Pārdaugavas Livonijas hercogiste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
latīņu: Ducatus Livoniae Ultradunensis
vācu: Herzogtum Livland
poļu: Księstwo Zadźwińskie
Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Flag of the Teutonic Order.svg
 
CoA Riga Archbishopric.svg
1561 – 1621 Sweden-Flag-1562.svg
 
Flaga Rzeczypospolitej Obojga Narodow ogolna.svg
Flag Coat of arms
Polijas-Lietuvas karogs Hercogistes ģerbonis
Location of
Pārdaugavas Livonijas hercogiste ar Cēsu, Tērbatas un Pērnavas prezidijiem (pēc 1598. vaivadijām)
Pārvaldes centrs Sigulda, Cēsis, Rīga (administratora rezidence no 1581. gada)
Valoda(s) Vācu, latīņu, poļu
Reliģija Luterāņi, Katoļi
Valdība monarhija
Vēsturiskais laikmets Agrīnie Jaunie laiki
 - Livonijas konfederācijas sadalīšanās
 - Livonijas un Lietuvas reālūnija 1561
 - Polijas-Zviedrijas karš 1621
 - Zviedru Vidzemes un Inflantijas vaivadijas izveidošana
Nauda Livonijas dālderis, marka, pusmarka, vērdiņš, šiliņš
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Pārdaugavas Livonijas hercogiste (kņaziste) (latīņu: Ducatus Livoniae Ultradunensis, lietuviešu: Uždauguvio kunigaikštystė, poļu: Księstwo Zadźwińskie, igauņu: Liivimaa hertsogkond)[1]) bija hercogiste, kas izveidota 1561.-62. gadā Lietuvas lielkņazistes pakļautībā, kad sadaloties Livonijas konfederācijai, Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija noslēdz vienošanos ar Lietuvas lielkņazisti par Livonijas un Lietuvas reālūnijas izveidošanu. Poļu-zviedru kara rezultātā, no 1621. gada hercogistes lielākā daļa atradās Zviedrijas pakļautībā kā Zviedru Livonija, bet pārējā teritorijā vēlāk izveidota Polijas-Lietuvas ūnijas Inflantijas vojevodiste.

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1557. līdz 1566. gadam Livonijas konfederācijas laicīgie un garīgie valdnieki noslēdza vairākus līgumus, ar kuriem viņu zemes pārgāja kaimiņvalstu kontrolē:

Pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas 1561. gadā, Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapijas zemes nonāca Lietuvas lielkņazistes pārvaldībā. 1562. gada 5. martā Rīgas pilī Livonijas mestrs un Ordeņa brāļi novilka savus formastērpus. Nepiepildījās Ketlera cerība par varas iegūšanu visā Livonijā. Kā vasalis viņš saņēma varu Kurzemes un Zemgales hercogistē, un pārējā Lietuvas karaspēka kontrolētajā teritorijā tika iecelts par vietvaldi. Gotharda Ketlera tituls šajā laikā bija "Kurzemes un Zemgales kungs Livonijā, Polijas karaliskās majestātes vietvaldis un gubernators Livonijā" (vācu: von gottes gnaden wir Gothartt in Lieffland zu Curlandt und Semigalien Herr der königlichenn majestedt zu Poln über Liefflandt stadthalter und gubernator). Lietuvas lielkņazs un Polijas karalis Sigismunds II Augusts bija šīs teritorijas valdnieks - hercogs, un lietoja titulu Sigismundus Augustus Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, nec non terrarum Cracoviae, Sandomiriae, Siradiae, Lanciciae, Cuiaviae, Kijoviae, Russiae, Woliniae, Prussiae, Masoviae, Podlachiae, Culmensis, Elbingensis, Pomeraniae, Samogitiae, Livoniae etc.

