Likums

Šis raksts ir par noteikumiem, kuri nodrošina kārtību dažādās sfērās. Par citām jēdziena likums nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Žana Feučera skulptūra "Likums" ("La Loi")

Likums ir likumdevēja vai citas valsts varas augstākās iestādes normatīvais akts, kam piemīt vislielākais juridiskais spēks. Likums tiek izdots, pamatojoties uz konstitūciju noteikto kārtību. Būtiski ir arī tas, ka ar likumu tiek regulētas svarīgākās sabiedriskās attiecības. Likumdevējs ar likumu izsaka tautas gribu. Likumiem normatīvo aktu sistēmā ir iedalīta galvenā vieta. Lai izpildītu likumus, tiek izdoti likumpamatotie akti, kurus izdod uz likumu pamata. Tā kā likumi ieņem galveno vietu normatīvo aktu sistēmā, tad tiem piemīt arī augstākais juridiskais spēks. No tā izriet tas, ka visiem pārējiem normatīvajiem aktiem ir jāatbilst likumiem un tie nedrīkst būt pretrunā ar tiem. Lai grozītu vai atceltu likumu, iestādei, kas izdevusi likumu, ir jāizdod likums, ar kuru tiek grozīts vai atcelts iepriekšējais likums. Latvijā likumus izdod Saeima (parlaments).

Likums tiek dēvēts arī par "noteikumu sistēmu", par "interpretējamu konceptu", par "autoritāti" taisnīguma ieviešanai, lai saskaņotu cilvēku savstarpējās intereses, un pat par "pavēli, ko balsta draudi pielietot varu". Tomēr ne vienmēr iespējams piespiest ievērot likumus ar varas palīdzību - īpaši starptautisko attiecību gadījumos. Lai kā arī likumu dēvētu, tas funkcionē kā viens no nozīmīgākajiem sabiedrību organizējošajiem spēkiem.

Likumu veidi

Likumus iedala konstitucionālajos likumos un parastajos likumos. Konstitucionālie likumi ietver sevī konstitūciju, kurā tiek iekļautas valsts varas un pārvaldes iestādes ar to kompetencēm, likumdošanas pamati, pilsoņu pamattiesības un pienākumus utt. Parastie likumi ir likumi, kurus pieņem likumdevējs saistībā ar dažādiem dzīves jautājumiem. Būtiski ir tas, ka parastajiem likumiem ir pakārtota loma pret konstitucionālajiem likumiem, jo tie tiek pieņemti pamatojoties uz konstitucionālajiem likumiem un tie nedrīkst būt pretrunā ar tiem. Likumus var iedalīt arī pēc to piederības vienai no divām tiesību daļām, respektīvi, pēc piederības publiskajām tiesībām vai civiltiesībām jeb privāttiesībām. Vēl sīkāk likumus var iedalīt, piemēram, pēc tiesību zinātnes apakšnozarēm, kas apskata šos likumus, arī pēc citiem dalījumiem, piemēram, materiālajās tiesībās un procesuālajās tiesībām utt. Katrā valstī likumi (nacionālās tiesības) atšķiras.

Saistība ar dažādām nozarēm

Likumos praktiskā veidā izpaužas gandrīz visu sociālo un humanitāro zinātņu svarīgākās atziņas. Likumi ir cieši saistīti ar politiku, jo tos veido politiķi. Likumi ir arī cieši saistīti ar filosofiju, jo tos nosaka morāli un ētiski apsvērumi. Likumi var vēstīt daudz ko par vēsturi, jo tie veidojas un mainās laika gaitā. Likumi ir arī cieši saistīti ar ekonomiku, jo tie nosaka kā slēgt līgumus, atlīdzināt kaitējumu, tie nosaka īpašuma tiesības, darba tiesības un daudz ko citu, kam var būt ietekme uz sabiedrības labklājību.

Saistība ar morāli

Domājot par likuma un morāles saistību, der ņemt vērā morāles un ētikas jēdzienu saistību un atšķirību — kā viens, tā otrs attiecas uz indivīdu savstarpējo attiecību kontroli un taisnīguma uzturēšanu. Taču, ja par ētiku biežāk runā kā par saistāmu ar katra atsevišķa indivīda nostāju dažādos jautājumos, tad morāle vairāk attiecas uz sabiedrības nostāju kopumā. Līdzīgā kārtā arī likums attiecas uz indivīdu savstarpējo attiecību kontroli un taisnīguma uzturēšanu, bet pretendē uz to, ka pauž sabiedrības nostāju kopumā. Taču starp likumiem (vismaz sekulārajiem) un morāli ne vienmēr ir loģiska vai nepieciešama atbilstība, kaut arī sabiedrība parasti vairāk vai mazāk cenšas panākt šādu atbilstību. Savukārt uzskats, ka likums ir netaisnīgs vai amorāls, var kalpot par iemeslu tam, ka indivīdi likumam nepakļaujas.

Ētika atšķiras no likuma ar to, ka tā nav rakstītie noteikumi — tā pieprasa "pakļauties ne vien likuma burtam, bet arī tā garam". Ētika ir tas, kas attiecas uz morāli — tā rēķinās ne vien ar rīcību, bet arī tās motīvu, tāpēc var teikt, ka tās standarti ir augstāki nekā likumam. Likums bieži vien nosaka tikai uzvedības minimālos standartus sabiedrībā, taču ētika attiecas arī uz to, ko likums nenosaka kā obligātu. Taču plašākā nozīmē arī likumi ir interpretējami - tie tikai formulē mērķus, uz kuriem tiekties, jo, teiksim, tas, ka pastāv kāds likums, nenozīmē, ka visi to godprātīgi ievēros.

Uz likuma un morāles saistību var skatīties arī vadoties no Aristoteļa formulējuma, ka cilvēks ir "politisks dzīvnieks" — tas ir dzīvnieks, "kura dabā" ir dzīvot polisā jeb kopienā ar citiem cilvēkiem — tas ir ieinteresēts taisnīguma jeb ētiskas un tāpēc morāli atbalstāmas kārtības uzturēšanā šajā kopienā.

Ietekme uz sabiedrību

Ne tikai sabiedrības ietekmē tiek mainīti likumi, bet arī likuma ietekmē mainās sabiedrības morālie uzskati. Deivids Naiberts (David Nibert) šajā sakarā raksta par likuma "metafizisko iedabu" — likumam var būt ideoloģiskas kontroles vara, jo, kad tas tiek ieviests, tas laika gaitā tiek pieņemts kā atbilstīgs sabiedrības morālajiem uzskatiem. Viņš atsaucas uz sociologa Roberta Kidera (Robert Kidder) rakstīto, ka likums mūsdienās kļuvis par "dievu un garu, kuru eksistence kļuvusi apšaubāma un kuru autoritāte ir izzudusi no politiskās dzīves, aizvietotāju. Baznīcai un valstij tiekot nošķirtām un zinātnei un racionalitātei pārņemot galveno ideoloģiju, pasaulē, kurā valda sekulāra politika, Dieva vārds ir kļuvis maznozīmīgs. Lai aizpildītu tukšumu, kas radies pēc reliģisko mistēriju zuduma, mēs esam pacēluši LIKUMU mistiskas nozīmības augstumā".

Ārējās saites

• Likumi.lv Latvijas Republikas tiesību aktu portāls Likumi.lv, ko nosaka Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likums
• vestnesis.lv Latvijas Republikas oficiālais izdevums "Latvijas Vēstnesis", ko nosaka Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likums