (1655-1661), dažādos avotos bieži saukts arī par Pirmo Ziemeļu karu vai Mazo Ziemeļu karu, bija atkārtots Polijas-Lietuvas, Zviedrijas un Krievijas karš par Livonijas mantojumu.
• Lielais Ziemeļu karš (1700-1721) bija lielākais no Ziemeļu kariem, kurā pret Zviedrijas karali Kārli XII apvienojās Krievijas, Polijas-Lietuvas, Dānijas, Saksijas, Hannoveres un Prūsijas valstu monarhi.