Livonijas sadalīšanās un Livonijas kara laikā uz bijušās Livonijas zemēm pretendēja arī citi monarhi. Pēdējais Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms nevēlējās pieņemt visus Sigismunda II noteikumus, bet arhibīskapijas koadjutors Kristofs meklēja palīdzību pie Zviedrijas karaļa. Rīgas pilsēta atteicās zvērēt uzticību Sigismundam II, pasludinot, ka pakļaujas tieši Svētās Romas impērijas imperatoram un vēlas iegūt impērijas brīvpilsētas statusu. Pēc arhibīskapa Vilhelma nāves 1563. gadā zviedri ieņēma daļu no Rīgas arhibīskapijas, tomēr lietuviešu un Gotharda Ketlera karaspēks viņus padzina. Par arhibīskapijas administratoru iecēla Nikolaju Radvilu.

1566. gada decembra beigās tiek noslēgta Grodņas ūnija, ko 1566. gada 10. decembrī Cēsu pilī jau bija apstiprinājis Livonijas landtāgs. Pēc ūnijas noslēgšanas Rīgas arhibīskapijas zemes tika apvienotas kopīgā "Livonijas hercogistē" ar bijušajām Livonijas ordeņa zemēm Daugavas labajā krastā. Sigismunds II par jauno Livonijas vietvaldi iecēla Livonijas hetmani Janu Hodkeviču. Viņa rezidence atradās Livonijas ordeņa landmaršalu Siguldas pilī.

1569. gadā Ļubļinā tika parakstīta Ļubļinas ūnija starp Poliju un Lietuvu, ar kuru izveidojas Polijas-Lietuvas ūnija. Kurzemes un Zemgales hercogiste, tāpat kā Pārdaugavas Livonijas hercogiste, kļuva par abu valstu kopvaldījumu, lai arī Lietuva regulāri atgādināja par savām pretenzijām uz vadošo lomu. Daļa Pārdaugavas Livonijas augstmaņu sāka domāt par pāriešanu Krievijas aizsardzībā. Vidzemes muižnieki Taube un Krūze Maskavā izkārtoja, ka Krievijas cars Ivans IV piedāvāja Kurzemes un Sāmsalas bīskapam Magnusam kļūt par Livonijas karali. Magnuss šo piedāvājumu pieņēma un 1570.-1579. gadā lietoja titulu Magnus, Divine Gratia Rex Livoniae Dominus Esthoniae et Littia (Magnuss, ar Dieva žēlastību Livonijas ķēniņš, Igaunijas un Latvijas kungs). Tādējādi krievu varā esošajā Livonijas teritorijā nodibinājās Livonijas karaliste.

1578. gadā ievēlētais Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs par Pārdaugavas hercogistes administratoru iecēla Georgu Radvilu un 1581. gadā panāca Rīgas iestāšanos ūnijā. Viņš uzsāka plašu karadarbību pret krieviem un piespieda Ivanu IV ar 1582. gada Jamzapoļskas miera līgumu atteikties no iekarojumiem Livonijā (galvenokārt bijušās Tērbatas bīskapijas). 1582. gada 4. decembrī Stefans Batorijs izdod Livonijas konstitūciju (Constitutiones Livoniae):

  • Cēsīs tiek izveidota katoļu Cēsu bīskapija. Baznīcai jārūpējas par skolu celšanu.
  • Rīgā un Livonijā tiek saglabāta Augsburgas ticības apliecība.
  • Cēsis, Tērbatā un Pērnavā izveido trīs kara apgabalus (prezidijus), kuru vadītāji (prezidenti) karā ved vietējos iedzīvotājus un muižniekus.
  • Divreiz gadā Cēsīs jāsasauc zemes tiesa. Pilsētas saglabā savas esošās tiesas.
  • Pēc saskaņošanas ar karali, svarīgāko jautājumu apspriešanai jāsasauc landtāgs.
  • Zemniekiem aizliedz nēsāt ieročus, izņemot medību laikā, vai ar sava kunga atļauju.[2]

