Lihula, agrāk Leāle (vācu: Leal), ir pagasta pakļautības pilsēta Igaunijā, Pērnavas apriņķī. Ievērojama ar to, ka 13. gadsimta sākumā tā bija Igaunijas bīskapa Teoderiha pirmā rezidences vieta, vēlāk Sāmsalas-Vīkas bīskapijas pirmā galvaspilsēta.
Pirmo reizi Lihula netieši pieminēta Livonijas Indriķa hronikas tekstā sakarā ar 1211. gada notikumiem, kad Daugavgrīvas klostera abats Teoderihs tika iesvētīts par pirmo Igaunijas bīskapu. Tagadējais Lēnes apriņķis (senais nosaukums - Ridala) bija Livonijas krusta karu laikā viena no krustnešu visagrāk pakļautajām Igaunijas daļām, kurā tika nodibināta Leales bīskapija. Drīz vien Livonijas bīskaps Alberts panāca sava brāļa Hermaņa iecelšanu par Leāles bīskapu. 1220. gadā Ridalu ieņēma zviedru karalisJuhans Sverkersons un apmetās Lihulas pilskalnā, tomēr sāmsalieši zviedrus drīz vien pilnīgi sakāva. 1234.-1251. gadā tā bija Sāmsalas-Vīkas bīskapa rezidence, bet vēlāk tā tika pārcelta uz Hāpsalu. 1581. gadā Lihula kopā ar visu bīskapiju tika pievienota Zviedrijai. Lielais Ziemeļu karš 1710.-1711. gadā izraisīja mēra epidēmiju, kurā nomira ap 90% Lihulas iedzīvotāju. Tikai pēc 1820. gada atjaunojās saimnieciskā dzīve, tika uzcelta grezna muižas kungu māja klasicisma stilā. Pilsētas statusu Lihula ieguva tikai 1999.gadā.