Dialekts

Vikipēdijas lapa

Dialekts (grieķu: διάλεκτος (dialektos); no διαλέγομαι — ‘runāt, izskaidroties’) ir valodas paveids, kas vēsturiski radies samērā plašā apvidū, un tajā var būt ietvertas vairākas izloksnes vai izlokšņu grupas. Dialekts ir pilnvērtīga runas (ne obligāti rakstveida) sazināšanās sistēma ar savu leksikonu un gramatiku.

Par dialektu dēvē arī kādas atsevišķas sociālas grupas lietotu valodas paveidu, kas atšķiras ar savdabīgu leksiku un frazeoloģiju.

Dialekti latviešu valodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodai ir trīs pamatdialekti, ko var sīkāk iedalīt atsevišķās izloksnēs. Lībiskais (tāmnieku) dialekts iedalās Kurzemes un Vidzemes izloksnēs. Vidus dialekts iedalās kursiskajās, zemgaliskajās un Vidzemes izloksnēs. Augšzemnieku dialekts iedalās sēliskajās un nesēliskajās izloksnēs. Latviešu literārās valodas pamatā ir vidus dialekts, bet latgaliešu rakstu valodas — Latgales dienvidos runātās nesēliskās izloksnes.