Streiks

Dānijas dzelzceļa darbinieku streiks (1992)

Streiks (no angļu: strike) ir darba ņēmēju un darba devēju interešu strīda risināšanas veids gadījumos, kad sarunu rezultātā nav bijis iespējams atrisināt strīdu, kas izpaužas kā uzņēmuma vai valsts iestāžu darbinieku brīvprātīga darba pilnīga vai daļēja pārtraukšana nolūkā panākt darba ņēmēju prasību izpildi.

Vēsture

Pirmie streiki tiek saistīti ar 16. — 18. gadsimtu (Itālijā jau ar 14. gadsimtu), kad preces sāka ražot manufaktūrās. Tobrīd tie lielākoties bija stihiski ekonomiski streiki. Tikai līdz ar industrializācijas procesiem 19. gadsimtā parādījās plašas strādnieku masas, kas ar streiku palīdzību varēja būtiski ietekmēt savu stāvokli. Turklāt paralēli norisinājās arodbiedrību, strādnieku organizāciju dzimšana, kas atstāja ievērojamu iespaidu uz strādnieku organizētību, politisko un sociālo aktivizēšanos. Lai arī sākumā pret streikiem cīnījās ar aizliegumiem, tomēr jau 19. gadsimtā lielākajās industriāli attīstītajās valstīs streiki tika leģitimizēti no valsts puses.

Latvijā

19. gadsimtā Latvijas teritorijā strādniekiem nebija tiesību dibināt arodbiedrības vai rīkot streikus. Viņu pašorganizēšanās notika biedrībās un pašpalīdzības kasēs, kas sāka aktīvi dibināties 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Rīgā šādu biedrību skaits pārsniedza 15 tūkstosus. Lai gan arī streikiem līdzīgi protesti Latvijas teritorijā ir zināmi jau kopš 1858. gada, pirmais organizētais steriks notika tikai 1896. gada jūlijā Liepājā.

Rīkošana

Pirms streika norisinās sarunu process, kurā tiek mēģināts panākt saspīlējuma risinājumu. Ja strīdus situācijai netiek rasts atrisinājums, strādājošie var uzsākt streiku, lai panāktu savu prasību ievērošanu. Streika iemesli var būt dažādi — darba apstākļi, atalgojums, darbinieku atlaišanas u.c.

Streiks var būt vērsts ne tikai pret darba devēju, bet arī pret valsts politiku kādā nozarē, piemēram, kā protests pret algu samazinājumu valsts sektorā strādājošiem utml. Mūsdienās streiku rīkotāji un organizētāji lielākoties ir arodbiedrības. Arodbiedrību sankcionētus streikus dēvē par "oficiāliem", kamēr spontāni radušos par "mežonīgajiem". Streikot var ne tikai viena uzņēmuma vai iestādes darbinieki, bet arī veselas nozares vai pat vairāku nozaru darbinieki, tādu streiku sauc par vispārējo streiku.

Darba devēji pret streiku var izmantot dažādus cīņas paņēmienus, kā piemēram, lokautu — uzņēmuma slēgšanu vai būtisku ražošanas apjomu samazināšanu, ko pavada algas samazināšana vai neizmaksāšana. Tā mērķis ir piespiest strādniekus pieņemt darba devēja izvirzītos noteikumus, respektīvi, to var raksturot kā darba "devēja streiku". Cits pazīstams paņēmiens ir algot streiklaužus, kas nav arodbiedrību biedri un piekrīt strādāt streika laikā, tādējādi sabotējot streikotāju mērķus.

Analoģiski rīkojas strādnieki, kuri atkarībā no situācijas izmanto specifiskus cīņas paņēmienus.

• Itāļu streiks jeb darbs pēc noteikumiem — pedantiska, ļoti skrupuloza sekošana noteikumiem, kas noved pie ražošanas samazināšanās vai pat pilnīgas apstāšanās.
• Sēdstreiks — darba ņēmēji neatstāj darbavietas.
• Darba turpināšanas streiks — darbinieki turpina strādāt, kad darba devējs vēlas slēgt ražošanu.
• Solidaritātes streiks — streiks, solidarizējoties ar savas vai citas nozares strādniekiem u.c.