TKS-D

Vikipēdijas lapa
TKS-D
TKS-D
Tips Pašgājējartilērija
Valsts Karogs: Polija Polija
Ražošanas vēsture
Konstruēts Veidne:1936. gads
Ražošanā 1936 — 1937
Izgatavotais daudzums 2
Bruņojumā Karogs: Polija Polija
Galvenie tehniskie parametri
Apkalpe 4 clv.
Garums 2,85 m (3,26 m ar lielgabalu)
Platums 1,8 m
Augstums 1,24 m
Masa 3,1 t
Bruņas un bruņojums
Bruņas 4-6 mm
Pamatbruņojums 37 mm prettanku lielgabals wz. 36
Mobilitāte
Dzinējs Polski Fiat 122B
62,5 zs (46 kW)
Ātrums uz ceļa 42 km/h
Jauda/masa 14,8 zs/t
Maks. attālums 220 km

TKS-D (poļu: czolgowa laweta dzialka piechoty Bofors 37 mm) tulkojumā 37 mm Bofors kājnieku lielgabala tanka lafete - Polijas tankete-pašgājējartilērija.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bofors lielgabals[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1930. gadu vidū Polijas armija bruņojumā pieņēma 37 mm Bofors prettanku lielgabalu. Bruņutehnikas Pārvalde (poļu: Dowodztwie Broni Pancernej) piedāvāja novietot šo lielgabalu uz tanka šasijas. Neskatoties uz to, ka agrākie mēģinājumi nebija veiksmīgi, Polijas armija nolēma izmantot tanketi TKS. 1936. gada februārī speciālisti sāka darbu pie vieglās prettanku pašgājējartilērijas projekta izstrādes. Jūnijā šis projekts tika iesniegts izskatīšanai kara komisijā. Mašīna ieguva oficiālo nosaukumu TKS-D. Pēc dokumentiem tas tika atšifrēts kā 37 mm Bofors kājnieku lielgabala tanka lafete (poļu: czolgowa laweta dzialka piechoty Bofors 37 mm).

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maksimālai modernizācijai TKS-D ritošā daļa tika izmainīta līdz C2P līmenim. Ritošās daļas masa bija 2,5 tonnas, pēc korpusa un lielgabala uzstādīšanas kopējā masa sastādīja 3,1 tonnu. Korpuss bija veidots no bruņotā tērauda plāksnēm. Lielgabals tika novietots tuvāk kreisajam sānam. Ekipāžu sastādīja 4 cilvēki:komandieris, vadītājs, lādētājs un tēmētājs. Tankete bija paredzēta arī vieglo lielgabalu vilkšanai. Mašīnai tika uzstādīts 4-taktu 6 cilindru motors (Polski Fiat 122B) ar jaudu 46 kW, pie griezes momenta 2800 apgr./min, un ūdens dzesēšanas sistēmu. Blakus atradās degvielas bāka (tilpums 70 litri).

Konstruktori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tanketei-pašgājējartilērijai tika izveidota riteņu piekabe (poļu: przyczepa pancerna amunicyjne-osobowa). Pie tās, kā arī pie pašas TKS-D izveides, strādāja inženieri A.Fabrikovskis (poļu: A.Fabrykowski), S.Stepkovskis (poļu: S.Stepkowski) un R.Zembrovskis (poļu: R.Zembrzycki), kā arī majors R.Gundlahs (poļu: R.Gundlach) un kapteinis J.Suhodolskis (poļu: J.Suchodolski).

Izmēģinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1937. gada aprīlī bija pabeigta pirmo divu mašīnu izgatavošana, kuras 13. maijā tika nosūtītas uz ritošās daļas pārbaudi. Izmēģinājumos Bruņutehnikas Mācību Centrā (poļu: Centrum Wyszkolenia Broni Pancernych) Modlinā, 1937. - 1938. gados, tankete parādīja visai labus rezultātus. Pēc galvenajiem parametriem tankete daudz neatšķīrās no tanketes TKS, taču tās bruņas tika atzītas par pārāk vājām. Taču, lai nenoslogotu ritošo daļu, inženieri nolēma nepalielināt bruņu biezumu.

Dienests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1937. gada 26. jūnija līdz 30. jūnijam viens no prototipiem tika demonstrēts Rumānijas karalim Karolim II un viņa mantiniekam Mihajam I. TKS-D atstāja nesliktu iespaidu, taču rumāņi atteicās no to iegādes. Rumānijas armijas pārstāvji nolēma tikai iepazīties ar konstrukciju. Neilgi pēc tam abas tanketes nodeva 10 motorizētās kavalērijas brigādes sastāvā, kur tās veidoja atsevišķo prettanku vadu. Šī vienība vairākkārt piedalījās Polijas armijas manevros, taču šīs tanketes pārsvarā tika izmantotas tankistu apmācībai Mācību Centrā Baričē. Neilgi pirms Otrā pasaules kara abas tanketes atradās 10 brigādes izlūku diviziona prettanku vadā. Līdz ar kara darbības sākumu, šis vads tika pārvietots uz robežu un piedalījās arjergarda kaujās. Precīzu ziņu par to izmantošanu pret Vērmahta spēkiem nav. Taču pēc zināmajiem datiem viena tankete tika iznīcināta 5. septembrī kaujās pie Nimcovas upes, bet otra 10. septembrī netālu no Albegovas.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]