Upsālas arhibīskapija

Upsālas arhibīskapija (zviedru: Uppsala ärkestift) bija Romas Katoļu baznīcas province (1164—1531), vēlāk evaņģēliski luteriskās Zviedrijas baznīcas sastāvdaļa. Dibināta Vecajā Upsālā, netālu no 1087. gadā sagrautā Upsālas tempļa, izveidojās par Zviedrijas baznīcas galveno centru.

Vēsture

Vikingu laiku sākumā par katoļu misijas vadītāju Ziemeļeiropā nozīmēja franku mūku Anskaru un 831. gadā iecēla viņu par Hamburgas, vēlāk Hamburgas-Brēmenes arhibīskapu. Ādams no Brēmenes savā hronikā "Hamburgas baznīcas arhibīskapu darbi" rakstīja, ka Brēmenes arhibīskaps Adalberts (1043–1072) iesvētījis amatā un nosūtījis misijā uz zviedru zemēm sešus bīskapus, tostarp vienu uz Veco Upsālu, kur atradās Upsālas templis, ko 1087. gadā nopostīja kristītais zviedru ķēniņš Inge Vecākais. Pēc vikingu kristīšanas pabeigšanas 1104. gadā no Brēmenes arhibīskapijas tika atdalīta patstāvīga Lundas arhibīskapija, kuras pārraudzībā bija arī Nidarosas (Trondheimas) un Upsālas bīskapi. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret Ziemeļeiropas pagāniem, kas pazīstama kā Divina dispensatione, ko uzskata par Ziemeļu krusta karu sākumu. Ap 1150. gadu zviedru ķēniņš Ēriks Svētais kopā ar bīskapu Indriķi (latīņu: Henricus) devās krusta karagājienā pāri Baltijas jūrai pret pagāniem tagadējās Somijas dienvidrietumu daļā.

1171. gadā pāvests Aleksandrs rakstīja vēstuli Upsālas bīskapam Stefanam ar aicinājumu organizēt krusta karagājienus, bet 1179. gadā izveidoja patstāvīgu Upsālas arhibīskapiju, kurai tika pakļauta Skaras (dibināta 1014), Linšēpingas (1120), Strengnesas (1129), Vesterosas (1164) un Vekšes (1163) bīskapijas. 1187. gadā Baltijas jūras pirāti atbildes karagājienā nopostīja pirmo Svēlandes galvaspilsētu Sigtunu un nogalināja Upsālas arhibīskapu Jāni. 1196. gadā zviedru jarls Birgers Brūsa devās karagājienā uz Kursu un Viruzemi, bet 1220. gadā ķēniņa Jūhana Sverkersona vadībā karagājienā uz Igauniju, lai veiktu Ridalas novada kristīšanu. Tomēr zviedru mēģinājums izplatīt kristietību Igaunijā beidzās ar neveiksmi, jo kaujā pie Lihulas sāmsalieši nonāvēja ap 500 zviedru, ieskaitot jarlu Kārli un Linšēpingas bīskapu Kārli.^[1] Tā vietā 1232. gadā Romas pāvests iecēla Zemgales bīskapu Balduīnu par savu legātu Livonijā, Gotlandē, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un citās jaunkristīto un pagānu zemēs. Pēc viņa atcelšanas no amata zviedri rīkoja krusta karagājienus uz Somijas dienvidu daļu (Hēmi) jarla Birgera vadībā, kas beidzās ar Ņevas kauju pret Novgorodas krieviem 1240. gadā. 1244. gadā pāvests Inocents IV iecēla bīskapu Modenas Vilhelmu par savu legātu Livonijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā, Lietuvā un Somijā, bet 1255. gadā pāvests Aleksandrs IV pēc Rīgas arhibīskapa Alberta lūguma atļāva viņam iecelt bīskapu Haseldorfas Frīdrihu Votzemes, Ingrijas un Karēlijas pagāniem, kas izteikuši vēlēšanos atteikties no elku kalpības un pāriet katoļos. Tomēr zviedriem 1259. gadā izdevās panākt Turku (zviedru: Åbo) bīskapijas un domkapitula izveidi (episcopo et dilectis filiis capitulo Aboensi). Laika posmā no 1234. līdz 1255. gadam izveidoja Upsālas domkapitulu, bet līdz 1273. gadam uzbūvēja jaunu arhibīskapa baznīcu tagadējā Upsālas pilsētā. 1293. gadā Upsālas arhibīskapijas pārraudzībā nonāca arī Karēlijas dienvidu daļu ar Viborgas cietoksni.

14. gadsimtā radās konflikts ar norvēģu Nidarosas (Trondheimas) arhibīskapiju par tiesībām ievākt baznīcas nodevas sāmu apdzīvotajā Norlandes teritorijā, kas 1336. gadā nonāca līdz par Romas pāvesta kūrijai. 1339. gadā Zviedrijas un Norvēģijas ķēniņš Magnuss IV izlēma piešķirt Norlandes baznīcas nodevu vākšanas tiesības Upsālas arhibīskapam. Pamazām Upsālas arhibīskapi atsvabinājās no Lundas arhibīskapijas virsvaras un arhibīskaps Jenss (Jöns Bengtsson, 1448–1467) sevi sāka dēvēt par Zviedrijas primātu (Primas Sueciae).

Reformācija

1518. gadā no Vitenbergas Zviedrijā ieradās Lutera skolnieks Olafs Petri (Olaus Petri), kas pēc 1520. gada Stokholmas asinspirts nostājās Gustava I pusē pret dāņu virsvadību un Kalmaras ūniju. 1527. gadā sākās luterisma ieviešana Zviedrijā un katoļu baznīcas mantas konfiskācija. Par pirmo luterāņu arhibīskapu 1531. gadā ievēlēja Olafa Petri brāli Labrenci (Laurentius Petri). Katoļu Upsālas arhibīskaps Johans Magnuss devās bēgļu gaitās. 1570. gadā Dānijas-Norvēģijas karaļvalstij piešķīra Jemtlande, ko 1647. gadā Zviedrija atguva un izveidoja atsvišķu superintententūru. Pēc 1686. gada reformas Upsālas arhibīskapam palika vienīgi reprezentācijas pienākumi ārzemēs. 1942. gadā Uplandē izveidoja atsevišķu Stokholmas bīskapiju.

Sastāvdaļas

Arhibīskapija bija sadalīta bīskapijās, kas savukārt sastāvēja no draudzes novadiem (socken) un zemnieku kopienām (församlingen).

Pie Upsālas arhibīskapijas piederēja:

arhibīskapa sēdeklis Upsālas katedrālē
Upsālas bīskapija, dibināta 1164. gadā, pirmās baznīcas bija Sigtunas pilsētā Svēlandē
Strengnesas (Strängnäs) bīskapija (1129) Svēlandē
Vesterosas (Västerås) bīskapija (1164) Svēlandē
Skaras bīskapija (1014) Jētalandē
Linšēpingas bīskapija (1120) Jētalandē
Vekšes (Växjö) bīskapija (1163) Smolandē (Jētalandes dienvidos)
Turku bīskapija (1259) Ēsterlandē

Atsauces

↑ «Indriķa hronika XXIV. 3.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 16. augustā.

[1] «Indriķa hronika XXIV. 3.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 14. jūnijā. Skatīts: 2017. gada 16. augustā.

[1]