Pārdaugavas Livonijas hercogiste
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Pārdaugavas Livonijas hercogiste (latīņu: Ducatus Livoniae Ultradunensis, lietuviešu: Uždauguvio kunigaikštystė, poļu: Księstwo Zadźwińskie, igauņu: Üleväina-Liivimaa hertsogkond), arī Livonijas hercogiste jeb Vidzemes hercogiste (vācu: Herzogtum Livland, poļu: Księstwo Inflanckie) bija autonoma hercogiste 16.-17. gadsimtā, kas atradās Lietuvas dižkunigaitijas, pēc tam Žečpospoļitas pārvaldībā. Tā tika nodibināta pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma, tomēr izveidota tikai pēc Livonijas kara beigām. Poļu-zviedru kara rezultātā 1629. gadā no tās tika atdalīta Zviedru Vidzeme un atlikusī daļa līdz 1772. gadam bija plašāk pazīstama kā Inflantijas vaivadija (Livonijas provinces vārds poļu valodā).
Satura rādītājs
Ģerbonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1566. gada beigās Lietuvas Seimā Grodņā tika noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija (Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania) jeb "Grodņas ūnija", ko 10. decembrī Cēsu pilī ratificēja. 1566. gada 26. decembrī hercogistei piešķīra jaunu ģerboni: sarkanā laukā uz labo pusi ejošs ar zeltu kronēts sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā, kam uz krūtīm monogramma "SA" (Sigismunds Augusts). Šis ģerbonis kļuva par pamatu Hodkeviču dzimtas ģerbonim.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Izveide (1561-1582)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā visa Livonija formāli nonāca Lietuvas dižkunigaitijas pārvaldībā, tomēr lietuviešiem nebija varas pār zviedriem padevušos Ziemeļigauniju (Zviedru Igauniju), dāņu hercoga Magnusa kontrolē esošo Kurzemes un Sāmsalas bīskapiju, Krievijas okupēto (1558-1582) bijušās Tērbatas bīskapijas teritoriju, kā arī Prūsijai izlēņoto Grobiņas apriņķi. Pēc padošanās akta parakstīšanas 1562. gada 5. martā Rīgas pilī Livonijas mestrs un citi pavēlnieki nolika savas pilnvaras. Gotharda Ketlera tituls šajā laikā bija "Kurzemes un Zemgales kungs Livonijā, Polijas karaliskās majestātes vietvaldis un gubernators Livonijā" (vācu: von gottes gnaden wir Gothartt in Lieffland zu Curlandt und Semigalien Herr der königlichenn majestedt zu Poln über Liefflandt stadthalter und gubernator).
Lietuvas dižkunigaitis (un Polijas karalis) Sigismunds II Augusts vienlaicīgi bija arī šis teritorijas nominālais valdnieks - hercogs un lietoja titulu Sigismundus Augustus Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, nec non terrarum Cracoviae, Sandomiriae, Siradiae, Lanciciae, Cuiaviae, Kijoviae, Russiae, Woliniae, Prussiae, Masoviae, Podlachiae, Culmensis, Elbingensis, Pomeraniae, Samogitiae, Livoniae etc. Tomēr uz šo teritoriju pretendēja arī citi monarhi. Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms nevēlējās pieņemt visus noteikumus, bet arhibīskapijas koadjuktors Kristofs meklēja palīdzību pie Zviedrijas karaļa. Rīgas pilsēta pasludināja, ka pakļaujas tieši Svētās Romas impērijas ķeizaram un vēlas saglabāt brīvpilsētas statusu. Pēc arhibīskapa nāves 1563. gadā zviedri ieņēma daļu no Rīgas arhibīskapijas, tomēr ar lietuviešiem uzticīgā Gotharda Ketlera palīdzību viņi tika padzīti. Par arhibīskapijas administratoru tika iecelts Nikolajs Radvils.
Pēc Rīgas arhibīskapijas bruņniecības padošanās akta parakstīšanas ("Sigismunda Augusta privilēģija") 1566. gadā Livonijas Pārdaugavas daļa tika nosaukta par "Livonijas hercogisti". No 1566. gada 26. augusta līdz 26. decembrim Grodņā notika Lietuvas Seims, kurā tika noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija (latīņu: Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania).[1] Pēc reālūnijas nosacījumiem par pirmo Livonijas hercogu kļuva Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts, kas par hercogistes pārvaldnieku iecēla Livonijas hetmani Jāni Hodkeviču (1566-1578). Viņa rezidence bija bijušajā ordeņa landmaršalu Siguldas pili.
