Impērija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsts formu. Par taksonomijas vienību skatīt rakstu impērija (bioloģija), par pilsētu Itālijā — Impērija (pilsēta), par seriālu — Impērija (seriāls)

Impērija (no latīņu: imperium — vara) ir tāda valsts pārvaldes forma, kurā lielas, spēcīgas valsts vara ir koncentrēta viena cilvēka — imperatoram — vai nelielas grupas rokās. Impērijām ir raksturīga apkārtējo zemju un tautu pakļaušanas tieksme. Pakļauto teritoriju pārvaldi pēc iekarošanas veic centram pakļauti pārvaldnieki.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropā pirmā impērija radās 31. gadā pr. Kr.stus dzimšanas un tā, protams, bija Romas impērija. Kad pašas Romas pozīcijas pēc apmēram četrsimt gadiem bija pārāk novājinātas, lai pilnvērtīgi turpinātu pastāvēt, tās pārvaldes tradīcijas turpināja Bizantijas impērija ar Romas imperatora Konstantīna dibināto Konstantinopoli centrā. Bet četrsimt gadu vēlāk, pēc Kārļa Lielā iekarojumiem, Romas pāvestam radās iespēja pasludināt Svētās Romas impērijas dibināšanu / atjaunošanu. Vēl pēc apmēram četrsimt gadiem turki sagrāva Bizantijas impēriju un tās vietā izveidoja Osmaņu impēriju. Pēc aptuveni četrsimt gadiem Maskavijas mežos mongoļu meslu vācējs Ivans Kuļita (naudas kule) lika pamatus "trešajai Romai" — Krievijas impērijai, bet vēl apmēram četrsimt gadu vēlāk savus ziedu laikus sasniedza Lielbritānijas impērija. Tā kā impērijas politika attiecībā uz citām zemēm ir saistīta ar to pakļaušanas vēlmi savai neierobežotajai varai, tad šādas politikas piekopšana nosaukta par imperiālismu.

Impērija (no lat. imperium - "pavēle, vara"; angl. , fr. empire, vāc. Reich, kr. империя) - subkontinenta robežās ietekmīga dominējošā lielvalsts (kā likums, izveidojusies, pakļaujot un anektējot virkni mazāku valstu), ar plašu teritoriju un daudzveidīgu etnisko sastāvu, tendēta uz pastāvīgu ekspansiju. Pirmo impēriju izveidoja Senā Roma I gs. p.m.ē. (lat. imperium Romanum). Vēlāk daudzas valstis, lai uzsvērtu savu dominējošo statusu citu valstu vidū, pozicionēja sevi kā impērijas (to monarhi, attiecīgi, titulējās kā imperatori). Jaunajos laikos sastopams tāds fenomens kā koloniālimpērija, kur metropole pati var būt vidusmēra valsts, un nekādi nedominēt reģionā, taču kopā ar kolonijām un domīnijām veido globālu impēriju (piemēram, Portugāle, Nīderlande u.c.). Tā kā impēriju ārpolitikai praktiski vienmēr (izņemot vienīgi Ķīnas impēriju) bijis izteikts ekspansijas raksturs, tad agresīvu ārpolitiku, nevienlīdzīgas, politiski vājākās valstis ekspluatējošas starpvalstu attiecības kreisi orientēto domātāju darbos pieņemts dēvēt par "imperiālismu".