1582. gadā Stefana Batorija sāktā zemju revīzija turpinājās līdz 1590. gadam, un tika atsākta pēc Sigismunda III pieņemtās Otrās ordinācijas 1599. gadā. Tad arī atsākās zemju piešķiršana vācu muižniekiem, iepriekš tās ieguva Lietuvas un Polijas muižnieki, kas tagad kontrolēja gandrīz pusi Livonijas zemju. Vācu muižnieki naidīgi izturējās pret jauno varu – tā atņēma viņu zemes, un spieda atteikties no protestantisma. Poļu-zviedru karš situāciju mainīja, Sigismundam III cenšoties nosargāt vācu muižniecības lojalitāti. Tas gan neizdevās, un lielākā daļa vietējo muižnieku pārgāja zviedru protestantu pusē.[3]

Turpmāki konstitucionālie akti tiek ieviesti karaļa Sigismunda III varas laikā. 1587. gadā Varšavā notiek Polijas-Lietuvas Sejms, kas sašķeļoties ievēl divus karaļus, taču virsroku gūst Sigismunds III. Šajā Sejmā Livonijas un Rīgas pārstāvji sūdzas par pieaugošo katoļu kontrreformāciju, par to, ka vietējiem vāciešiem netiek doti vadošie amati. 1589. gadā Sigismunds III izdod Livonijas Pirmo ordināciju (Ordinatio Livoniae I). Ar tiem Pārdaugavas Livonija oficiāli kļūst par Polijas un Lietuvas kopīgu īpašumu. Vietējo vācu muižnieku (livoniešu) interesēm tiek pievērsta maza uzmanība. Amati un ienākumi tiek vienādi sadalīti poļu un leišu starpā. Likumus noteica 1588. gada Lietuvas statūti.

Katoliskā Sigismunda III konflikti ar Zviedrijas protestantu aristokrātiem noveda pie poļu-zviedru kara sākšanās. Lai nodrošinātos pret iespēju, ka Livonijas protestanti pāriet Zviedrijas pusē, 1598. gadā Sigismunds III izdod Livonijas Otro ordināciju (Ordinatio Livoniae II), kurā piešķīra lielākas tiesības arī vācu muižniecībai.

Hercogistes sadalīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Poļu-zviedru kara laikā tās ziemeļu (Pērnava un Tērbata) un rietumu (Rīga un Cēsis) daļas iekaroja Zviedrija, kas pēc 1621. gada šeit izveido Zviedru Livoniju, bet dienvidaustrumu daļa palika Polijas-Lietuvas sastāvā. Otrā Ziemeļu kara laikā krievi 1656.-1658. gadā anektēja Koknesi un nodibināja "Dmitrijevas vaivadiju", savukārt Lietuvas lielkņazistes karaspēks 1657.-1658. gadā ieņēma Raunas, Cēsu un Valmieras pilis un uz laiku atjaunoja "Livonijas hercogistes" pārvaldi. Krievu okupētajā teritorijā 1656. gadā nodibina "Borisogļebskas (Daugavpils) vaivadiju", kuru Polija-Lietuva atguva pēc 1667. gada Andrusovas pamiera. No zviedriem un krieviem nosargātajās zemēs 1667. gadā tiek izveidota Inflantijas vaivadija. Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas laikā 1772. gadā to anektēja Krievijas Impērija.

Kartes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kontrreformācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Protestantisms bija ļoti strauji izplatījies Livonijas pilsētnieku un vācu muižnieku vidū. Katoļu garīdzniecība daudzviet, īpaši laukos, izzuda gandrīz pilnībā. Protestantu mācītāju trūkums noveda pie vēl neizzudušo tautas ticējumu un paražu nostiprināšanās. Zemnieku nevēlēšanās pieņemt luterismu noveda pie dažādām raganu prāvām. Kristietības panīkumu pastiprināja Livonijas karš.

Stefana Batorija varas laikā sākas katolicisma atjaunošana. 1582. gada 7. aprīlī katoļiem atdod Rīgas Jēkaba baznīcu. Bijušo Marijas Magdalēnas klosteri nodod jezuītiem, kas tur atjauno sieviešu klosteri. Rīgas latviešu draudzes vajadzībām piešķir Jāņa baznīcu. Līdz ar karali Rīgā ierodas vairāki jezuīti, viens no tiem ir Ērdmans Tolgsdorfs, kas aktīvi strādāja Rīgā un Valmierā. 1585. gadā Viļņā iespiež viņa iztulkoto katehismu latviešu valodā.

