Rīgas arhidiecēze (Romas katoļu)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Rīgas arhidiecēze)
Jump to navigation Jump to search
Rīgas arhidiecēzes arhibīskapa — metropolīta Zbigņeva Stankeviča ģerbonis.

Rīgas arhidiecēze (latīņu: diocesis - "pārvalde, province") ir Romas katoļu baznīcas sastāvdaļas — Rīgas metropolijas galvenā jeb arhidiecēze ar tai piederošo Baznīcas teritoriju, kurā savus pienākumus kā baznīcas garīgais un administratīvais galva veic Rīgas arhibīskaps — metropolīts, kuram pakļaujas pārējo Rīgas metropolijā ietilpstošo teritoriju jeb sufraganiju — Liepājas diecēzes, Jelgavas diecēzes un Rēzeknes-Aglonas diecēzes garīgie un administratīvie vadītāji bīskapi — sufragani.

Vēsturiskās teritorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas baznīcas provinces (Rīgas metropolijas) aptuvenās robežas 14. un 15. gadsimtā. Rīgas metropolijā ietilpa Rīgas arhidiecēze, Tērbatas diecēze, Kurzemes diecēze, Sāmsalas-Vīkas diecēze un četras Prūsijas bīskapijas - Sembas jeb Zemlandes (1252-1525), Pamedes jeb Pomezanijas (1249-1527), Varmijas jeb Ermlandes (1250-1512) un Kulmas (1245-1566, resp. 1577) diecēzes.

Rīgas arhibīskapa garīgo pārvaldes novadu jeb Rīgas arhidiecēzi veidoja

Rīgas arhidiecēzes atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas bīskapijas jeb diecēzes atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā pasaules kara, izveidojoties jaunām valsts administratīvām robežām, radās nepieciešamība pēc jauna garīgās pārvaldīšanas iedalījuma, jo Latgales katoļu kontingenta daļa piederēja Mogiļevas metropolijai, bet Kurzemes un ZemgalesKauņas diecēzei. 1918. gadā Latgales katoļi, kuriem pievienojās Rīgas, Kurzemes un Zemgales priesteri, ar vācu kapelānu nosūtīja Svētā Krēsla nuncijam Bavārijā E. Pačelli lūgumu pāvesta atļaujas saņemšanai dibināt patstāvīgu latviešu katoļu bīskapiju. 1918. gada 29. septembrī pāvests Benedikts XV ar bullu "Hodie Nos" atjaunoja seno Rīgas bīskapiju un ar bullu "Comissum humilitati Nostrae" iecēla O'Rurki par Rīgas diecēzes bīskapu. Pēc Latvijas proklamēšanas 1918.gadā kā valsts pagaidu valdība, tā arī garīdznieki vēlējās, lai jaunās valsts bīskaps būtu latvietis. Ņemot vērā šo apstākli, bīskaps O'Rurke, kas pēc tautības bija īrs, 1920. gada 10. aprīlī no šī amata atteicās un bīskapijas vadību pārņēma bīskapa ģenerālvikārs Antonijs Springovičs, kurš 1920. gada 22. augustā Aglonā tika konsekrēts par Rīgas bīskapijas bīskapu. Šajā sakarā pāvests jau 1920. gada 14. aprīlī tika izdevis trīs bullas: "Hodie Nos", kurā atsaucas garīdzniekiem un ticīgajiem, ka par viņu ganu un bīskapu ir iecēlis Antoniju Springoviču, "Nos Tibi" — vēstījums kanoniķim Antonijam Springovičam, ka viņš ir izvēlēts par Rīgas bīskapijas bīskapu un "Commissum humilitati Nostrae", ieceļot Rīgas bīskapijai pirmo latviešu tautības bīskapu, kurš līdz tam no 1918. gada valdīja pār katoļiem Latvijā kā Mogiļevas arhibīskapa ģenerālvikārs.[1]

Rīgas arhibīskapijas jeb arhidiecēzes atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1923. gadā pāvests Pijs XI paaugstināja Rīgas bīskapiju par arhibīskapiju un Rīgas bīskapu par Rīgas arhibīskapu, ko apustuliskais delegāts Latvijā, Lietuvā un Igaunijā arhibīskaps Antonins Cekini izsludināja 1924. gada 11. februārī, tādējādi Rīgas arhidiecēzes draudzes vairs nebija citu valstu bīskapiju pakļautībā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Cakuls, J. Latvijas Romas katoļu Baznīcas vēstures materiāli. 20. gadsimts. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 2001. 56.-57.lpp.
  2. Cakuls, J. Latvijas Romas katoļu Baznīcas vēstures materiāli. 20. gadsimts. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 2001. 58.lpp.