Sidabrenes nopostīšana pēc žemaišu iebrukuma Līvzemē

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Livonijas konfederācijas karte 13. gadsimta vidū.

Sidabrenes nopostīšana pēc žemaišu iebrukuma Līvzemē notika 1289./1290.gada ziemā drīz pēc ordeņa mestra iebrukuma Zemgalē 1289. gada ziemā. Žemaišu un zemgaļu apvienotais karaspēks ar apmēram 7000 karavīriem pāri aizsalušajai Daugavai iebruka Rīgas arhibīskapijas zemēs. Ordeņa mestrs Kūno spēja izveidot vien 2500 vīru lielu karaspēka vienību, kuras lielāko daļu veidoja 1800 kuršu karavīru. Livonijas ordeņa mestrs Kūno, redzot, ka nespēs uzveikt iebrucējus, pameta likteņa varā arhibīskapa zemju iedzīvotājus un sūtīja karaspēku postīt Zemgali. Kuršu karapulks Kuldīgas komtura vadībā uzbruka Dobelei, nodedzināja pilsētu, bet pili neieņēmis, tālāk devās tālāk uz Kurzemi. Otrs karapulks ar Mītavas un Heiligenbergas piļu karavīriem no Jelgavas pils gar Platones un Sidrabes upēm devās uz Sidabrenes pilskalnu, kur uzbruka pilskalnam, nopostīja pilsētu un nogalināja ap 250 pilsētas aizstāvju.

Atskaņu hronikas vēstījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz pēc ordeņa mestra iebrukuma Zemgalē Lietuvā tika sasaukta kara sapulce, kurā žemaiši nolēma organizēt karagājienu uz Līvzemi. Kad karaspēks ieradās Zemgalē, tam pievienojās zemgaļu karavīri. Karaspēks pār aizsalušajai Daugavai iebruka Rīgas arhibīskapijas zemēs, kur tas laupīja un dedzināja. Ordeņa mestrs no Rīgas izsūtīja ziņnešus uz Rēveli, Leāli, Tērbatu un Kuldīgu ar palīdzības lūgumiem. Rīgā steigšus ieradās Kuldīgas komturs ar 1200 kuršu karavīriem, papildus tam vēl viņiem piebiedrojās Kurzemes bīskapijas karapulks ar 600 karavīriem. Ieradās arī bruņinieki no Heiligenbergu pils un Mītavas komturs ar savu pulku. Ordeņa mestrs Kuno noturēja kara sapulci, kurā lūdza padomu "vai iet un cīnīties vai labāk atteikties". Tika pieņemts lēmums cīnīties un to paziņoja zemes ļaudīm, Rīgas pilsoņiem un krustnešiem. Mestrs Kūno norādīja vietu, kurā karaspēkam jāpulcējas. Noteiktajā dienā sapulcējās ap 2500 karavīru, bet nebija neviena no igauņu zemēm. Izlūki ziņoja, ka pretinieku karaspēkā esot 7000 karavīru, pie kam zemgaļi karagājienā piedalās ar visiem saviem karpulkiem un "maz vairs sargu mājās tiem". Ordeņa brāļi pieņēma lēmumu neaizstāvēt Rīgas arhibīskapijas iedzīvotājus un iebrucējiem "ļaut bez cīņas sirot, graut", bet gan doties sirojumā uz Zemgali. Mestrs Kūno izveidoja divus jātnieku karapulkus, no kuriem kuršu karapulku nosūtīja uz Dobeli, kur tie jau piekto reizi nodedzināja pilsētu un pēc tam atgriezās Kurzemē. Otrs karapulks cauri "bieziem siliem, slīkšņām un brikšņiem" devās uz Sidabreni (Sidobren). Ordeņa karogu uzticēja kādam ordeņa brālim, kas bija palicis dzīvs pēc 1287. gada Garozas kaujas ar zemgaļiem. Iebrucēji ielauzās priekšpilī, bet vairāki desmiti sieviešu un vīriešu patvērās pilskalnā. No pils vārtiem ordeņa brāļus "ar stipriem sviedieniem kā cāļus drīz zemgalieši atsist spēja un vārtus cieši aizbultēja". Kaujā krita apmēram 250 zemgaļu un 60 saņēma gūstā. Smagi ievainoja krustnešu karavadoni un uzbrukumu pārtrauca, jo pilsētā sākās ugunsgrēks. Trešajā dienā pēc Sidabres pilsētas nopostīšanas tajā atsteidzās žemaišu un zemgaļu karaspēks. Zemgaļu karavīri bēdājās, "kad savā zemē pārnāca un redzēja, ka savas saimes zaudējuši". Arī lietuvieši dziedāja bēdu dziesmas, jo "sāpīgi pie sirds tiem gāja tās nedienas un ciešanas, kas zemgaļiem bij uzkrautas."[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Atskaņu hronika (11089. -11335.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 29. maijā. Skatīts: 2012. gada 16. jūnijā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]