Tanaisa

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tanaisa
Τάναϊς
Excavations in the city of Tanais.jpg
Tanaisas apbūves paliekas.
Tanaisa (Krievija)
Tanaisa
Tanaisa
Atrašanās vieta Valsts karogs: Krievija Krievija
Reģions Skitija
Koordinātas 47°16′06″N 39°20′10″E / 47.26833°N 39.33611°E / 47.26833; 39.33611Koordinātas: 47°16′06″N 39°20′10″E / 47.26833°N 39.33611°E / 47.26833; 39.33611
Veids Apdzīvota vieta
Vēsture
Kultūras Sengrieķu
Piezīmes
Izrakumi no 1955. gada
Arheologi D.Šelovs
Stāvoklis Drupas
Publiska piekļuve Arheoloģiskais muzejs-rezervāts "Tanaisa"

Tanaisa (gr. Τάναϊς) bija antīkā sengrieķu pilsēta Donas upes grīvā, kas pastāvēja no 3 gadsimta pr.Kr. līdz 5. gadsimtam un pirmajos gadsimtos bija iekļauta Bosfora valstī. Pilsēta atrodas apmēram 30 km. uz rietumiem no Rostovas pie Donas, Nedvigovkas ciemata nomalē.

Tanaisas rezervāts ir viens no lielākajiem Krievijas muzejiem-rezervātiem. Tanaisas rezervāta teritorija sastāda virs 3000 ha un apvieno dažādu laiku vēstures un kultūras pieminekļus no paleolīta līdz 19. gadsimtam. Šis ir pats tālākais sengrieķu civilizācijas izplatības punkts ziemeļos.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tanaisa — grieķu kolonija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tanaisu 3. gadsimtā pr.Kr. Bosfora valsts grieķi dibināja Tanaisas (Donas) upes labajā krastā, no kuras pilsēta arī ieguva savu nosaukumu.

Daudzu gadsimtu garumā Donas-Azovas apgabalā Tanaisa bija nozīmīgs ekonomisks, politisks un kultūras centrs. Sengrieķu ģeogrāfs Strabons, kas dzīvoja 1. gadsimtā pr.Kr., pilsētu apraksta šādi: "Pie upes ietekas ezerā atrodas upes vārdā nosauktā pilsēta Tanaisa, kuru dibināja Bosforā valdošie grieķi." Saskaņā ar Strabonu Tanaisa ir "pati lielākā pēc Pantikapejas barbaru tirgus vieta". Senie ģeogrāfi un vēsturnieki gar Tanaisu vilka robežu starp Eiropu un Āziju. Pilsēta pakāpeniski ieguva iezīmes, kas atbilda vietējo cilšu dzīvesveidam. Tanaisa cīnījās par savu neatkarību no Bosforas valdniekiem.

237. gadā to izpostīja goti. Pēc 140 gadiem sarmatu atjaunota Tanaisa pakāpeniski pārtapa zemkopības un amatniecības centrā, taču 5. gadsimtā pagrima.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viduslaikos netālu no sengrieķu Tanaisas Donas grīvā venēcieši dibināja tirdzniecības faktoriju Tanu. Vēlāk kontroli pār pilsētu pārņēma dženovieši, kas šeit uzbūvēja sev cietoksni.

Polovciešu laikā Tanas kolonija sāka saukties saīsināti "Tan". 1395. gadā Timura karaspēks izpostīja šo pilsētu un noārdīja tās mūrus. 15. gadsimtā Tana kolonija daļēji tika atjaunota.

Dženoviešu valdīšana izbeidzās 1475. gada rudenī. Osmaņi tajā pat gadā ieņēma Krimā visus dženoviešu cietokšņus (Gotijas kapitānisti), kā arī Teodoro pareizticīgo kņazisti, un, izsēdinot desantu, ieņēma Tana koloniju. Turki pārvaldīja pilsētu, kuru nodēvēja par Azovu, ar nelieliem pārtraukumiem no 1475. līdz 1736. gadam, kad vairāku karu rezultātā Azovu iekaroja Krievijas impērija.

Arheoloģiskie izrakumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arheoloģiski Tanaisu 1823. gadā atklāja Parīzes akadēmijas korespondētājloceklis pulkvedis I.Stempkovskis. Pēc Nikolaja I personīga rīkojuma, kuru vairāk interesēja kurgānu dārglietas, izrakumus Tanaisā turpināja vadīt Maskavas universitātes profesors P.Leontjevs, bet no 1867. gada — V.Tīzenhauzens. Nedvigovas pilskalna izpēte notika Imperatora arheoloģiskās komisijas uzraudzībā. Tiesa gan, Leontjeva izrakumi, kas tika veikti haotiski, radīja pilskalnam tikai lielāku postu. Neko neatrodot ievērības cienīgu, Leontjevs izrakumus pārtrauca.

1860. gadu beigās, ceļot dzelzceļa posmu Rostova-Taganroga, strādnieki, kas Nedvigovkas apkārtnē ieguva akmeņus celtniecībai, uzgāja seno Tanaisas pilskalnu. Taču izrakumu atsākšanai nekas netika darīts. Izrādot nelielu interesi par vēlreiz "atklāto" pilskalnu, Arheoloģiskās komisijas priekšsēdētājs grāfs S.Strogonovs uzrakstīja vēstuli Donas karaspēka apgabala atamanam M.Čertkovam. Čertkovs, savukārt, norīkoja uz Nedvigovku ar pārbaudi Novočerkaskas ģimnāzijas direktoru Robušu un mākslinieku Oznobišinu.

No 1870. gadiem un līdz brīdim, kad jau padomju valdība visus senatnes pieminekļus nepasludināja par valsts aizsargātu tautas mantojumu, vietējie iedzīvotāji izlietoja senās pilsētas akmeņus savām vajadzībām un savām celtnēm. No 1870. līdz 1872. gadam Nedvigovkas pilskalna izrakumus vadīja P.Hicunovs.

1955. gadā PSRS Zinātņu akadēmijā tika organizēta Lejasdonas arheoloģiskā ekspedīcija, kas kopā ar Rostovas universitāti un Rostovas novadpētniecības muzeju D.Šelova vadībā uzsāka pilskalna zinātnisku izpēti.[1] Pēc četriem gadiem atraktais pilskalns un kapenes tika pasludināti par rezervāta teritoriju. Bet 1961. gadā šeit tika atklāts viens no pirmajiem Krievijas arheoloģiskajiem muzejiem-rezervātiem vairāk kā 3000 hektāru platībā. No 1973. līdz 2002. gadam rezervāta direktors bija V.Česnoks. Pēc tam īsu brīdi direktors bija bijušais Rostovas apgabala kultūras ministra vietnieks V.Kasjanovs. 2005. gadā par direktoru bija nozīmēts V.Perevozčikovs. 2009. gada februārī arheoloģiskais muzejs-rezervāts "Tanaisa" kļuva par UNESCO pasaules mantojuma objekta kandidātu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Античные государства Северного Причерноморья. Серия: Археология СССР. [Т. 9] М.: 1984. 94 с.