Suecas kanāls

Suecas kanāls
Suecas kanāls
	Kuģi Suecas kanālā
Būvniecības sākums	1859. gada aprīlis
Pabeigšanas datums	1869. gada novembris
Sākuma punkts	Sueca (Sarkanā jūra)
Beigu punkts	Portsaīda (Vidusjūra)
Slūžas	0
Garums	163,5 km
Statuss	Atvērts
Navigācijas iestāde	Suecas kanāla pārvalde
	sākums beigas

Suecas kanāls (arābu: قناة السويس, Qanāt al-Suways) ir 163,5 km garš mākslīgi izbūvēts ūdensceļš, kas Ēģiptes teritorijā savieno Sarkano jūru (Suecu) un Vidusjūru (Portsaīdu). Lietojams kuģošanai kuģiem, kuru iegrime nepārsniedz 16,1 m. Kanāla darbību pārrauga īpaša Suecas kanāla pārvalde (Suez Canal Authority, SCA).

Būtībā tas nav viens nepārtraukts kanāls, bet gan vairāki, kas savieno savā starpā virkni dabīgu un mākslīgu ezeru, veidojot vienotu transporta artēriju, kurā ietilpst arī 5 mazākas ostas: Adabija, Porttavfika, Atka, Suhna un Zeitija. Caur Suecas kanālu pārvadā apmēram 15% visas pasaules kravu^[1] un 20% pasaules naftas pārvadājumu.^[2]

Projekta autori ir franču diplomāts un uzņēmējs Ferdinands de Lesepss un austriešu inženieris Aloizs Negrelli (Alois Negrelli).

Kanāla tapšana

Ideja par šāda kanāla izveidi kuģošanas nodrošināšanai ir visai sena. Zināms, ka XII dinastijas faraona Senuserta III (1878.-1839. gadā p.m.ē.) laikā tika izrakts kanāls, kas savienoja Nīlu ar Sarkano jūru. Šo kanālu atjaunoja un paplašināja Persijas impērijas valdnieka Dārija I (521.-465. gadā p.m.ē.) laikā. Bez pienācīgas uzraudzības kanāls ar laiku aizsērēja. 18. gadsimta beigās pēc Napoleona I rīkojuma franču inženieri pētīja jautājumu par kanāla rakšanu caur Suecas zemes šaurumu, taču projekts tika apturēts, jo aprēķinu neprecizitātes dēļ radās pārliecība, ka ūdens līmenis Sarkanajā jūrā ir augstāks, nekā Vidusjūrā, un šāda kanāla būve varētu izraisīt nopietnu ekoloģisku katastrofu.^{[nepieciešama atsauce]}

1854. gada novembrī Ēģiptes vicekaralis (Ēģipte de iure bija Osmaņu impērijas province ar plašu autonomiju) Muhameds Saīds pašā (محمد سعيد باش‎‎), lai veicinātu tās ekonomisko uzplaukumu, atdzīvināja ideju par kanālu, un piešķīra Ferdinanda de Lesepsa nodibinātajai būvkompānijai koncesiju uz 99 gadiem kanāla būvei un izmantošanai, lai tā atpelnītu ieguldītos līdzekļus. Būvdarbi tika uzsākti 1859. gadā.

Rakšanas darbus veica no visas Ēģiptes ar varu uz būvi sadzītie fellahi. Desmit gadu laikā tika izrakts aptuveni 74 000 000 m³ grunts, aptuveni 120 000 strādnieku mira negadījumos, no slimībām, nepietiekamas pārtikas un necilvēcīgajiem dzīves apstākļiem. 1863. gadā Ēģiptes valdība atteicās turpināt ar varu likt saviem pavalstniekiem strādāt būvē bez maksas, un ieteica būvkompānijai turpmākajā darbā izmantot algotu darbaspēku. Iejaucās Francijas valdība, kas ar bruņotas intervences draudiem piespieda Ēģipti samaksāt par būves dīkstāvi un morālajiem zaudējumiem tik milzīgu kompensāciju, ka Ēģiptes valsts kase nonāca pilnīgā ekonomiskā atkarībā no Rietumu kreditoriem.