Jezuītu ziņojumi par situāciju zemnieku vidū liecina, ka tie gandrīz neko nesaprot no kristietības, joprojām ziedo mājas dievībām un pielūdz svētkokus. Lai piepildītu kara nopostīto Livoniju ar iedzīvotājiem, jezuīti atbalsta idejas par Rietumeiropas katoļu kolonistu migrāciju. Jezuīti Rīgā un Tērbatā nodibināja skolas, drīz pastāvēja desmit katoļu draudzes. Jezuītu panākumus izskaidro arī tas, ka viņi mācījās latviešu un igauņu valodas, un varēja sazināties ar vietējiem zemniekiem. 17.gs. sākumā jezuīts Georgs Elgers tulkoja reliģiskus tekstus latviski.

Svarīgs solis ir katoļu Cēsu bīskapijas nodibināšana. Protestantiskās Rīgas un Tērbatas vietā par Livonijas jaunās katoļu bīskapijas sēdekli izraudzījās bijušo Livonijas ordeņa galvaspilsētu Cēsis. Stefans Batorijs aktu par bīskapijas dibināšanu paraksta 1583. gada 3. decembrī. 1585. gada 1. maijā Cēsu bīskapija parādās Romas pāvesta bīskapiju sarakstā, tā formalizējot tās izveidošanu. Cēsu bīskapijai piešķīra Valmieras, Trikātas, Burtnieku, Mūjānu, Ropažu, Otepē muižas ar zemēm u.c. nekustamos īpašumus.[4] Pirmie divi Cēsu bīskapi mira ātri, un pirmais aktīvais Cēsu bīskaps bija Oto Šenkings.

Stefana Batorija pavēle par Gregora kalendāra ieviešanu Rīgā izraisa Kalendāra nemierus, kas turpinās līdz 1589. gadam. Jezuītus padzen no pilsētas un Jēkaba baznīcas. Pēc tam, kad Polijas-Lietuvas Sejms draud Rīgai ar lielu soda naudu (60 000 ungāru dālderu), 1591. gada 26. aprīlī jezuītiem ļauj atgriezties pilsētā. Atsākas jezuītu skolas darbība, 1598. gadā nodibina semināru. Laukos ievieš aizliegumus protestantiem sprediķot latviešu un igauņu valodās. Poļu-zviedru kara laikā Livoniju postīja bads un epidēmijas, daudzas draudzes zaudēja 50%—90% cilvēku, bet pamestās baznīcas tika izpostītas.[5]

1621. gadā zviedriem iekarojot Rīgu, Gustavs Ādolfs jezuītiem liek pamest pilsētu, bet jezuītu bibliotēku pavēl pārvest uz Upsālas Universitātes bibliotēku. Daļa no Rīgas padzīto jezuītu pārcēlās uz Jelgavu, un turpināja savu darbību Zemgalē. 1625. gadā zviedri liek jezuītiem pamest Cēsis, un tie pārceļas uz Daugavpili. Cēsu bīskapija faktiski beidz pastāvēt, lai arī formāli to likvidē tikai 1799. gadā.

Daugavpilī jezuīti atjaunoja darbību, lai arī sākotnēji saskārās ar vietējās vācu protestantu muižniecības pretestību. Tā kā ūnijas pārvaldē dominēja poļu valoda, vācu muižniekiem nācās to apgūt. Pēc 1629. gada, kad Polijas-Lietuvas varā palika tikai nelielā Inflantijas vaivadija, šeit dzīvojošo vāciešu muižnieku dzimtu pārstāvji – Manteifeļi, Borhi, Līveni, Rēmeri, Tīzenhauzeni, Plāteri, Ungerni, Hilzeni, Krīdeneri, Zībergi pieņēma katolismu un poļu kultūru. Nostiprinājās poļu muižnieku dzimtas Šadurski, Sokolovski, Prušinski, Bujņicki. Muižnieki kļuva par katoļu baznīcas atbalstītājiem, finansējot jaunu dievnamu celtniecību.

