Katalonija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Katalonija
Catalunya
Catalonha
—  Autonomais apgabals  —
Skats uz Barselonu no putna lidojuma
Skats uz Barselonu no putna lidojuma
Flag of Katalonija
Karogs
Coat of arms of Katalonija
Ģerbonis
Katalonijas atrašanās vieta SpānijāKatalonijas atrašanās vieta Spānijā
Administratīvais centrs Barselona
Oficiālā valoda katalāņu valoda
oksitāņu valoda
spāņu valoda
Valsts Spānija
Izveide 988
Katalonijas Parlaments 1283
Generalitat 1359
Administrācija
 - Tips Generalitat de Catalunya
 - President Carles Puigdemont (CDC)
 - Likumdevēja vara Katalonijas Parlaments
Platība 
 - Kopējā 32 114 km²
Iedzīvotāji (2011. gadā)[1]
 - Kopā 7 535 251
 - Blīvums 234,6/km²
Laika josla CET (UTC+1)
 - Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Autonomijas statūti 1932. gada 9. septembris
1979. gada 18. septembris
2006. gada 9. augustā
Interneta domēns .cat
Katalonijas Parlaments 135 deputāti
Vietas kongresā 47 deputāti (no 350)
Vietas senātā 16 senatori (no 264)
Mājaslapa: Katalonijas valdības mājaslapa
Katalonija Vikikrātuvē

Katalonija (katalāņu: Catalunya, izrunā: [kətəˈɫuɲə]; oksitāņu: Catalonha, izrunā: [kataˈluɲɔ]; spāņu: Cataluña, izrunā: [kataˈluɲa]) ir Spānijas autonomais apgabals tās ziemeļaustrumos, kas robežojas ar Franciju un Andoru ziemeļos, ar Aragonas autonomo apgabalu rietumos, Valensijas autonomo apgabalu dienvidos, bet austrumos to apskalo Vidusjūra (krasta līnija 580 km). Pamatvalodas ir katalāņu, spāņu un araniešu valoda.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā Pūniešu kara laikā 3. gadsimta beigās p.m.ē. tagadējā Katalonija tika iekļauta Romas Republikas sastāvā kā Tuvās Spānijas (Hispania citerior) provinces, vēlāk Taragonas Spānijas (Hispania Tarraconensis) provinces daļa ar galvaspilsētu Taragonu. Pēc Romas impērijas sabrukuma to 6. gadsimtā iekaroja vestgoti. 8. gadsimtā tajā atkārtoti iebruka arābi, pēc Franku valsts sadalīšanās 9. gadsimta beigās izveidojās suverēna Barcelonas grāfiste. 1137. gadā tā apvienojās personālūnijā ar Aragonas karalisti. Pēc tam, kad 1469. gadā Aragonas karalis Ferdinands II apprecējās ar Kastīlijas karalieni Izabellu I, kopš 1516. gada Katalonija bija Spānijas karaliste sastāvā. 1659. gadā Katalonijas ziemeļu apgabalus (tagadējo Rusijonu) pievienoja Francijai. Napoleona karu laikā no 1812. līdz 1814. gadam visa Katalonija bija iekļauta Francijas impērijas sastāvā.

Spānijas Republikas laikā 1932. gadā izveidoja Katalonijas autonomiju, ko likvidēja pēc Fransisko Franko uzvaras Spānijas pilsoņu karā 1939. gadā, bet atkal atjaunoja 1977. gadā.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katalonijas administratīvais centrs un lielākā pilsēta ir Barselona (1,62 miljoni iedzīvotāju). Nākamās lielākās pilsētas ir Lospitaleta de Ļobregata (257 tūkstoši iedzīvotāju), Badalona (220 tūkstoši), Terasa (211 tūkstoši) un Sabadela (206 tūkstoši). Katalonija sīkāk dalās četrās provincēs: Barselonas, Žironas, Ļeidas un Taragonas provincē.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gadā Katalonijā bija 7,5 miljoni iedzīvotāju. Vairāk nekā 5 miljoni no tiem dzīvo Barselonas aglomerācijā. Apmēram 38% Katalonijas iedzīvotāju dzimtā valoda ir katalāņu, bet 45% — spāņu valoda.

Neatkarības kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2000. gadu sākumā Katalonijā pastiprinājās kustība par neatkarību no Spānijas. 2013. gada 11. septembrī aptuveni 400 000 cilvēku piedalījās akcijā "Katalonijas ceļš" (Via Catalana), sadodoties rokās un izveidojot 400 kilometrus garu dzīvo ķēdi no robežas ar Valensijas apgabalu līdz Francijas robežai ziemeļos. Akciju organizēja nevalstiskā organizācija "Katalonijas Nacionālā sapulce" pēc 1989. gada Baltijas ceļa parauga.[2]

2014. gada novembrī katalāņu nacionālisti noorganizēja neoficiālu referendumu, kurā 80,7% no balsotājiem atbalstīja neatkarību. Spānijas Konstitucionālā tiesa atzina referendumu par nelikumīgu. 2015. gada septembrī neatkarības atbalstītāji paziņoja, ka 27. septembra reģionālās vēlēšanas būs neatkarības de facto atzīšanas referendums. Vēlēšanās katalāņu nacionālistu partijas ieguva absolūto vairākumu 135 vietu reģionālajā parlamentā. 9. novembrī parlaments nobalsoja par oficiālu atdalīšanās procesa uzsākšanu no Spānijas. Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs vērsās Spānijas Konstitucionālajā tiesā, lai apturētu atdalīšanos un tiesa atzina Katalonijas atdalīšanās procesu par nelikumīgu. Reģionu atdalīšanās ir aizliegta Spānijas konstitūcijā un Rahojs apsūdzēja neatkarības aktīvistus nācijas izšķīdināšanā.

2016. gada 27. janvārī Katalonijas reģionālā valdība apturēja plānu atdalīties no Spānijas līdz 2017. gada vidum, paziņojot, ka vienpusējas neatkarības deklarācijas nebūs.[3] Saskaņā ar aptauju, kuru 2017. gada jūlijā pasūtīja Katalonijas reģionālā valdība, 49,4% kataloņu iebilda pret atdalīšanos no Spānijas, bet 41,1% atbalstīja Katalonijas neatkarību. Taču vairāk nekā 70% kataloņu atbalstīja referenduma rīkošanu, lai beidzot varētu pieņemt izšķirošo lēmumu neatkarības jautājumā.[4]

2017. gada referendums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2017. gada 7. septembrī Katalonijas parlaments pieņēma likumu par neatkarības referenduma rīkošanu 1. oktobrī, par ko nobalsoja 72 no 83 reģionālajiem deputātiem, bet 52 Spānijas vienotības atbalstītāji pirms balsojums atstāja sēžu zāli. Lēmumu tūlīt atbalstīja reģionālās valdības vadītājs Karless Pudždemons,[5] bet Spānijas konstitucionālā tiesa paziņoja par Katalonijas parlamenta lēmuma apstādināšanu.[6] Spānijas prokuratūra sāka kriminālizmeklēšanu pret vairāk nekā 700 Katalonijas pašvaldību mēriem, kuri bija piedāvājuši savu palīdzību referenduma sarīkošanai, kā arī pieprasīja, lai policija konfiscē visus materiālus, kas var tik izmantoti referenduma sarīkošanā, piemēram, biļetenus, balsošanas urnas un plakātus, kas aicina vēlētājus piedalīties referendumā. 21. septembrī Spānijas policija Barselonā veica kratīšanu vairākās Katalonijas valdības ēkās un aizturēja ekonomikas valsts ministru Džuzepu Mariju Džuvē.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]