1569. gadā Ļubļinā tika parakstīta reālūnija starp Poliju un Lietuvu un izveidota Polijas-Lietuvas kopvalsts, kurai atteicās pievienoties Rīgas pilsēta. Tādējādi 1569. gadā pēc Žečpospoļitas izveides, tā kļuva par abu valstu kopēju domēni (kondomīniju). Šajos apstākļos daļa Pārdaugavas Livonijas augstmaņu sāka atbalstīt domu pāriet Krievijas protekcijā. Vidzemes muižnieki Taube un Krūze Maskavā izkārtoja, ka Krievijas cars Jānis Briesmīgais piedāvāja Kurzemes un Sāmsalas bīskapam Magnusam kļūt par Livonijas karali. Magnuss šo piedāvājumu pieņēma un 1570.-1579. gadā lietoja titulu Magnus, Divine Gratia Rex Livoniae Dominus Esthoniae et Littia (Magnuss, Livonijas ķēniņš, igauņu un latviešu zemju kungs). Tādējādi krievu varā esošajā Livonijas teritorijā nodibinājās Livonijas ķēniņvalsts. 1578. gadā ievēlētais Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs par Pārdaugavas hercogistes administratoru iecēla Georgu Radvilu un 1581. gadā panāca Rīgas pakļaušanos. Viņš uzsāka plašu karadarbību pret krieviem un piespieda Jāni Briesmīgo 1582. gadā (Jamzapoļskas miera līgums) atteikties no iekarojumiem Livonijā. Pēdīgi 1582. gadā tika izdota Livonijas satversme (Constitutiones Livoniae), kas regulēja hercogistes valsts iekārtu, paredzot, ka iekšējās lietas izlems Livonijas landtāgs. Province tika sadalīta trīs prezidijos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas), kurus pārvaldīja prezidenti, kas pakļāvās gubernatoram. Līvu un latviešu apdzīvotās teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas tika iekļautas Pērnavas prezidijā. Tika atjaunota katoliska Livonijas bīskapija ar centru Cēsīs, jo Rīga aktīvi pretojās pretreformācijai. 1598. gadā prezidiji tika pārdēvēti par vaivadijām, atbilstoši provinču nosaukumiem visā kopvalstī.
Cīņas par hercogistes pakļaušanu (1600-1667)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Pirmā Poļu-zviedru kara laikā tās ziemeļu (Pērnava un Tērbata) un rietumu (Rīga un Cēsis) daļas iekaroja Zviedrijas karaļvalsts (Zviedru Vidzeme), bet dienvidaustrumu daļa (Poļu Vidzeme) palika "Abu tautu kopvalsts" sastāvā.
- Otrā Ziemeļu kara laikā krievi 1656.-1658. gadā anektēja Koknesi un nodibināja "Dmitrijevas vaivadiju", savukārt Lietuvas lielkņazistes karaspēks 1657.-1658. gadā gadā ieņēma Raunas, Cēsu un Valmieras pilis un uz laiku atjaunoja "Livonijas hercogistes" pašpārvaldi.
- Krievu okupētajā Inflantijas vaivadijas daļā 1656. gadā tika nodibināta "Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadija", kuru Polija-Lietuva atguva pēc 1667. gada Andrusovas pamiera.
Inflantijas vaivadijas periods (1667-1772)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc zaudējuma Polijas-Zviedrijas karā (1600-1629) Polijas-Lietuvas varā palika tikai neliela daļa no Pārdaugavas hercogistes teritorijas, tomēr to turpināja saukt par Inflantijas vaivadiju (t.i. Livoniju). Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas 1772. gadā to anektēja Krievijas impērija.
Administratīvais sadalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Prezidiji (1589)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stārastijas Latvijas teritorijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Daugavgrīvas stārastija, Daugavpils stārastija, Aizkraukles stārastija, Alūksnes stārastija, Cesvaines stārastija, Cēsu stārastija, Ērgļu stārastija, Gulbenes stārastija, Kokneses stārastija, Rēzeknes stārastija, Rīgas stārastija, Siguldas stārastija, Suntažu stārastija, Krimuldas stārastija (Pērnavas prezidijā), Limbažu stārastija (Pērnavas prezidijā), Turaidas stārastija (Pērnavas prezidijā)
Vaivadijas un trakti (1598-1772)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Tērbatas vaivadija (województwo dorpackie, 1598.-1620.)
- Pērnavas vaivadija (województwo parnawskie, 1598.-1620.)
- Cēsu vaivadija (województwo wendeńskie, 1598.-1620.)
- Inflantijas vaivadija (województwo inflanckie, 1621.-1772.), pazīstama arī kā "Poļu Livonija" jeb Latgale.
- Daugavpils trakts (trakt dyneburski)
- Rēzeknes trakts (trakt rzeżycki)
- Ludzas trakts (trakt lucyński)
- Viļakas trakts (trakt marienhauski)
- Inflantijas vaivadija (województwo inflanckie, 1621.-1772.), pazīstama arī kā "Poļu Livonija" jeb Latgale.
