Reģionālā valoda
Reģionālā valoda ir valoda, kas tiek lietota noteiktā ģeogrāfiskā reģionā, bieži vien kopā ar oficiālo valodu vai valodām. Šāda valoda var nebūt valsts oficiālā valoda, bet tai ir nozīmīga loma reģionālajā kultūrā un ikdienas saziņā. Reģionālās valodas var būt gan mazākumtautību valodas, gan dialekti, kas atšķiras no valsts oficiālās valodas.
Reģionālajām valodām bieži tiek piešķirtas noteiktas tiesības un aizsardzība, lai saglabātu valodu daudzveidību un nodrošinātu kultūras mantojuma saglabāšanu. Piemēram, Eiropas Padome ir pieņēmusi Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, kas aizsargā un veicina reģionālo un mazākumtautību valodu lietošanu.
Definīcija starptautiskajās tiesībās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kā noteikts Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartā:
- "reģionālās vai minoritātes valodas" ir valodas, kas:
- tradicionāli tiek lietotas valsts teritorijas daļā šīs valsts pilsoņu kopienā, kas ir skaitliski mazāka, nekā pārējais šīs valsts iedzīvotāju skaits; un
- atšķiras no šīs valsts oficiālās valodas
Piemēri
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1. Bretoņu valoda Francijā, ko runā Bretaņas reģionā.
- 2. Katalāņu valoda Spānijā, īpaši Katalonijā.
- 3. Velsiešu valoda Velsā, Apvienotajā Karalistē.
- 4. Sāmu valodas Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā.
Daudzos gadījumos reģionālajām valodām ir lielāks pratēju skaits, nekā citu suverēnu valstu oficiālajām valodām. Piemēram, katalāņu valodai ir lielāks pratēju skaits, nekā somu vai dāņu valodām. Ķīnas vu valodai (Dzjansu provinces dienvidos un Džedzjanas ziemeļos) ar 90 miljoniem pratēju ir vairāk dzimtās valodas līmeņa lietotāju nekā franču valodai.