Anomija
Anomija ir sabiedrības stāvoklis, kuru raksturo sociālo un uzvedības normu sabrukums vai neesamība,[1][2] sociālās izolācijas un bezjēdzība izjūta, kā arī neatbilstība starp sociāliem mērķiem un to sasniegšanai nepieciešamajiem likumiskajiem līdzekļiem.[1][3] Tiek uzskatīts, ka anomija var attīstīties no sabiedrības un indivīda uzskatu konfliktiem,[4] it sevišķi sabiedrības pārejas un izmaiņu periodos,[5] un izraisa sociālo saikņu izzušanu starp indivīdu un kopienu (gan ekonomisko, gan sociālo).[6] Piemērs tam, kā anomija izpaužas indivīdā: indivīdā izveidojas atsvešinātības sajūta, kas pāraug disfunkcionālā nespējā integrēties savā sociālajā kopienā, piemēram, nespējā atrast darbu, nodibināt veiksmīgas attiecības, utt.
Bieži ar terminu "anomija" tiek saprasts "normālības trūkums". Šo terminu popularizēja franču sociologs Emīls Dirkems (Émile Durkheim).[7]
Anomija Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Monogrāfijā "Apmaldījušies brīvībā: anomija mūsdienu Latvijā"[5] ir apkopoti vairāku autoru veikti pētījumi par anomiju Latvijā. Tiek uzskatīts, ka Latvijā 21. gadsimta sākumā pēc Padomju savienības sabrukuma iestājās pārmaiņu laiks, kurš valstī radīja objektīvi augstāku sabiedrības anomijas risku, nekā vairumā citu valstu. Pārmaiņu ietekmē daļa veco sociālo institūciju tika likvidētas, to vietā radās jaunas, kas vēl nav paspējušas iegūt pietiekami spēcīgu autoritāti vai nostabilizēties vecāku pilsoņu apziņā. Papildus tam, pēc valsts iekārtas maiņas sabiedrības locekļiem nācās konstruēt jaunas identitātes, nomainījās daļa sociālo normu, bija jāpiemērojas citai valsts valodai un ekonomiskajai sistēmai, notika naudas, īpašumu struktūras, izglītības vai pensiju sistēmas reformas. Šo pārmaiņu rezultātā pat daudzus gadus pēc neatkarības atgūšanas sabiedrībā Latvijā ir vērojams augsts sabiedrības atsvešinātības līmenis, kā arī ārkārtīgi izteikta politiskā atsvešinātība. Anomiju Latvijā veido vairāki kulturāli faktori un psiholoģiski faktori: bezspēcības sajūta, atsvešinātība no sevis, normu trūkums, kultūras atsvešinātība un izolētība, skaidras pārliecības trūkums, ilgtermiņa mērķu un vīzijas trūkums, atsvešinātība no ģimenes un atbildības.
Viena no grāmatas autorēm — Agita Misāne — uzskata, ka tieši normu, skaidras pārliecības, kā arī ilgtermiņa mērķu un vīzijas trūkums ir visproblemātiskākie Latvijas sabiedrību raksturojošie aspekti, kā arī izceļ, ka šie anomijas aspekti ir īpaši raksturīgi trūcīgākajiem sabiedrības slāņiem un nelatviešiem. Papildus tam autore izceļ, ka jaunieši jūtas sociāli un kulturāli atsvešinātāki no iepriekšējām paaudzēm, turpretī vecāki cilvēki — politiski atsvešinātāki no esošās valsts.[5]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Jeļena Ļevina. «Individuālā anomija: jauns koncepts psiholoģijas zinātnē (EKOSOC_5.2.5. projekts)». Skatīts: 20.11.2022.
- ↑ Merton, Robert K. “Durkheim’s ‘Division of Labor in Society.’” Sociological Forum, vol. 9, no. 1, 1994, pp. 17–25. JSTOR, http://www.jstor.org/stable/684936. Accessed 20 Nov. 2022.
- ↑ Merton, Robert K. (1938). "Social Structure and Anomie". American Sociological Review 3 (5): 216. doi:10.2307/2084686. ISSN 0003-1224.
- ↑ Jeanne N. (Jeanne Nickell) Knutson. The human basis of the polity; a psychological study of political men. Chicago, Aldine-Atherton, 1972. ISBN 978-0-202-24040-4.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Aija Zobena. Apmaldījušies brīvībā: anomija mūsdienu Latvijā. Latvija, Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2018. ISBN 978-9934-18-308-9. OCLC 1332863838.
- ↑ Foundations of therapeutic recreation (Second edition izd.). Champaign, IL. 2020. ISBN 978-1-4925-4367-1. OCLC 1048045615.
- ↑ Émile Durkheim. Suicide : a study in sociology. Glencoe, Illinois : Free Press, 1951. ISBN 978-0-684-83632-4. OCLC 265046.