Britu impērija

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Lielbritānijas impērija)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Britu impērija
British Empire
Britu impērijas karogs Britu impērijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Location of
Britu kolonijas un atkarīgās teritorijas dažādos laikmetos (17.-20. gs.)
Galvaspilsēta Londona
Valsts valodas angļu valoda
Valdība Monarhija
 -  karalis
 -  karaliene
Platība
 -  Kopā 10 000 000 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 1867. g. 33 000 000 
 -  Blīvums 4/km² 
Valūta Sterliņu mārciņa (GBP)

Britu impērija (angļu: British Empire), latviešu vēstures literatūrā dēvēta arī par Lielbritānijas impēriju (angļu: Great Britain Empire),[1] bija koloniāla lielvara, kas ietvēra Lielbritānijas un Īrijas Apvienoto Karalisti un tās domīnijas, kolonijas un atkarīgās teritorijas. Līdz Pirmajam pasaules karam tā bija lielākā politiskā vienība pasaulē ar aptuveni 40 miljoniem km2 lielu teritoriju un vairāk kā 500 miljoniem iedzīvotāju. Mēdza teikt, ka "Britu impērijā nekad nenoriet saule un nebeidzas vasara". Pēc Indijas subkontinenta pilnīgas pakļaušanas 1876. gadā karaliene Viktorija I ieguva Indijas imperatores titulu. Mūsdienās kā atliekas no britu koloniālās lielvaras saglabājušās vienīgi nelielas Britu aizjūras teritorijas.

Sastāvdaļas (1931)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu kolonijas Amerikā pirms Amerikas Savienoto Valstu neatkarības pasludināšanas (1783).
Britu kolonijas un atkarīgās teritorijas Āfrikā (iekavās neatkarības iegūšanas gads).

Eiropā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Austrālijā un Okeānijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āfrikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antarktīda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Koloniālās impērijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apvienotās Karalistes (sarkanā krāsā) un Francijas Pirmās impērijas (zaļā krāsā) un tās pakļauto valstu (zaļganā krāsā) teritorija Napoleona karu laikā (1812).

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu impērija 1897. gadā

Reformas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1832. gadā notika pirmā parlamenta reforma, bet 1867. gadā otrā parlamenta reforma. 1867. gadā liberāļi ierosināja parlamenta reformu, taču tā arī to nespēja realizēt. To īstenoja konservatīvie lorda Dizraeli (Benjamin Disraeli) vadībā. Saglabājās mantas cenzs, taču ievērojami paplašinājās vēlētāju loks - no 33 000 000 Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem vēlēt varēja 5 000 000.

1884. gadā liberāļi Gledsona vadībā ieviesa vispārējās vēlēšanu tiesības visiem, kas maksāja īri un kam bija legāli ienākumi (arī laukstrādniekiem).

Paralēli tika realizēta arī izglītības sistēmas reforma: provinču mācību iestādes sāka daļēji dotēt arī centrālā valdība (līdz tam tas bija uz vietējās pašvaldības pleciem).

Tika piešķirtas lielākas tiesības arodbiedrībām (tredjūnijām). Tika ieviesta aizklātā balsošana. Taču nebija nekāda progresa sociālajā nodrošināšanā, kas mazināja liberāļu popularitāti. Šo liberāļu uzsākto iekšpolitiku turpināja arī konservatīvie.

Īrija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā Britu impērijas iekšpolitiskā problēma bija Īrija. 1801. gadā tika likvidēta tās autonomija (parlaments un pašpārvalde). Īrija tika pilnībā iekļauta Lielbritānijas sastāvā kā province un Īrijas pārstāvji (tāpat kā pārējo grāfistu pārstāvji) piedalījās parlamenta darbā kā deputāti. Īru deputātu grupu šajā laikā vadīja O'Konels.

1846. gadā Īriju piemeklēja bads (bada nāvē mira vairāki simti tūkstošu īru), īru aristokrātija un izglītotākā tautas daļa masveidā emigrēja uz ASV.

