Rīgas Svētā Alberta baznīca

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rīgas Svētā Alberta baznīca
Alberta baznica.jpg
Rīgas Svētā Alberta baznīca (Rīga)
Rīgas Svētā Alberta baznīca
Rīgas Svētā Alberta baznīca
Pamatinformācija
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Liepājas iela 38, Rīga, Latvija
Koordinātas 56°55′49.57″N 24°4′7.11″E / 56.9304361°N 24.0686417°E / 56.9304361; 24.0686417Koordinātas: 56°55′49.57″N 24°4′7.11″E / 56.9304361°N 24.0686417°E / 56.9304361; 24.0686417
Piederība konfesijai Romas katoļu baznīca
Iesvētīšanas gads 1903
Baznīcas vai organizācijas statuss Rīgas arhidiecēze
Statuss baznīca
Vadība prāvests Krišjānis Dambergs
Mājaslapa www.albertadraudze.lv
Arhitektūras apraksts
Arhitekts J. Kohs
Arhitektūras stils baroks
Fasādes virziens Ziemeļrietumi
Celtniecības sākums 1901
Celtniecības beigas 1919
Specifikācija
Garums 24 m
Platums 50 m
Būvmateriāli mūra
Oficiālais nosaukums: Sv.Alberta katoļu baznīca
Aizsardzības numurs 8096
Vērtības grupa Vietējas nozīmes
Tipoloģiskā grupa Arhitektūra

Rīgas Svētā Alberta Romas katoļu baznīca ir Romas katoļu Rīgas metropolijas Rīgas arhidiecēzes draudzes baznīca, kas atrodas Zemgales priekšpilsētā, Āgenskalnā, Liepājas ielā 38. Baznīca celta Rīgas 700 gadu jubilejā, par godu sv. bīskapam Albertam Lielajam (1193—1280). Viņš bija Dominikāņu ordeņa mūks un teologs (nejaukt ar bīskapu Albertu, Rīgas dibinātāju, kurš nav atzīts par svēto). Šī ir vislielākā katoļu baznīca Latvijā — tajā var ietilpt 2500 cilvēku.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baznīcas aizsākumi šajā vietā meklējami 1887. gada 17. augustā, kad katoļu kapos Pārdaugavā tika uzcelta koka kapliča, kuru pabeidza 1898. gadā un iesvētīja tā paša gada 10. maijā. 1899. gadā pēc prāvesta prelāta Franča Afanasoviča iniciatīvas, sakarā ar Rīgas dibināšanas 700 gadu jubileju un to, ka pilsētas iedzīvotāju skaitam strauji pieaugot ir radusies nepieciešamība pēc jaunas katoļu baznīcas, speciāli izveidota komiteja griezās pie pilsētas valdes ar lūgumu piešķirt zemes gabalu Torņkalnā. Tā paša gada 22. maijā pilsētas dome ierādīja bezmaksas zemes gabalu Kurzemes ielā 1600 kvadrātasu platībā katoļu baznīcas, skolas un garīdznieku dzīvojamās mājas vajadzībām, ar piezīmi: ja minētais zemes gabals netiks izmantots šiem mērķiem, to atņems.

Pateicoties prelāta F. Afanasoviča, ģenerālmajora Majevska, arhitekta profesora Koha un citu pūlēm LR Iekšlietu ministrija 1901. gadā atļāva vākt ziedojumus jaunas katoļu baznīcas būvei. Baznīcu bija paredzēts celt baroka stilā. 1901. gada 28. oktobrī, 14:30 Āgenskalnā, vecajā Nometņu laukumā notika Romas katoļu baznīcas pamatakmens iesvēte. Jaunceļamā baznīca tika paredzēta 2500 ticīgo vajadzībām. To paredzēja celt franču baroka stilā pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta. 1901. gadā tika sagatavoti jaunā dievnama pamati, bet 1902. gadā baznīca jau bija uzcelta līdz jumtam, torņu celtniecību atliekot līdzekļu trūkuma dēļ. Baznīcā tika izveidots altāris un pagaidu apgaismojums, lai varētu noturēt Svēto Misi. 1903. gada 16. novembrī notika pagaidu dievnama iesvēte, bet svinīgā konsekrācija tika paredzēta 1904. gadā.[2] Baznīcas celtniecība tika pabeigta 1919. gadā.[3]

Baznīcas ērģeles 1912. gadā būvējis ērģeļbūvētājs Emīls Martins. Šis ir otrs lielākais E.Martina instruments - šedevrs Latvijā, pēc Rīgas Sv.Jēkaba katedrāles ērģelēm. Ērģeles ir veidotas romantiskās tradīcijās ar krāšņu dispozīciju. Instrumentam ir 30 reģistri, divi manuāli un pedālis. Pneimatiskas traktūras tipa, ar dažādām palīgierīcēm - švelleris II manuālim, valce, gatavās kombinācijas, utt. Spēles galds, reģistru slēģi, pēc izskata un uzbūves līdzinās E.F.Walcker firmas ērģelēm, tomēr E.Martins nepazaudē savu izteikto zīmolu un izteiksmīgumu.