Līdz 1667. gada Andrusovas pamiera noslēgšanai, Polijas-Lietuvas vadītāji koncentrējās tikai uz militārajām problēmām, reliģiskajiem jautājumiem pievēršot mazāku uzmanību. Atjaunojoties mieram, pastiprinās jezuītu aktivitāte un vietējie muižnieki aizvien straujāk pāriet katolicismā. 17.gs. luterāņu draudze saglabājusies tikai Ludzā. 1717. gadā ūnijas Sejmā piedalīties atļāva tikai katoļiem.[6]

Pāriešana katoļticībā vietējiem vācu muižniekiem pavēra ceļu uz augstiem amatiem. Jans Andrejs Plāters tā kļuva par Inflantijas vojevodu 1695. gadā. Pēc pāriešanas katoļticībā Borhu dzimtas pārstāvji ieņēma Ludzas stārasta amatu. 1764. gadā Sejms atļāva muižniekiem privātīpašumā pārņemt kādreiz lēnī piešķirtās muižas, tā vairojot Borhu, Plāteru un Korfu turību.

Pēc 1667. gada Andrusovas pamiera parakstīšanas, Krievijas karaspēks pamet Livonijas zemes. 1694. gadā Inflantijā sāk darboties Dominikāņu ordenis, kurš Kurzemē darbojās jau kopš 1646. gada. Par viņu centru kļūst Pasiene. Dominikāņi nodibina 12 misijas – Landskrona, Rundēni, Brodaiža, Raipole, Pilda, Pokumina, Eversmuiža, Brigi, Istra, Aizpūre, Nirza, Konecpole. 1700. gadā dominikāņi ierodas Aglonā, kur uzceļ baznīcu.[7] 18. gadsimta vidū Dagdā aktīvi strādā jezuīts Mihaēls Rots.

Administratīvais sadalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercogiste tika sadalīta trīs prezidijos (Cēsu, Tērbatas un Pērnavas), kurus pārvaldīja prezidenti, kas pakļāvās gubernatoram. Līvu un latviešu apdzīvotās teritorijas uz ziemeļiem no Gaujas tika iekļautas Pērnavas prezidijā. 1598. gadā prezidiji tika pārdēvēti par vaivadijām, atbilstoši provinču nosaukumiem visā ūnijā.

Karalis Stefans Batorijs lēņos neizdalītajās zemēs izveidoja 26 stārastijas (Rīgas, Cēsu, Daugavgrīvas, Kokneses, Pērnavas, Vīlandes, Tērbatas, Neihauzenes, Alūksnes, Raunas, Kerepecas, Haseles, Oberpales, Rēzeknes, Laikas, Aizkraukles, Daugavpils, Siguldas, Tauras, Ērgļu, Cesvaines, Krimuldas, Turaidas, Limbažu, Suntažu, Gulbenes).

Vaivadijas un trakti (1598-1772)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inflantijas vaivadijas (województwo Inflanckie, 1621.-1772.) dalījums:

  • Dineburgas (Daugavpils) trakts (trakt Dyneburski)
  • Rzežicas (Rēzeknes) trakts (trakt Rzeżycki)
  • Ļucinas (Ludzas) trakts (trakt Lucyński)
  • Marienhauzas (Viļakas) trakts (trakt Marienhauski)

Pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1562. gada 5. martā Sigismunds II Augusts Rīgas pilī pēdējam Livonijas ordeņa mestram Gothardam Ketleram piešķīra hercoga titulu un Rīgas gubernatora tiesības. Viņš parakstījās kā "Livonijas vietvaldis un gubernators" (vācu: über Liefflandt stadthalter und gubernator). Savukārt Nikolaju Radvilu Sigismunds II Augusts iecēla par Livonijas pārvaldnieku, no 1563. gada par karaļa pilnvarnieku Rīgas arhibīskapijā. 1566. gadā par Livonijas hetmani un ģenerāladministratoru iecēla Jāni Hodkeviču.[8] 1578. gadā jaunais Polijas karalis Stefans Batorijs par Livonijas Pārdaugavas hercogistes administratoru apstiprināja Georgu Radvilu. 1589. gadā Polijas-Lietuvas valdnieks Sigismunds III izdeva pirmo Livonijas konstitūciju (Ordinatio Livoniae prima), saskaņā ar kuru Livonijas hercogiste bija sadalīta trīs (Cēsu, Pērnavas un Tērbatas) prezidijos, bet prezidiji 26 stārastijās. Stārastijas priekšgalā bija uz mūžu ievelēts stārasts, kam pēc tautības bija jābūt vai nu polim vai lietuvietim. 1598. gadā izdeva otro Livonijas konstitūciju (Ordinatio Livoniae secunda), saskaņā ar kuru Livonijas hercogiste bija sadalīta trīs (Cēsu, Pērnavas un Tērbatas) vaivadijās.

