Albrehts I Hābsburgs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Albrehts I
Albrecht I.
Albrecht I. von Habsburg.jpg
Romiešu karalis
1298. gada 27. jūlijs — 1308. gada 1. maijs (kronēts Āhenes katedrālē 1298. gada 24. augustā)
Priekštecis Nasavas Ādolfs
Pēctecis Heinrihs VII
Dzimis 1255. gada jūlijā
Reinfeldene, impērijas brīvpilsēta
(Ārgava, Karogs: Šveice Šveice)
Miris 1308. gada 1. maijā (52 gadu vecumā)
Vindiša, Priekšaustrija
(Ārgava, Karogs: Šveice Šveice)
Apglabāts Špeieras katedrāle, Špeiera, Reinzeme-Pfalca, Karogs: Vācija Vācija
Dzīvesbiedre Karintijas Elizabete
Bērni 12 bērni, to skaitā Rūdolfs I, Frīdrihs III Skaistais, Leopolds I, Albrehts II, Oto Jautrais, Austrijas Agnese
Dinastija Hābsburgu dinastija
Tēvs Rūdolfs I Hābsburgs
Māte Kiburgas Hedviga
Reliģija katolisms

Albrehts I (vācu: Albrecht I.; dzimis 1255. gada jūlijā, miris 1308. gada 1. maijā) bija Romiešu karaļa un Svētās Romas impērijas valdnieka Rūdolfa I dēls no viņa pirmās laulības ar Hohenburgas Ģertrūdi. No 1282. gada Austrijas un Štīrijas hercogs, bet no 1298. gada vēlēts Romiešu karalis.

Pēc tēva nāves 1291. gadā zaudēja cīņā par karaļa titulu, un elektori par karali tad ievēlēja Nasavas Ādolfu. 1294. gadā Ādolfs izveidoja aliansi ar Anglijas karali Edvardu I, kurš viņam sniedza finansiālu atbalstu. Tas radīja Hābsburgu Albrehta aliansi ar Francijas karali Filipu IV. Ādolfs pieteica karu Francijai, taču reāla karadarbība nesākās. Ar Anglijas naudu, Ādolfs iegādājās zemes Tīringenē, palielinot savu varas bāzi. Ādolfa centieni nostiprināties izraisīja Maincas arhibīskapa Gerharta un Bohēmijas Vāclava II neapmierinātību. 1297. un 1298. gadā Maincas, Austrijas, Bohēmijas, Brandenburgas un Saksijas elektori savstarpēji tiekoties izveidoja aliansi pret Ādolfu, atcēla viņu no troņa 1298. gada 23. jūnijā, un par jauno karali ievēlēja Hābsburgu Albrehtu.[1] 1298. gada 2. jūlijā Gellheimas kaujā Albrehts nogalināja no troņa atcelto Ādolfu un 1298. gada 27. jūlijā Frankfurtē tika atkārtoti ievēlēts par karali. Lai nodrošinātu savu ievēlēšanu, Albrehts elektoriem piešķīra jaunas zemes, pilsētas un muitas ienākumu tiesības Reinzemē. Viņš vēl vairāk uzlaboja attiecības ar Francija Filipu IV, personīgi tiekoties 1299. gada decembrī. Taču tas neapmierināja daudzus Reinzemes valdniekus, kas baidījās no tā ka Albrehts varētu būt nodevis rietumu pierobežu Francijas ietekmei.

Pēc varas iegūšanas 1298. gadā Albrehts ātri sabojāja attiecības ar elektoriem. 1300. gada 14. oktobrī Maincas, Trīres un Ķelnes arhibīskapi ar Pfalcas elektoru noslēdza vienošanos, ar kuru plānoja gāzt karali. Albrehts ātri sapulcināja armiju, un līdz 1302. gada beigām pa vienam sakāva dumpīgos elektorus. Albrehtam problēmas radīja pāvests Bonifācijs VIII. Lai arī elektori bija informējuši pāvestu par Albrehta ievēlēšanu, viņi nebija lūguši tā tradicionālo piekrišanu un apstiprinājumu savam lēmumam. Bonifācijs VIII paziņoja, ka Albrehta ievēlēšana ir nelikumīga, un atteicās viņu kronēt par imperatoru. Viņš arī pieprasīja, lai Albrehts pāvesta valdījumā nodod Toskānu. Tā kā pāvests vienlaikus konfliktēja ar Francijas karali Filipu IV, viņš tomēr izlēma uzlabot attiecības ar Albrehtu. Arī Albrehts, lai nodrošinātu savu varu, bija gatavs apmierināt pāvesta prasības, un Bonifācijs VIII 1303. gada 30 aprīlī atzina Albrehta ievēlēšanu. Pāvesta nāve pusgadu vēlāk atbrīvoja Albrehtu no nepieciešamības izpildīt savus solījumus. [2]

Pēc strīda par zemju piešķiršanu Albrehtu I 1308. gadā Vindišā nogalināja viņa brāļadēls Švābijas Johans.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]