1869. gadā Īrijā šķīra Baznīcu no valsts un 1870. gadā mēģināja īstenot agrāro reformu. 1872. gadā īru deputāti atkal izvirzīja Īrijas autonomijas ideju, kad to noraidīja, tie Parmela vadībā sāka traucēt parlamenta darbu (izmantojot parlamenta kārtības ruļļa nepilnības, piemēram, tolaik nebija reglamentēts deputāta uzstāšanās ilgums). Pašā Īrijā aktīvi izvērsās teroristisku atbrīvošanās organizāciju darbība, kas vietējā līmenī bija ietekmīgākas nekā valsts institūcijas. Piemēram, pēc to aicnājuma īri pārstāja pirkt rūpnieka Boikota preces, tā iedzenot to bankrotā.

1886. gadā premjers Gladstons ierosināja piešķirt Īrijai autonomiju un parlamentu, ko Apvienotās Karalistes parlaments noraidīja. 1912. gadā Askrits atkal iesniedza šo likumprojektu, ko pēc trešā piegājiena 1914. gadā apstiprināja, bet 1. Pasaules kara dēļ neīstenoja pilnībā. Olstera, kurā dominēja protestantiskie kolonisti no Skotijas, pieprasīja atdalīšanos no pārējās Īrijas.

1921. gadā Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Lielbritāniju (ziemeļu grāfistes ar Olsteru priekšgalā palika Apvienotās Karalistes sastāvā kā province).

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Britu impērija 1921. gadā.

Sākot ar 16. gadsimtu angļu jūrasbraucēju un tirgotāju nodibinātās apmetnes pārvērtās par pirmajām kolonijām, un laika gaitā briti savu interešu aizstāvībai turpināja ieņemt aizvien lielākas teritorijas.

19. gadsimta vidū Bendžamins Dizraeli mazliet izmainīja tradicionālās Lielbritānijas ārpolitikas akcentus. Lai būtu pilnīgi droši par koloniju nākotni, briti sagrāba Suecas kanālu (ar militāra spēka draudiem piespieda Ēģiptes sultānu pārdot savu akciju daļu).

Vairāk pievērš uzmanību nevis tradicionālajām kolonijām, bet novārtā atstātajām Dienvidāfrikā (Nigērija, Rodēzija utt.). Kāpas provinces gubernators Sesils Rodss, jūtot valdības interesi un atbalstu, uzsāka aktīvu darbību, lai apvienotu Lielbritānijas Āfrikas kolonijas vienotā ekonomiskā sistēmā.

Būru Transvālas un Oranžas republikas atradās starp Lielbritānijas kolonijām, bez tam tur atrada ievērojamas dimantu iegulas. Lielbritānija uzbruka tām un visai ilgstošā un asiņainā karā (būri aktīvi izvērsa partizānu kara taktiku) iekaroja šīs valstis. Pirmo reizi vēsturē parādās koncentrācijas nometnes gūstekņiem un „neuzticamiem“ civiliedzīvotājiem (sīkāk skat. Angļu—būru karš).

Liebritānijā pēdējos gadsimtos ekspluatējot kolonijas, bija uzkrājies ievērojams kapitāls, kuru sāka ieguldīt citās valstīs, lai gūtu peļņu. Tas veicināja šo valstu ekonomisko attīstību un tās sāka ekonomiski konkurēt ar Lielbritāniju (protams, tas nebija vienīgais to straujās attīstības iemesls).

Impērijas lielākās varenības laiks bija 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums. Lielbritānijas vājums pēc Otrā pasaules kara padarīja impērijas uzturēšanu un aizsardzību par finansiāli neiespējamu. Lielākā daļa britu impērijas koloniju ieguva neatkarību 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Bijušās impērijas sastāvdaļas ir apvienojušās Nāciju Sadraudzībā.

Aizjūras teritoriju karogi mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XII sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 23983-23992. sleja.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]