Baznīcas altāri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdzās galvenajam altārim baznīcā ir vēl četri altāri. Divi no tiem ir katrā galvenā altāra pusē. Pārējie divi altāri atrodas abās baznīcas pusēs, pa vidu, katrs no tiem atrodas nelielās kapelas telpās baznīcas sānos. Savukārt viens altāris ir novietots pa labi no baznīcas galvenās ieejas.

Galvenais altāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais baznīcas altāris veltīts Jēzus Vissvētākajai Sirdij. Altāra centrālajā daļā, virs tabernākula, atrodas samērā liela statuja, kurā Jēzus upurē savu Svēto Sirdi. Abās pusēs ir nišas ar statujām. Kreisajā pusē ir svētā Roha statuja ar spieķi rokās un suni pie kājas. Savukārt labajā pusē ir tipiska svētā Antonija Padovas statuja, kas tur Jēzus bērniņu un liliju. Augstu virs altāra atrodas glezna, kurā redzams Jēzus uz Golgātas krusta. Gleznas fonā aiz Jēzus ir tumšas debesis, kas liecina par brīdi, kad Jēzus nomira pie krusta, atdodot savu pēdējo elpas vilcienu.

Svētās Marijas Bezvainīgās Sirds altāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Marijas Bezvainīgajai Sirdij veltītais altāris atrodas galvenā altāra labajā pusē. Uz altāra atrodas liela Svētās Marijas, Debesu un Zemes Karalienes statuja, kura upurē savu sirdi, tērpusies debeszilas krāsas kleitā un ar vainagu galvā. Virs Svētās Marijas statujas ir svētās Terēzes no Lizjē glezna, pazīstama arī kā svētā Terēze no Bērna Jēzus.

Bīskapa Alberta altāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Altāri rotā altāra izmēra svētā glezna, kurā attēlots bīskaps Alberts, ģērbies liturģiskajā tērpā, ar mitru un ar bīskapa zizli rokās.

Svētās Ģimenes altāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Labajā pusē no galvenā altāra atrodas Svētās Ģimenes altāris, kur atrodas glezna, kurā attēlota Svētā Ģimene. Jēzus attēlots kā zēns, kas varētu būt divpadsmit gadus vecs, kas liecina par gleznotāja ideju attēlot brīdi, kad Marija un Jāzeps atrada Jēzu Templī.

Svētā Franciska no Asīzes altāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kreisās pusē no galvenā altāra atrodas altāris, kur atrodas glezna, kurā attēlota svētā Franciska Asīzes vīzija. Vīzijā redzams Jēzus un Svētā Marija pārsteigtā Franciska priekšā, kurš tērpies brūnā franciskāņu mūka habitā.

Svētās Marijas altāris[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Marijas altāris atrodas nelielā kapelas telpā, baznīcas galvenās ieejas labajā pusē. Altārī atrodas Svētās Marijas statuja ar Jēzus bērniņu labajā rokā. Statuja ir simbols mākslinieka poētiskajam aprakstam par "Apokalipses sievieti": "Debesīs parādījās liela zīme - sieviete, saulē tērpta, mēness zem viņas kājām, bet uz viņas galvas - divpadsmit zvaigžņu kronis. Viņa bija dzemdējusi bērnu un skaļi raudāja sāpēs, pūlēdamās dzemdēt." (Atklāsmes gr.12:1-2).

Statuja attēlo Svēto Mariju ar skumju sejas izteiksmi. Viņa raud, viņai sāp. Debesu zilā garā ietērpta kleita, kas apgleznota ar spožām zvaigznēm, ir viņai uz pleciem līdz pat kājām. Viņa stāv ar mēness globusu zem kājām, ap galvu viņai apvīts divpadsmit zvaigžņu gloriols. Labajā rokā viņa tur Jēzus bērniņu. Ar izplestām rokām bērniņš Jēzus raugās uz savu māti, viņa sejā redzama mierinājuma izteiksme.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.albertadraudze.lv/vesture.php[novecojusi saite]
  2. Budže, A. 1995. Rīgas Dekanāta Romas katoļu baznīcas un kapsētas. 1968. III daļa. (saīsināts) 394. — 399. lpp.
  3. Vita Banga, Marina Levina u.c. Rīgas dievnami: arhitektūra un māksla. Rīga : Zinātne, 2007. 364. lpp. ISBN 978-9984-823-00-3.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]