Sibīrijas iekarošana

Sibīrijas iekarošana bija Krievijas caristes paplašināšanās uz austrumiem 16. un 17. gadsimtā, kas padarīja Krieviju par vienu no lielākajām impērijām pasaulē.

Vēsture

Sibīrijas iekarošana sākās 16. gadsimta otrajā pusē Ivana IV valdīšanas laikā, kad kazaki Jevgeņija Stroganova vadībā kopā ar atamanu Jermaku 1580. gadā devās uz Sibīriju, lai pakļautu hana Kučuma pārvaldīto Sibīrijas hanisti, kas atradās mūsdienu Rietumsibīrijā. 1582. gadā Jermaks pie Irtišas upes sakāva Kučuma spēkus, sākot Krievijas ietekmes nostiprināšanu reģionā.

Pēc sākotnējām militārajām uzvarām Krievija pakāpeniski paplašināja savu kontroli pār Sibīriju, izmantojot bruņotu spēku, kazaku vienības un diplomātiju, lai noslēgtu līgumus ar vietējo cilšu vadoņiem. Krievijas Impērijas paplašināšanos motivēja Sibīrijas plašie dabas resursi, bet par Sibīrijas kolonizēšanas galveno saimniecisko pamudinājumu kļuva kažokādu tirdzniecība.

Sibīrijas iekarošanu pavadīja krievu kolonistu ierašanās, kas apmetās uz dzīvi jauniegūtajās zemēs. Starp krievu kolonistiem un vietējām ciltīm norisinājās gan kultūras sadursme, gan bruņoti konflikti. Dažkārt vietējās ciltis kā apliecinājumu pakļaušanai bija spiestas Krievijas varas iestādēm maksāt kažokādu nodevas jeb jasaku. Vietējo tautu skaits samazinājās gan pārtautošanas, gan slimību, kara un pārvietošanas dēļ.

17. gadsimtā Krievija turpināja iespiesties dziļāk Sibīrijā, sasniedzot Kluso okeānu un nostiprinot savu klātbūtni Tālajos Austrumos. Tā kļuva arī par atspēriena punktu tālākai Krievijas kolonizācijai Vidusāzijā un Ziemeļamerikas ziemeļrietumos.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sibīrijas iekarošana.