1869. gada 17. novembrī svinīgi tika atklāta kuģu satiksme jaunajā Suecas kanālā. Tas bija pasaules mēroga notikums, uz kuru ieradās prominences no visas pasaules (pat ar politiku nesaistītas personas, piemēram, Henriks Juhans Ibsens ieradās no Vācijas, lai vērotu kanāla atklāšanu klātienē). Ēģiptes valdība, sakarā ar kanāla atklāšanas svinībām un ar šo notikumu saskaņoto Kairas operteātra atklāšanu, pasūtīja itāļu komponistam Džuzepem Verdi īpašu operu “Aīda” (par tās sižeta izcelsmi vēl šodien nav vienota uzskata; visizplatītākā ir versija, ka sižetu radījis franču eģiptologs Ogists Mariets, atšifrējot senā papirusā saglabātu leģendu; stāstu literāri apstrādājis franču rakstnieks Kamils di Lokls, bet operas itāļu libreta autors ir Antonio Gislanconi). Pirmizrāde notika 1871. gada 24. decembrī Kairā. Dažus mēnešus vēlāk autora vadībā “Aīdas” Eiropas pirmizrāde notika Milānas operteātrī “La Scala”.

Pēc Suecas kanāla pabeigšanas Ēģipte kļuva par nozīmīgu pasaules pārvadājumu centru, taču jau 1875. gadā Lielbritānijas impērija, piedraudot ar ieroču pielietošanu, piespieda Ēģiptes vicekarali Ismailu pašā par simbolisku summu (daļu valsts ārējā parāda) atteikties no Ēģiptei piederošajām kanāla akcijām par labu Lielbritānijai. Ēģiptes centieni uzsākt sarunas par netaisnīgu tās teritorijas izmantošanu 1882. gadā izraisīja Lielbritānijas ultimātu Ēģiptē mainīt valdību, iebrukumu un tās īslaicīgu okupāciju. Kopš šī laika Ēģiptes teritorijā esošais kanāls piederēja ārzemju investoriem, un ienākumus deva tikai tiem (Rietumu investori Osmaņu impērijā bija atbrīvoti no visiem nodokļiem).

Kanāls kā strīdu faktors ģeopolitikā

1956. gada 26. jūlijā Ēģiptes prezidents Gamāls Abdels Nāsers paziņoja, ka visām koncesijām termiņi sen pagājuši, bet 19. gadsimta lielvalstu „lielgabalu politikas“ rezultāti nav leģitīmi, un pasludināja Suecas kanālu par Ēģiptes valsts īpašumu un suverēno teritoriju. Tas aizsāka Suecas krīzi. Pēc neveiksmīgām Rietumu lielvalstu sarunām ar Ēģiptes valdību par „Britu Austrumindijas kompānijas vēsturisko akcionāru tiesībām“ 29. oktobrī Izraēlas karaspēks iebruka Ēģiptes teritorijā Sīnāja pussalā, bet 31. oktobrī Apvienotās Karalistes un Francijas armijas (piedaloties arī atsevišķām ASV īpašo uzdevumu vienībām) uzbruka Ēģiptei kanāla zonā. Karadarbības gaitā kanāls tika daļēji sagrauts un aizsprostots ar kuģu vrakiem, un tika atvērts kuģošanai tikai 1957. gada aprīlī. Kanāla zonu, pasludinātu par neitrālu teritoriju, turpmāk kontrolēja ANO miera uzturēšanas spēki (UNEF).

Kanāls tika slēgts kuģošanai 1967. gadā, tā sauktā Sešu dienu kara laikā, kad Izraēla uzbruka Ēģiptei un sagrāba visu kanāla labo krastu.

