Dāņu valoda

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dāņu valoda
dansk 
Izruna: IPA: [danˀsɡ̊]
Valodu lieto: Dānijā, Fēru Salās, Grenlandē, Īslandē, Vācijā
Runātāju skaits: 5,6 miljoni[1]
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Ģermāņu
  Ziemeļģermāņu
   Austrumskandināvu
    Dāņu valoda 
Rakstība: Latīņu alfabēts (dāņu ortogrāfija) 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Dānija Dānija
Karogs: Fēru Salas Fēru Salas
Karogs: Eiropas Savienība Eiropas Savienība
Flag of the Nordic Council.svg Ziemeļu Padome

Mazākumtautības valoda:
Karogs: Šlēsviga-Holšteina Šlēsviga-Holšteina (Vācija)
Karogs: Grenlande Grenlande

Regulators: Dansk Sprognævn (Dāņu valodas komisija)
Valodas kodi
ISO 639-1: da
ISO 639-2: dan
ISO 639-3: dan

Dāņu valoda (dansk, izrunā: [danˀsɡ̊]) ir ziemeļģermāņu valoda ar aptuveni 5,6 miljoniem runātāju, valsts valoda Dānijā un Fēru Salās (līdzās fēru valodai).[1] Līdz 1830. gadam tā bija viena no oficiālajām valodām Norvēģijā, bet līdz 1944. gadam — viena no oficiālajām valodām Īslandē.[2] Salīdzinoši lielas dāņu valodā runājošas kopienas ir arī Argentīnā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Senākie dāņu valodā rakstītie avoti ir datēti ar laika posmu no 250. līdz 800. gadam. Tie bija rūnu raksti. Senākie rokraksti ir datēti ar 13. gadsimtu.

Viens no ievērojamākajiem dāņu valodā rakstošajiem rakstniekiem ir Hanss Kristians Andersens, savukārt Nobela prēmiju literatūrā ir saņēmuši trīs dāņu valodā rakstošie rakstnieki: Karls Gellerups (1917), Henriks Pontopidans (1917) un Johanness Vilhelms Jensens (1944).

Radniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāņu valoda vārdu krājuma un gramatikas ziņā ir tuvu radniecīga angļu un vācu valodai, bet dāņu, zviedru un abas norvēģu valodas (būkmols un jaunnorvēģu valoda) būtībā uzskatāmas par vienas valodas dialektiem. Dāņu valodai vislīdzīgākais ir Norvēģijā izplatītais būkmols, kas dāņu valodas pratējam saprotama bez grūtībām, taču ar nelielām grūtībām tam saprotama arī zviedru valoda. Savukārt islandiešu un fēru valoda dāņu valodas pratējam bez papildu apguves nav saprotamas.[3]

Gramatika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietvārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu dāņu valodā lietvārdiem ir divas dzimtes: nekatrā (intetkøn) un kopdzimte (fælleskøn). Sākotnēji dāņu valodā bija trīs dzimtes — vīriešu, sieviešu un nekatrā dzimte, taču viduslaikos vīriešu un sieviešu dzimte saplūda, izveidojot kopdzimti. Vārdu dzimte nosakāma pēc vārdam nominatīvā priekšā esošā artikula — „en” (kopdzimtes vārdiem) un „et” (nekatrās dzimtes vārdiem). Vairums (~75%) lietvārdu dāņu valodā pieder kopdzimtei, tostarp gandrīz visi cilvēku, dzīvnieku, ezeru un upju nosaukumi. Par kopdzimtes vārdiem kļūst arī lielākā daļa svešvārdu.[4]

Skaitlis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atkarībā no lietvārda daudzskaitļu formu dāņu valodā darina vienā no 4 veidiem. Aptuveni 60% lietvārdu daudzskaitlī tiek pievienota galotne -er vai -r, ja vārds jau beidzas ar -e (piemēram, en avis ('avīze') — aviser ('avīzes'), bet et løfte ('solījums') — løfter ('solījumi')). Izņēmums ir tie vārdi, kuru beigu -e ir uzsvērts, un tiem kā galotni pievieno -er (piemēram, en idé ('ideja') — ideer ('idejas')), kā arī neliela daļa svešvārdu, kas beidzas ar galotni -um, ko daudzskaitlī aizstāj ar -er (piemēram, et gymnasium ('ģimnāzija'), et museum ('muzejs') un et verbum ('darbības vārds'), kas daudzskaitlī kļūst attiecīgi par gymnasier, museer un verber). Ap 25%, galvenokārt vienzilbes lietvārdu, daudzskaitlī ir galotne -e (piemēram, et hus ('māja') — et huse ('mājas'). Vēl apmēram 15% lietvārdu daudzskaitļa galotnes nav un daudzskaitļa forma tiek darināta vienkārši noņemot priekšā esošo artikulu (piemēram, en ting ('lieta') — ting ('lietas').

