Princese ar pērtiķi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
"Princese ar pērtiķi"
"Princese ar pērtiķi"
Mākslinieks Janis Rozentāls
Gads 1913
Tips Eļļa uz auduma
Izmēri 145,5×69,5 cm
Atrašanās vieta Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija

"Princese ar pērtiķi" ir 1913. gadā gleznota Jaņa Rozentāla glezna.[1] Tā atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā.[2]

Glezna savulaik piederējusi Emīlijai Benjamiņai un atradās Benjamiņu namā. Padomju laikos šis nams piederēja Rakstnieku savienībai, un 1954. gadā organizācija nodeva gleznu muzeja kolekcijā.[3]

Glezna 1913. gada pavasarī kopā ar vēl vairākiem darbiem piedalījās Baltijas mākslinieku savienības izstādē. Tajā pašā gadā izmērā neliela gleznas versija tika izstādīta Minhenē Stikla pilī un reproducēta uz vācu izdevniecības Velhagen & Klasing (viņu uzmanības lokā atradās sieviete kā skaistuma ideāla nesēja) mēnešraksta Velhagen & Klasing Monatshefte reklāmas pastkartes.[4] Rīgā glezna tehnisku iemeslu dēļ atgriezās ar novēlošanos, taču raisīja sabiedrībā lielu interesi – gandrīz visi kritiķi to pieminēja recenzijās, gan peļot, gan vērtējot atzinīgi. Līdz ar šo darbu starptautisku atpazīstamību autoram atnesa tieši akadēmiskās formas savienojums ar dekoratīvismu, kā arī viņam raksturīgā intriģējošā simbolika. Šajā laikā mākslinieks arī ieguva materiālu nodrošinājumu un relatīvu neatkarību, kas deva iespēju turpmākajā jaunrades procesā strādāt brīvāk.

Gleznas apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Glezna "Princese ar pērtiķi" ir akademizētā mimētiskā simbolisma un jūgendstila sintēzes virsotne. 19. un 20. gadsimta mijai raksturīgs konkrēts sievietes tips – viņai ir gari, atrisuši mati, puspievērtas acis un jutekliskas lūpas, šādu sievieti var traktēt gan kā melanholiskā kontemplācijā ieslīgušu būtni, gan kā dēmonisku radījumu. Par iespējamiem prototipiem tiek uzskatīta aktrise Marija Leiko, taču ticamāk, ka tā bijusi kāda karnevālā redzēta dāma – vācbaltiešu vingrotāja Goto Betge, vēl kāds min somu dejotāju Megiju Gripenbergu. Plašākā nozīmē- atveidotais sievietes tēls iekļaujas plašākā 20. gadsimta sākuma Eiropas mākslas kontekstā. Toties par pērtiķa identitāti šaubu nav. Rozentāla dēls Miķelis atcerējās: “Katru rītu Alberta ielā 12 ieradās čigāns ar pērtiķīti. Pērtiķīti tēvs izmantoja kā modeli, un čigāns par katru dienu saņēma 1 rubli.’’ Darbā redzamā jūgendstila skaistule ļauj sarkanā āksta mētelītī ietērptam pērtiķim to satvert – šo vēstījumu var interpretēt kā mākslinieka atkarību no sabiedrības. Savukārt Pāvilam Gruznam šķitis, ka gleznā netieši attēlots mākslinieks kā kalps un rotaļa daiļajai mākslai, kas ir izplatītāks uzskats, jo 20. gadsimta mijā princese ir bijis dailes simbols, to izmantojušas arī A. Brigadere un Aspazija. Tomēr nevar izslēgt iespēju, ka gleznas vēstījums pauž mākslinieka iekšēju pārdzīvojumu. "Princese un pērtiķis" ir gleznoti uz ornamentāla fona, gleznas formāts ir vertikāls, tās formālais risinājums liecina par mākslinieka aizraušanos ar japāņu gravīru. Gleznai ir veidotas vairākas versijas (mākslinieks variēja ar detaļām un formāta izmēru). Pirmais uzmetums ir ogles un zīmuļa tehnikā, nākamajā stadījā tas zīmēts uz papīra un dublēts uz kartona.

Izmantotie avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pujāte I. Janis Rozentāls.-Rīga:Neputns, 2014 Janis Rozentāls / sast. un teksta aut. I. Pujāte. R., 1991
  2. Tiešsaiste, skatīts 08.05.2016. Pieejams: http://www.latvijasmaksla.lv/darbi/457
  3. Kļaviņš E., Ābele K., Grosa S., Villerušs V. 2014. Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods: 1890–1915. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 100 dārgumu mākslas muzejā: Rozentāla 'Princese ar pērtiķi'
  2. Princese ar pērtiķi, LNB Digitālā bibliotēka
  3. «Choosing a country's artworks for Europeana 280: Latvia». Europeana. 2016. gada 26. februārī. Skatīts: 2016. gada 18. martā.
  4. Kļaviņš E., Ābele K., Grosa S. Villerušs V. Latvijas mākslas vēsture IV. Neoromantiskā modernisma periods. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts. 264. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]