Nākamo reizi kanāls tika slēgts 1973. gadā, tā sauktā Jom-Kipur karā, kad Izraēlas karaspēks ne tikai sagrāba visu Sīnāja pussalu, bet pat šķērsoja kanālu. Kanāls tika atmīnēts un atklāts kuģošanai tikai 1975. gada 5. jūnijā.

2021. gada 23. martā kanālā uz sēkļa uzskrēja un kuģu ceļu nosprostoja viens no lielākajiem konteinerkuģiem pasaulē — Ever Given. Šis notikums izraisīja ievērojamus traucējumus pasaules tirdzniecībā.^[3]

Vide

Kanāla zona ir interesanta no bioloģijas viedokļa kā unikāls putnu migrāciju krustpunkts un daudzu putnu sugu mājvieta. Piemēram, lielā skaitā tur novērota baltacu kaija (Larus leucophthalmus), kas ir Sarkanās jūras endēms. Šīs kaijas ligzdo kolonijās piekrastes salās Suecas kanālā (2500 pāru).

Atsauces

↑ Fatima Bahtić. «World's largest containership makes its first crossing through Suez Canal». Offshore Energy (en-US), 2021-08-31. Skatīts: 2022-09-03.
↑ «Suez Canal closure highlights Asia’s growing dependence on Eastward oil flows – Analysis». IEA (en-GB). Skatīts: 2022-09-03.
↑ «Suez Canal: Owner of cargo ship blocking waterway apologises». BBC News. 2021. gada 25. marts. Skatīts: 2021. gada 25. marts.

Literatūra

Britannica. "Suez Canal", in: The new encyclopaedia Britannica, 15th ed., 28, Chicago, Ill. ; London : Encyclopaedia Britannica, 2007. ISBN 1-59339-292-3
Galil, B.S. and Zenetos, A. "A sea change: exotics in the eastern Mediterranean Sea", in: Leppäkoski, E., Gollasch, S. and Olenin, S. (eds), Invasive aquatic species of Europe : distribution, impacts, and management, Dordrecht ; Boston: Kluwer Academic, 2002. ISBN 1-4020-0837-6 , p. 325—336
Garrison, Ervan G. A history of engineering and technology : artful methods, 2nd ed., Boca Raton, Fla. ; London : CRC Press, 1999. ISBN 0-8493-9810-X
Sanford, Eva Matthews. The Mediterranean world in ancient times, Ronald series in history, New York : The Ronald Press Company, 1938

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Suecas kanāls.
Wikisource:Constantinople Convention of the Suez Canal

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Ēģipte — informācija par valsti^{[novecojusi saite]}
Džuzepes Verdi opera „Aīda“. Arhivēts 2007. gada 22. martā, Wayback Machine vietnē.
Darius the Great's Suez Inscriptions Arhivēts 2010. gada 27. martā, Wayback Machine vietnē.
Constantinople Convention of the Suez Canal, 1888 Arhivēts 2010. gada 15. septembrī, Wayback Machine vietnē.
Encyclopedia of the Orient: Suez Canal Arhivēts 2018. gada 25. septembrī, Wayback Machine vietnē.
Parting the Desert by Zachary Karabell
Entrance of the Suez Canal — 1882
Plan of the Suez Canal — 1882
Suez Canal Container Terminal at Port Said Arhivēts 2010. gada 11. janvārī, Wayback Machine vietnē.
Opening of the Suez Canal, 1869
Bibliography on Water Resources and International Law — Peace Palace Library

[1] Fatima Bahtić. «World's largest containership makes its first crossing through Suez Canal». Offshore Energy (en-US), 2021-08-31. Skatīts: 2022-09-03.

[2] «Suez Canal closure highlights Asia’s growing dependence on Eastward oil flows – Analysis». IEA (en-GB). Skatīts: 2022-09-03.

[3] «Suez Canal: Owner of cargo ship blocking waterway apologises». BBC News. 2021. gada 25. marts. Skatīts: 2021. gada 25. marts.

[1]

[2]

[3]