Prerafaelītu brālība

Dantes Gabriela Roseti glezna "Persefone"

Milē glezna "Kristus savu vecāku mājā" (1850)

Prerafaelītu brālība (Pre-Raphaelite Brotherhood) bija angļu gleznotāju, dzejnieku un kritiķu grupa, ko 1848. gadā izveidoja Džons Everets Milē (John Everett Millais), Dante Gabriels Roseti (Dante Gabriel Rossetti) un Viljams Holmens Hants (William Holman Hunt). Uzskatīdami, ka britu māksla sasniegusi pilnīgas dekadences stāvokli, prerafaelīti vēlējās atjaunot pirmsrafaela itāļu mākslas patiesumu, kurš raksturīgs tādu itāļu renesanses mākslinieku kā Sandro Botičelli un Filipo Lipi darbiem. Viņi vērsās pret mehānisko attieksmi pret mākslu, kāda (pēc viņu uzskatiem) piemita manierisma māksliniekiem, kas nāca pēc Rafaēla un Mikelandželo.

It īpaši prerafaelīti vērsās pret sera Džošuas Reinoldsa, Anglijas Karaliskās mākslas akadēmijas dibinātāja, ietekmi. Viņi uzskatīja, ka viņa tehnika ir akadēmiskā manierisma neveikls atdarinājums. Prerafaelīti vēlējās atgriezties pie detaļu bagātības, intensīvajām krāsām un sarežģītas kompozīcijas, kas raksturīga agrīnās itāļu renesanses mākslai un flāmu glezniecībai.

Brālības agrīnā doktrīna noteica, ka māksliniekam jāpauž īstas idejas, uzmanīgi jāpēta daba, lai uzzinātu, kā tās paust, jāatbalsta viss, kas iepriekšējā mākslā ir tiešs, nopietns un izjusts pretēji tam, kas ir konvencionāls un pašpietiekams. Vissvarīgākais nosacījums bija noteikums radīt tikai pilnība labus mākslasdarbus.

1850. gadā Milē izstādīja savu gleznu "Kristus savu vecāku mājā". Daudzi šo darbu uzskatīja par ķecerīgu, tostarp arī Čārlzs Dikenss. Prerafaelītu medievālismu kritizēja kā raudzīšanos pagātnē un daudzās detaļas uzskatīja par neglītām un acij netīkamām. Dikenss uzskatīja, ka Milē liek svētajai ģimenei izskatīties kā alkoholiķiem un graustu iemītniekiem, kas atrodas absurdās "viduslaiku" pozās.

Brālību tomēr atbalstīja kritiķis Džons Raskins, kurš uzteica viņu pieķeršanos dabai un konvencionālo kompozīcijas metožu noliegumu. Viņš prerafaelītus atbalstīja kā morāli, tā finansiāli.

Raksturojums

Prerafaelītu darbos bieži attēlotas literatūras, vēstures, kā arī reliģiskas ainas. Darbiem raksturīga bagātīga tekstūra un sīkas detaļas. Prerafaelīti glezno alegorijas, risina Jaunās Derības tēmas un smeļas sižetus reālajā dzīvē, literatūrā (Šekspīrs, Kītss, Tenisons) un viduslaiku leģendās. Darbos bieži ietverti politiski zemteksti, un tie atspoguļo nedaudz nostalģiskas pagātnes atmiņas. Rāmo un statisko gleznu priekšplānā izvirzītas sapņainas un graciozas figūras. Gleznotāji iedvesmojas no dabas, apvelta sejas ar reālismu un pievērš pastiprinātu uzmanību detaļām. Cietajā formu modelējumā izpaužas ass grafiskums. Gaišie toņi un gludais, rūpīgais gleznojums aizgūts no 15. gadsimta māksliniekiem.