Livonijas vietvalži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsu un Inflantijas vaivadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģerbonis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1566. gada beigās Lietuvas Seimā Grodņā tika noslēgta Livonijas un Lietuvas reālūnija (Privilegium Unionis cum Magno Ducatu Lithuania) jeb "Grodņas ūnija", ko 10. decembrī Cēsu pilī ratificēja. 1566. gada 26. decembrī hercogistei piešķīra jaunu ģerboni: sarkanā laukā uz labo pusi ejošs ar zeltu kronēts sudraba grifs ar zobenu labajā ķetnā, kam uz krūtīm monogramma "SA" (Sigismunds Augusts). Šis ģerbonis kļuva par pamatu Hodkeviču dzimtas ģerbonim.

Hercogistes monetārā sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārdaugavas hercogistes ģerbonis uz 1572. gadā Dolē kaltā šiliņa (*I*/SCHIL/LING/.72). Apkārt - leģenda: * DVCATVS * LIVONIE (Livonijas hercogiste) un *MONE*NOVA*ARGENTE (jaunā sudraba monēta).
Pārdaugavas hercogistes ģerbonis uz Doles salā 1573. gadā kaltā Livonijas vērdiņa (FERD .73). Apkārt - leģenda: * DVCATVS * LIVONIE (Livonijas hercogiste) un *MONE*NOVA*ARGENTE (jaunā sudraba monēta).

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts nodibināšanas karalis Sigismunds II Augusts 1570. gadā lika uzsākt naudas kalšanu Pārdaugavas hercogistē. Tā kā Rīga nepakļāvās inkorporācijai kopvalstī, tad pirmā naudas kaltuve tika nodibināta Salaspilī, bet hercogistes administrators Jānis Hodkevičs to pārcēla uz Doles pili, kur 1572. gadā tika kalti Livonijas šiliņi, bet 1573. gadā arī vērdiņi, pusmārkas, mārkas un dālderi. Tā kā sudraba saturs šiliņos bija ļoti zems, tad to izmantoja vienīgi karaspēka algotņu dienesta apmaksai un drīz vien kalšanu pārtrauca.[9]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Endre Bojtár. Foreword to the Past. 176. lpp. ISBN 978-963-9116-42-9.
  2. Leišu un poļu laikmets Livonijā
  3. The German Noble Recatholisation in Inflanty in 17th –18th century
  4. Latgale
  5. Leišu un poļu laikmets Livonijā
  6. The German Noble Recatholisation in Inflanty in 17th –18th century
  7. Latgale
  8. Privilegium administrandi ducatus Livoniae datum Ioanni Chodkiewicz 25 Aug. 1566 no Christoph George von Ziegenhorn. Staats Recht der Herzogthümer Curland und Semgallen. Königsberg: Johann Jacob Kanter, 1772 - op. cit. nr. 62.
  9. The coinage of Baltic countries

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Livonijas konfederācijas
Rīgas arhibīskapijas daļa
Livonijas ordeņa daļa
Pārdaugavas Livonijas hercogiste
15611629
Pēc:
Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme
Pirms:
Livonijas ordenis
Kurzemes un Zemgales hercogiste
15611795
Pēc:
Kurzemes guberņa
Pirms:
Kurzemes bīskapija
Piltenes apgabals
15851796
Pēc:
Kurzemes guberņas autonoma daļa