Skandināvijas kalni

Skandināvijas kalni (zviedru: Skanderna, Fjällen jeb Kölen; norvēģu: Kjølen) ir kalnu sistēma Skandināvijas pussalā. Garums apmēram 1700 km, platums ap 600 km. Rietumu nogāzes atrodas Ziemeļjūras un Norvēģu jūras krastā, veidojot ļoti izrobotus krastus, garus, dziļus līčus (fjordus). Austrumu nogāzes pakāpeniski pazeminās, pārejot līdzenumos un zemienēs Zviedrijas teritorijā.

Kalnu augstums ir salīdzinoši neliels, bet to nogāzes ir ļoti stāvas. Augstākā virsotne Galhēpigens (norvēģu: Galdhøpiggen) ir 2469 m augsta, atrodas Norvēģijas dienvidos. Zviedrijā augstākā Skandināvijas kalnu virsotne ir Kebnekaise (zviedru: Kebnekaise), kuras augstums ir 2104 m. Somijā augstākā virsotne ir Halti (1324 m). Reljefu veidojuši senie ledāji. Tagadējie Skandināvijas kalnu ledāji ir lielākie mūsdienu ledāji kontinentālajā Eiropā.^{[nepieciešama atsauce]}

Mitrais jūras klimats, kūstošie ledāji un virsas nevienveidība izveido lielu daudzumu upju, lielākā daļa no kurām ir īsas, ar spēcīgu straumi, tās neaizsalst pat ziemā. Upju enerģiju izmanto elektroenerģijas iegūšanai. Daudz ir arī ezeru.

Kalnu nogāzes klāj skujkoku meži, pundurbērzi, krūmāji. Augstāk kalnos raksturīgs tundras augājs.

Skandināvijas kalnos ir dzelzs, titāna, vara, svina atradnes.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Skandināvijas kalni.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)