Katalonija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Katalonija
Catalunya
Catalonha
—  Autonomais apgabals  —
Flag of Katalonija
Karogs
Coat of arms of Katalonija
Ģerbonis
Katalonijas atrašanās vieta SpānijāKatalonijas atrašanās vieta Spānijā
Administratīvais centrs Barselona
Oficiālā valoda katalāņu valoda
oksitāņu valoda
spāņu valoda
Valsts Spānija (de jure)
Izveide 988
Katalonijas Parlaments 1283
Generalitat 1359
Administrācija
 - Tips Katalonijas Ģeneralitāte
 - Prezidents Karless Pudždemons
 - Likumdevēja vara Katalonijas Parlaments
Platība 
 - Kopējā 32 114 km²
Iedzīvotāji (2016. gadā)[1]
 - Kopā 7 448 332
 - Blīvums 231,9/km²
Laika josla CET (UTC+1)
 - Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Autonomijas statūti 1932. gada 9. septembris
1979. gada 18. septembris
2006. gada 9. augustā
Interneta domēns .cat
Katalonijas Parlaments 135 deputāti
Vietas kongresā 47 deputāti (no 350)
Vietas senātā 16 senatori (no 264)
Mājaslapa: Katalonijas valdības mājaslapa
Katalonija Vikikrātuvē

Katalonija (katalāņu: Catalunya, izrunā: [kətəˈɫuɲə]; oksitāņu: Catalonha, izrunā: [kataˈluɲɔ]; spāņu: Cataluña, izrunā: [kataˈluɲa]) ir reģions Pireneju pussalas ziemeļaustrumos. Katalonijas konstitucionālais statuss ir strīdus objekts starp Spānijas Karalisti, kas to uzskata par savu autonomo apgabalu, un Katalonijas parlamentu, kas ir pasludinājis Katalonijas Republikas neatkarību. Tā robežojas ar Franciju un Andoru ziemeļos, ar Spānijas Aragonas autonomo apgabalu rietumos, Valensijas autonomo apgabalu dienvidos, bet austrumos to apskalo Vidusjūra (krasta līnija 580 km). Oficiālās valodas ir katalāņu, spāņu un araniešu (oksitāņu valodas dialekts). Tās administratīvais centrs un lielākā pilsēta ir Barselona, kas ir otra visapdzīvotākā pašvaldība Spānijā.

19. un 20. gadsimtā Katalonija piedzīvoja lielu ekonomisku izaugsmi, piesaistot strādniekus no citiem Spānijas apgabaliem. Barselona kļuva par vienu no Eiropas lielākajām industrializētajām lielpilsētas teritorijām un Katalonija par ievērojamu tūrisma galamērķi. 2017. gada 27. oktobrī Katalonijas parlaments pasludināja Katalonijas Republikas neatkarību.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā Pūniešu kara laikā 3. gadsimta beigās p.m.ē. tagadējā Katalonija tika iekļauta Romas Republikas sastāvā kā Tuvās Spānijas (Hispania citerior) provinces, vēlāk Taragonas Spānijas (Hispania Tarraconensis) provinces daļa ar galvaspilsētu Taragonu. Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma to iekaroja vestgoti. 8. gadsimtā tajā iebruka arābi, pēc Franku valsts sadalīšanās 9. gadsimta beigās izveidojās suverēna Barselonas grāfiste. 1137. gadā tā apvienojās personālūnijā ar Aragonas karalisti. Pēc tam, kad 1469. gadā Aragonas karalis Ferdinands II apprecējās ar Kastīlijas karalieni Izabellu I, kopš 1516. gada Katalonija bija Spānijas karalistes sastāvā. 1659. gadā Katalonijas ziemeļu apgabalus (tagadējo Rusijonu) pievienoja Francijai. Napoleona karu laikā no 1812. līdz 1814. gadam visa Katalonija bija iekļauta Francijas impērijas sastāvā. Spānija Otrās republikas laikā 1932. gadā izveidoja Katalonijas autonomiju, ko likvidēja pēc Fransisko Franko uzvaras Spānijas pilsoņu karā 1939. gadā, bet atkal atjaunoja 1977. gadā.

Neatkarības kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2000. gadu sākumā Katalonijā pastiprinājās kustība par neatkarību no Spānijas. 2013. gada 11. septembrī aptuveni 400 000 cilvēku piedalījās akcijā "Katalonijas ceļš" (Via Catalana), sadodoties rokās un izveidojot 400 kilometrus garu dzīvo ķēdi no robežas ar Valensijas apgabalu līdz Francijas robežai ziemeļos. Akciju organizēja nevalstiskā organizācija "Katalonijas Nacionālā sapulce" pēc 1989. gada Baltijas ceļa parauga.[2] Latviešu komponista Mārtiņa Brauna skaņdarbs "Saule, Pērkons, Daugava" (katalāņu versijā Ara és l'hora ("Tagad ir laiks") ar dzejnieka Mikela Merti i Pola vārdiem) 2014. gada septembrī tika pasludināts par Katalonijas neatkarības himnu.[3] 2014. gada novembrī katalāņu nacionālisti noorganizēja neoficiālu referendumu, kurā 80,7% no balsotājiem atbalstīja neatkarību. Spānijas Konstitucionālā tiesa atzina referendumu par nelikumīgu. 2015. gada septembrī neatkarības atbalstītāji paziņoja, ka 27. septembra reģionālās vēlēšanas būs neatkarības de facto atzīšanas referendums.