Ir neliela daļa lietvārdu, kam daudzskaitlī saknē notiek patskaņu mija. Daļai no tiem daudzskaitlī netiek pievienota nekāda galotne (piemēram, et barn ('bērns') — børn ('bērni'), bet daļai tiek pievienota galotne -er vai -e (piemēram, en bog ('grāmata') — bøger ('grāmatas') un en far ('tēvs') — fædre ('tēvi')). Visbeidzot ir arī pavisam mazs skaits plaši lietotu lietvārdu, kam daudzskaitļa formas nav, un tā daudzskaitļa izteikšana parasti lieto kādu sinonīmu (piemēram, arbejde ('darbs') — to job ('darbi')).[5]

Dāņu valodā, atšķirībā no latviešu valodas, atsevišķi neizdala vienskaitliniekus un daudzskaitliniekus. Tikpat kā visiem lietvārdiem dāņu valodā ir vienskaitļa forma, tomēr dāņu valodā lietvārds nošķir skaitāmos un neskaitāmos lietvārdos.[6]

Vietniekvārdi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāņu valodas vietniekvārdi
Persona Nominatīvs Atkarīgā forma Atgriezeniskais
vietniekvārds
Ģenitīvs/piederības
vietniekvārds
1. pers. vsk. jeg mig min/mit mine
2. pers. vsk. du dig din/dit dine
Vīr. dzimtes
3. pers. vsk.
han ham sig hans/sin/sit/sine
Siev. dzimtes
3. pers. vsk.
hun hende sig hendes/sin/sit/sine
Kopdzimtes
3. pers. vsk.
den den sig dens/sin/sit/sine
Nek. dzimtes
3. pers. vsk.
det det sig dets/sin/sit/sine
1. pers. dsk. vi os os vores
2. pers. dsk. I jer jer jeres
3. pers. dsk. de dem sig deres

Dāņu valodā vietniekvārdiem (pronomener) var būt līdz trim formām: nominatīvā, ģenitīvā un atkarīgā forma, bet 3. personai ir arī papildu atgriezeniskais vietniekvārds. Vietniekvārda atkarīgo formu lieto aiz prievārdiem un tur, kur latviešu valodā ir akuzatīvs vai datīvs, bet dažām formām ģenitīva vietā lieto lokāmu piederības vietniekvārdu.[7]

Dāņu valodā, tāpat kā latviešu valodā, pastāv 2. personas pieklājības forma, ko vienmēr raksta ar lielo sākumburtu — De, Dem, Deres, lai atšķirtu no 3. personas daudzskaitļa vietniekvārdiem. Mūsdienu dāņu valodā pieklājības formas gan lieto vai nu lietišķās darīšanās pirmo reizi satiekot nepazīstamu cilvēku vai arī, lai no uzrunātā distancētos.[7]

Dāņu alfabēts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāņu alfabētā ir 29 burti.[8] Salīdzinot ar latīņu alfabētu, kura pamatā ir dāņu pareizrakstība, dāņu alfabētā ir trīs papildu burti: Æ, Ø un Å.[1]

Aa Bb Cc Dd Ee Ff Gg Hh Ii Jj
Kk Ll Mm Nn Oo Pp Qq Rr Ss Tt
Uu Vv Ww Xx Yy Zz Ææ Øø Åå

Pirms 1948. gada pareizrakstības reformas dāņu alfabētā bija 28 burti, jo „å” rakstīja kā burtkopu „aa” un tas atradās alfabēta sākumā. Mūsdienās „aa” ir saglabājies vien nedaudzos uzvārdus (jo īpaši tajos, kas beidzas ar -gaard, piemēram, Aagaard (Ogords)) un atsevišķos vietvārdos (piemēram, Aalborg (Olborga)). Burti c, q, w, x un z dāņu valodā sastopami tikai svešvārdos.[8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 «Dāņu valoda» (latviski). Lingvopēdija. Skatīts: 2018. gada 3. jūnijā.
  2. «Danish language, alphabet and pronuciation» (angliski). omniglot.com. Skatīts: 2012-08-22.
  3. Karstens 1997, 7. lpp.
  4. Karstens 1997, 17.—18. lpp.
  5. Karstens 1997, 20.—23. lpp.
  6. Karstens 1997, 19. lpp.
  7. 7,0 7,1 Karstens 1997, 60.—61. lpp.
  8. 8,0 8,1 Karstens 1997, 9. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]