Spidiļķis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Spidiļķis
Rhodeus amarus (Bloch, 1782)
Spidiļķa tēviņš nārsta laikā
Spidiļķa tēviņš nārsta laikā
Spidiļķa mātīte
Spidiļķa mātīte
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseStarspures (Actinopteri)
KārtaKarpveidīgās (Cypriniformes)
DzimtaSpidiļķu dzimta (Acheilognathidae)
ĢintsSpidiļķi (Rhodeus)
SugaSpidiļķis (Rhodeus amarus)
Spidiļķis Vikikrātuvē

Spidiļķis jeb pempiņš[1] (Rhodeus amarus) ir spidiļķu dzimtas (Acheilognathidae) saldūdens zivs, kas sastopama Eiropā un Rietumāzijā (Turcijā).[2] Nesenā pagātnē spidiļķa izplatība aptvēra arī Āziju aiz Urāliem, bet mūsdienās Āzijas populācija izdalīta kā atsevišķa suga — Amūras spidiļķis (Rhodeus sericeus).[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spidiļķa tēviņš ārpus nārsta
Spidiļķim ir lielas, porainas zvīņas

Spidiļķis sastopams Austrumeiropā un Centrāleiropā, Baltijass, Melnās, Kaspijass, Egejas un Vidusjūras upju baseinos. Visā savā izplatības areālā plaši sastopama zivju suga, lai gan dažās vietās to apdraud ūdens piesārņojums.[2] Introducēts Lielbritānijā un Itālijas ziemeļos.[3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā spidiļķis sastopams daudzās upēs un ezeros, tomēr līdz šim nav informācijas par spidiļķa sastopamību Austrumlatvijā.[1]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spidiļķis ir neliela saldūdens zivs. Tā garums var sasniegt 12 cm, svars 8 g, lai gan parasti tas ir apmēram 5—8 cm garš un tā masa 3—8 g.[1][2][4] Latvijā tas aug līdz 8 cm garumam, sasniedzot 8 g masu.[1] Ķermenis spidiļķim augsts, no sāniem saplacināts, klāts ar proporcionāli lielām, porainām zvīņām. Mute neliela, vērsta nedaudz uz leju. Mugura zilganpelēka, sāni un vēders zilgansudrabaini. Uz sānu aizmugurējās daļas zaļganzila gareniska svītra, sānu līnija nepilnīga. Uz tās 5—11 zvīņas, bet kopumā uz sānu joslas 31—40 zvīņas.[1][4]

Spidiļķim ir raksturīgs dzimumu dimorfisms. Tēviņam acs varavīksnenes augšdaļa un anālā spura ir sarkanīgas. Uz muguras spuras ir melni plankumi, bet tās priekšējā augšējā daļā sarkans plankums. Sānu apakšdaļa un vēders, starp galvu un anālo spuru, sarkanīgi. Pirms nārsta uz galvas izveidojas nārsta kārpiņas, ķermeņa krāsas kļūst īpaši košas.[1] Mātītēm pie anālās spuras redzams vairāk vai mazāk izteikts dējeklis, acs varavīksnenes pati augšdaļa sarkanīga, muguras spura ar vāji izteiktiem melniem plankumiem. Anālā spura viegli iesārta. Pirms nārsta mātītēm pagarinās dējeklis.[1]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms nārsta tēviņam uz galvas izveidojas nārsta kārpiņas

Spidiļķis mājo mazkustīgos vai lēni plūstošos ūdeņos ar bagātīgu veģetāciju un smilšainām gultnēm.[2][3] Uzturas baros seklos ūdeņos, slēpjoties starp augiem. Tālas migrācijas neveic. Spidiļķis galvenokārt barojas ar dažādām augu daļām (planktonu, aļģēm un bentosu), mazākā apmērā arī ar kāpuriem, vēžveidīgajiem un tārpiem.[1][2]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumgatavība spidiļķim iestājas 1—3 gadu vecumā, sasniedzot 3—6 cm garumu. Nārsto no marta līdz augustam, Latvijā no maija līdz jūlijam, kad ūdens temperatūra ir 12—24°C.[1] Nārstošana notiek dzidros ūdeņos, bieži ar dūņainu gultni.[2] Raksturīgs porciju nārsts, kas notiek 3—8 piegājienos ar 2—21 dienas starplaiku. Kopējais nārsta ilgums 42—49 dienas. Auglība 30—500 ikru. Spidiļķis ir unikāls ar to, ka mātīte ar dējekļa palīdzību ievada ikrus divvāku gliemeņu iekšpusē zem vākiem. Vienā gliemenē tiek ievadīti 2—40 ikri. Tēviņš izdala spermu virs gliemenes, tādējādi ūdens kopā ar spermatozoīdiem plūst cauri gliemenei, tai elpojot. To attīstība ilgst 3—30 dienas. Mazuļi pamet gliemeni pēc 30—40 dienām.[1][2][4] Spidiļķis var sasniegt 8 gadu vecumu, Latvijā 6 gadu vecumu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]