Vēlēšanās katalāņu nacionālistu partijas ieguva absolūto vairākumu 135 vietu reģionālajā parlamentā. 9. novembrī parlaments nobalsoja par oficiālu atdalīšanās procesa uzsākšanu no Spānijas. Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs vērsās Spānijas Konstitucionālajā tiesā, lai apturētu atdalīšanos un tiesa atzina Katalonijas atdalīšanās procesu par nelikumīgu. Reģionu atdalīšanās ir aizliegta Spānijas konstitūcijā un Rahojs apsūdzēja neatkarības aktīvistus nācijas izšķīdināšanā.

2016. gada 27. janvārī Katalonijas reģionālā valdība apturēja plānu atdalīties no Spānijas līdz 2017. gada vidum, paziņojot, ka vienpusējas neatkarības deklarācijas nebūs.[4]

Saskaņā ar aptauju, kuru 2017. gada jūlijā pasūtīja Katalonijas reģionālā valdība, 49,4% katalāņu iebilda pret atdalīšanos no Spānijas, bet 41,1% atbalstīja Katalonijas neatkarību. Taču vairāk nekā 70% katalāņu atbalstīja referenduma rīkošanu, lai beidzot varētu pieņemt izšķirošo lēmumu neatkarības jautājumā.[5]

Katalonijas neatkarības referendums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gada 7. septembrī Katalonijas parlaments pieņēma likumu par Katalonijas neatkarības referenduma rīkošanu 1. oktobrī, par ko nobalsoja 72 no 83 reģionālajiem deputātiem, bet 52 Spānijas vienotības atbalstītāji pirms balsojuma atstāja sēžu zāli. Lēmumu tūlīt atbalstīja reģionālās valdības vadītājs Karless Pudždemons,[6] bet Spānijas konstitucionālā tiesa paziņoja par Katalonijas parlamenta lēmuma apstādināšanu.[7]

Referenduma priekšvakarā Spānijas valdība paziņoja, ka policija slēgusi un nozīmogojusi 1300 no 2315 vēlēšanu iecirkņiem. Balsošanas dienā 2017. gada 1. oktobrī Spānijas policija mēģināja nepieļaut balsošanu, ieņemot referenduma iecirkņus un konfiscējot urnas un biļetenus. Tomēr, lai gan liela daļu balsošanas iecirkņu bija slēgti, referendums notika.[8] 90,18% balsotāju atbalstīja atdalīšanos no Spānijas, bet referendumā piedalījās 43% no aptuveni 5,3 miljoniem balsstiesīgo.[9]

Neatkarības pasludināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gada 27. oktobrī Katalonijas parlaments, kurā ir 135 deputātu, ar 70 balsīm "par" un desmit "pret", diviem deputātiem nododot tukšus biļetenus, nobalsoja par neatkarības pasludināšanu no Spānijas. Opozīcija balsojumu boikotēja. Tajā pašā dienā Spānijas Senāts Madridē nobalsoja par pilnvaru piešķiršanu Spānijas valdībai ieviest Katalonijā tiešo pārvaldi.[10] Spānijas premjers Marjano Rahojs tajā pašā dienā atlaida Katalonijas valdību un parlamentu, izsludinot jaunas reģionālās vēlēšanas 21. decembrī. Viņš pavēstīja, ka valdība lūgusi Spānijas Konstitucionālo tiesu anulēt Katalonijas parlamenta rezolūciju par neatkarības pasludināšanu. Spānijas centrālā valdība paziņoja, ka slēgs Katalonijas valdības pārstāvniecības visā pasaulē, izņemot Briselē esošo. Karless Pudždemons aicināja katalāņus demokrātiski pretoties Madrides rīkojumiem atlaist viņa valdību un reģionālo parlamentu.[11]

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz Barselonu no putna lidojuma

Katalonijas administratīvais centrs un lielākā pilsēta ir Barselona (1,62 miljoni iedzīvotāju). Nākamās lielākās pilsētas ir Lospitaleta de Ļobregata (257 tūkstoši iedzīvotāju), Badalona (220 tūkstoši), Terasa (211 tūkstoši) un Sabadela (206 tūkstoši). Katalonija sīkāk dalās četrās provincēs: Barselonas, Žironas, Ļeidas un Taragonas provincē.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2016. gadā Katalonijā bija 7,45 miljoni iedzīvotāju.[1] Aptuveni 5,49 miljoni no tiem dzīvo Barselonas provincē.[1] Apmēram 38% Katalonijas iedzīvotāju dzimtā valoda ir katalāņu, bet 45% — spāņu valoda.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]