Pāriet uz saturu

Rūdolfs I Hābsburgs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Rūdolfs I Habsburgs)
Rūdolfs I
Rudolf I
Romiešu karalis
Amatā
1273. gada 29. septembris — 1291. gada 15. jūlijs (kronēts Āhenes katedrālē, 1273. gada 24. novembrī
Priekštecis Kornvelas Ričards
Pēctecis Nasavas Ādolfs

Dzimšanas dati 1218. gada 1. maijā
Limburgas pils, pie Zasbahas
(Bādene-Virtemberga, Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1291. gada 15. jūlijā (73 gadu vecumā)
Špeiere, Špeieras bīskapija, Svētā Romas impērija
(Reinzeme-Pfalca, Karogs: Vācija Vācija)
Apglabāts Špeieras katedrāle, Špeiere, Reinzeme-Pfalca, Karogs: Vācija Vācija
Dinastija Hābsburgu dinastija
Tēvs Albrehts IV Hābsburgs
Māte Kiburgas Hedviga
Dzīvesbiedrs(-e) 1. Hohenburgas Hedviga, 2. Burgundijas Izabella
Bērni No pirmās laulības - 10 bērni, to skaitā Albrehts I Hābsburgs, Rūdolfs II Hābsburgs, Hābsburgu Judīte
Reliģija katolisms

Rūdolfs I (vācu: Rudolf I); dzimis 1218. gada 1. maijā, miris 1291. gada 15. jūlijā) bija Romiešu karalis un Svētās Romas impērijas valdnieks no 1273. gada līdz savai nāvei 1291. gadā.

1273. gada 1. oktobrī Frankfurtē ievēlēts par Vācijas karali. 1278. gada 26. augustā sakaudams Marhfeldas kaujā savu galveno pretinieku — Bohēmijas karali Otokāru II, ieguva Austrijas, Štīrijas, Karintijas un Karniolas hercoga titulus. Pārcēla uz šiem apgabaliem savu galveno varas bāzi, faktiski likdams pamatus Austrijas Hābsburgu dzimtai — vienai no ietekmīgākajām Eiropas vēsturē, kura pēc tam valdīja Austrijā līdz par 1918. gadam.

Pēc Kornvalas Ričarda nāves 1272. gada 2. aprīlī, karaļa vēlēšanas notika tikai pēc pusotra gada, vairākiem troņa pretendentiem cenšoties iegūt nepieciešamo elektoru atbalstu. Kastīlijas Alfonso X uzstāja uz savām tiesībām. Sicīlijas karalis Šarls I Anžū aizstāvēja Francijas karaļa Filipa III kandidatūru. Uz troni cerēja arī Bohēmijas Otokārs II un pēdējais dzīvais Hoenštaufenu dinastijas pārstāvis Frīdrihs. Pāvests Gregors X bloķēja Hoenštaufenu pārstāvi, taču neatbalstīja nevienu no citiem kandidātiem. 1273. gada 1. oktobrī visi elektori, izņemot klāt neesošo Otokāru II, par jauno karali ievēlēja Hābsburgu grāfu Rūdolfu no Šveices. Viņa ievēlēšana apstiprināja pāvesta un arhibīskapu elektoru varu impērijā un spēcīgas imperatora institūcijas sabrukumu. Rūdolfs apbalvoja viņa kandidatūru aizstāvējušas pilsētas, piešķirot tām jaunas privilēģijas un brīvības. Taču viņa mēģinājumi pilsētām uzlikt lielākus nodokļus izgāzās. No 1290. gada pilsētu pārstāvji sāka piedalīties apspriedēs par impērijas finansēm. Lai nostiprinātu attiecības ar spēcīgajām augstmaņu dinastijām, Rūdolfs izprecināja savas meitas Pfalcas, Bavārijas un Brandenburgas Vitelsbahiem un Saksijas Vitenbergiem. Galvenās rūpes sagādāja Otokāra II sagrābto zemju atgūšana. Otokārs II atteicās pakļauties jaunievēlētajam Rūdolfam, par ko 1275. gadā tika izsludināts ārpus likuma. Ar Austrijas augstmaņu un Tiroles grāfa palīdzību Rūdolfs atkaroja Karintiju, Krainu un Štīriju. Otokārs II bija spiests pakļauties, krītot uz ceļiem Rūdolfa priekšā. Karš drīz atsākās, un beidzās tikai ar Otokāra II nāvi kaujas laukā. Otokāra dēls Vāclavs saglabāja varu Bohēmijā, Karintiju saņēma Tiroles grāfs Meinhards, bet Austriju un Štīriju Rūdolfa dēli. Elektori šo zemju sadalījumu apstiprināja 1282. gadā, tā radot precedentu, ka imperatora lēmumus par zemju piešķiršanu ir jāapstiprina elektoriem. Rūdolfs panāca politisku vienošanos ar pāvestu, kurš bija gatavs viņu kronēt par imperatoru, ja vien impērija atteiksies no Romanjas, taču kronēšana tā arī nenotika. Tuvojoties nāvei, Rūdolfs no Frankfurtes devās uz Špeijeru, kur mira un tika apglabāts.[1]

Tā kā tronis nebija automātiski mantojams, kā citās Eiropas karalistēs, Rūdolfs centās panākt, lai jau viņa dzīves laikā elektori ievēl viņa dēlu Albrehtu par Romiešu karali. Rūdolfu atbalstīja pāvests Honorijs IV, taču plāns neīstenojās, jo pāvests mira, nepaspējis kronēt Rūdolfu par imperatoru, bet elektori nevēlējās balsot par Albrehtu. Rūdolfs saglabāja cerības, jo Maincas arhibīskaps bija viņa draugs, Trīres elektora vieta bija vakanta, bet Pfalcas, Saksijas, Brandenburgas un Bohēmijas elektori bija piesaistīti ar dinastiskām laulībām. Albrehta ievēlēšanai pretojās ietekmīgais Ķelnes arhibīskaps, kam pievienojās Bohēmijas karalis Vāclavs II un Lejasbavārijas hercogs Oto III. Pēc Rūdolfa nāves 1291. gadā arī pārējie elektori atteicās atbalstīt Albrehtu. Ķelnes arhibīskaps par karaļa kandidātu ieteica Nasavas grāfu Ādolfu.[2]

  1. «The New Cambridge Medieval History: Volume 5, C.1198-c.1300». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 30. septembrī. Skatīts: 2018. gada 24. augustā.
  2. The New Cambridge Medieval History: Volume 6, C.1300-c.1415

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]