Galvenie cietokšņi Latvijas teritorijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cēsis (poļu: Kieś, vācu: Wenden)
- Sigulda (poļu: Zygwold, vācu: Segewold)
- Rīga (poļu: Ryga, vācu: Riga)
- Daugavgrīva (poļu: Dyjament vai Dynemunt, vācu: Dünamünde)
- Koknese (poļu: Kokenhuza, vācu: Kokenhausen)
- Rauna (poļu: Ronneburg, vācu: Rönneburg)
- Salaspils (poļu: Kircholm, vācu: Kircholm)
- Daugavpils (poļu: Dyneburg, vācu: Dünaburg)
- Rēzekne (poļu: Rzeżyca, vācu: Rositten)
- Viļaka (poļu: Maryenhauz, vācu: Marienhaus)
- Gulbene (poļu: Szwanenburg, vācu: Schwanenburg)
- Ludza (poļu: Lucyn, vācu: Ludsen)
- Lielvārde (poļu: Lenward, vācu: Lennewarden)
- Krustpils (poļu: Kryżborg vai Kryżbork, vācu: Kreuzburg vai Kreutzburg, latīņu: Cruceborch)
Pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1562. gada 5. martā Sigismunds II Augusts Rīgas pilī pēdējam Livonijas ordeņa mestram Gothardam Ketleram piešķīra hercoga titulu un Rīgas gubernatora tiesības. Viņš parakstījās kā "Livonijas vietvaldis un gubernators" (vācu: über Liefflandt stadthalter und gubernator). Savukārt Nikolaju Radvilu Sigismunds II Augusts iecēla par Livonijas pārvaldnieku, no 1563. gada par karaļa pilnvarnieku Rīgas arhibīskapijā. 1566. gadā par Livonijas hetmani un ģenerāladministratoru iecēla Jāni Hodkeviču.[2] 1578. gadā jaunais Polijas karalis Stefans Batorijs par Livonijas Pārdaugavas hercogistes administratoru apstiprināja Georgu Radvilu. 1589. gadā Polijas-Lietuvas valdnieks Sigismunds III izdeva pirmo Livonijas konstitūciju (Ordinatio Livoniae prima), saskaņā ar kuru Livonijas hercogiste bija sadalīta trīs (Cēsu, Pērnavas un Tērbatas) prezidijos, bet prezidiji 26 stārastijās. Stārastijas priekšgalā bija uz mūžu ievelēts stārasts, kam pēc tautības bija jābūt vai nu polim vai lietuvietim. 1598. gadā izdeva otro Livonijas konstitūciju (Ordinatio Livoniae secunda), saskaņā ar kuru Livonijas hercogiste bija sadalīta trīs (Cēsu, Pērnavas un Tērbatas) vaivadijās.
Livonijas hercogistes administratori (karaļa vietvalži)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Gothards Ketlers (1562-1563) bijušajā Livonijas ordeņa daļā
- Nikolajs Radvils (1563-1565) bijušajā Rīgas arhibīskapijas daļā
- Jānis Hodkevičs (1566-1578)
- Georgs Radvils (1582-1586)
Cēsu un Inflantijas vaivadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Georgs Fārensbahs (Jerzy Farensbach) (1598.-1602.)
- Teodors Dēnhofs (Teodor Denhoff) (1620.-1622.)
- Joahims Tarnovskis (Joachim Tarnowski) (1627.-1641.)
- Tomass Sapieha (Tomasz Sapieha) (1641.-1643.)
- Gerhards Dēnhofs (Gerard Denhoff) (1643.-1648.)
- Nikolajs Korfs (Mikołaj Korff) (1659.)
Hercogistes monetārā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts nodibināšanas karalis Sigismunds II Augusts 1570. gadā lika uzsākt naudas kalšanu Pārdaugavas hercogistē. Tā kā Rīga nepakļāvās inkorporācijai kopvalstī, tad pirmā naudas kaltuve tika nodibināta Salaspilī, bet hercogistes administrators Jānis Hodkevičs to pārcēla uz Doles pili, kur 1572. gadā tika kalti Livonijas šiliņi, bet 1573. gadā arī vērdiņi, pusmārkas, mārkas un dālderi. Tā kā sudraba saturs šiliņos bija ļoti zems, tad to izmantoja vienīgi karaspēka algotņu dienesta apmaksai un drīz vien kalšanu pārtrauca[3].
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Diploma unionis Livoniae cum Litvania 25 et 26 Decembris 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 64.
- ↑ Privilegium administrandi ducatus Livoniae datum Ioanni Chodkiewicz 25 Aug. 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 62.
- ↑ The coinage of Baltic countries
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Pārdaugavas hercogiste - Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca (latviski)
- Livonijas hercogiste un tās nauda (angliski)
- Vidzemes bruņniecība (vāciski)
- Joanna Portantiusa Vidzemes karte (1573) (igauniski)
- Vēsturiskās kartes (vāciski)
- Vidzemes karte
- Livonija (vāciski)
- Livonian History by Uldis Balodis (angliski)
- Polish Governors of Livonia (angliski)
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Livonijas konfederācijas Rīgas arhibīskapijas daļa Livonijas ordeņa daļa |
Pārdaugavas Livonijas hercogiste 1561—1629 |
Pēc: Inflantijas vaivadija Zviedru Vidzeme |
| Pirms: Livonijas ordenis |
Kurzemes un Zemgales hercogiste 1561—1795 |
Pēc: Kurzemes guberņa |
| Pirms: Kurzemes bīskapija |
Piltenes apgabals 1585—1796 |
Pēc: Kurzemes guberņas autonoma daļa |
| ||||||||||||||||||||||||
