Tauhīda

Daļa no kategorijas: Islāms Ticības uzskati (akīda) Dievs · Islāma monoteisms Eņģeļi  · Dieva Grāmatas Nākamā dzīve · Kadars Muhameds · Pārējie pravieši Prakse Ticības apliecinājums · Lūgšana Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums Svētie raksti un likumi Korāns · Sunna · Hadīts Fikhs · Šariats Vēsture un vadītāji Vēstures hronoloģija · Sahaba Sunnīti · Šiīti Kalamisti · Sūfiji Rašidūni · Šiītu imāmi Kultūra un sabiedrība Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla Kalendārs · Bērni Demogrāfija · Svētki Mošejas · Filozofija Zinātne · Sievietes Politika · Sludināšana Islāms un citas reliģijas Kristietība · Jūdaisms Hinduisms · Sikhisms · Džainisms Skatīt arī Kritika · Islāmafobija Islāma terminu rādītājs

Tauhīda (arābu: توحيد, tawḥīd) jeb dieva nedalāmība ir doktrīna islāmā par dieva vienotību, par to, ka islāms ir monoteiska reliģija. Dievs ir vienots pats sevī, to neveido atsevišķas daļas vai personas.

Tiešs Muhameda vēsts izaicinājums bija saukšana pie islāma monoteisma jeb tauhīdas. Tā laika arābi ticēja Dieva esamībai. Tomēr Muhameds sauca viņus pie monoteisma, nevis vienkārši ticības Dievam. Vietējie pagāni (Meka, Medīna un pārējā Arābija), jūdaisti (Medīna un Jemena), kristieši (Jemena) atzina monoteismu Dieva Kundzībā (Tauhīd ar-Rububījja) — to, ka Dievs ir visas radības Radītājs, Pārvaldītājs un Aprūpētājs. Tomēr gan pagāni, gan jūdaisti, gan kristieši neatzina divas nākamās monoteisma kategorijas, tas ir, monoteismu Dieva vārdos un atribūtos (Tauhīd al-Asma vas-Sifāt) un monoteismu Pielūgsmē un Paklausībā (Tauhīd al-Ibāda). Monoteisms Dieva vārdos un atribūtos nozīmēja nepiedēvēt Radītājam radības īpašības un atribūtus, bet Muhameda noliedzēji atteicās to atzīt. Piemēram, jūdaisti un kristieši turējās pie viedokļa, ka Dievs pēc 6 radīšanas dienām bija noguris un septītajā dienā atpūtās. Islāmā to redz kā radības īpašību (trūkumu) piedēvēšanu Dievam. Islāma monoteismā Dievs ir viens pats savās īpašībās un vārdos. Radības īpašības ir citādas nekā Radītāja, Kurš ir brīvs no trūkumiem.

Muhameda vēsts noliedzēji noliedza arī monoteismu Dieva pielūgsmē un paklausībā. Tas nozīmē, ka pielūgsme un paklausība ir tikai Dievam. Piemēram, nedrīkst vērsties ar lūgšanām ne pie viena cita kā tieši un nepastarpināti pie Dieva. Arābu pagāni uzskatīja, ka tikai īstās problēmās un grūtību laikos viņi var vērsties tieši pie Dieva. Mierīgos laikos viņi vērsās pie starpniekiem, kuri aizbilstu viņu vietā labu vārdu Dievam. Šie starpnieki bija dažādi mirušie, cienīti par dievbijību vai citām labām īpašībām — svētie. Gluži tāpat kā mūsdienu katoļi vai pareizticīgie vēršas ar lūgumiem pie svētajiem. Par dievībām (pielūgsmes objektiem) tika padarīti arī daži miruši pravieši, Jaunava Marija, un pat personificētas Dieva īpašības. Bija arī dažādi citi pielūgsmes objekti (elki), kuru izcelsme nav zināma. Muhameds aicināja apkārtējos uz monoteismu un pielūgt tikai Dievu, bez starpniekiem un līdziniekiem. Atteikšanās no elkiem nozīmētu Mekai lielas finansiālās grūtības. Meka tajā laikā bija pagānu svētceļojumu mērķis. Viņi ceļoja uz Kaabu slavināt Dievu un elkus. Atbilstoši islāmam, Kaabu uzcēla pravietis Ābrahams un viņa dēls, arābu sencis Išmaēls, un viņi uzsāka svētceļojumu tradīciju un rituālus, slavinot Dievu. Tomēr laika gaitā sākotnējie rituāli un nozīmes tika zaudētas, tā vietā Kaaba — monoteisma svētnīca tika piepildīta ar simtiem elku un Ābrahama svētceļojuma rituāli nomainīti ar pagānu izdomātajiem. Atzīstot Muhamedu, būtu jālikvidē elki, un Meka nesaņemtu svētceļotājus un viņu nestos ienākumus un prestižu. Tā šī atteikšanās no elkiem, līdztekus Muhameda aicinājumiem būt godīgiem ekonomiskajās attiecībās, bija tiešs drauds vietējās elites pārticībai un prestižam.

Kaaba ir islāmticīgo lūgšanu virziens. Tā atrodas Mekā

Otrs šīs monoteisma kategorijas aspekts ir tas, ka par paklausības objektu jāatzīst tikai Dievs. Tas nozīmē, ka Dievs ir vienīgais, kurš nosaka atļauto un aizliegto. Tas nozīmē, ka vietējā vara un cilvēki individuāli savās dzīvēs nevar noteikt, kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Viņiem ir jāņem par atļauto un aizliegto atbilstoši Dieva norādījumiem atklāsmē. Šādi monoteismā tiek atzīts, ka Dievs ir vienīgais likumdevējs un ka nekas nav pielūgsmes un paklausības vērts kā vien Dievs. Tā kā elite izdomāja likumus savām vajadzībām, tad viņi nevēlējās, ka Dievs iejauktos ar saviem likumiem viņu dzīvēs un noteiktu kā jādzīvo viņiem un sabiedrībai kopumā. Līdzīgi individuālā līmenī, cilvēkiem ir vēlme domāt par sevi, ka viņi ir lieliski cilvēki, kuri nepārkāpj aizliegto. Tā kā aizliegto nereti ir grūti nepārkāpt, tad tā vietā, lai censtos nepārkāpt, viņi sāk izdomāt citas aizliegtā un atļautā robežas. Muhameda sludinātajā monoteismā šāda prakse tika nosodīta kā sevis pielūgšana un paklausība, jo pielūgsmei un paklausībai ir jābūt pret Dievu. Muhameds norādīja, ka arī kristieši un jūdaisti šādā veidā pielūdz savus garīdzniekus, jo tie viņiem atļauj to, ko Dievs ir aizliedzis, un aizliedz to, ko Dievs ir atļāvis. Kā vienu no piemēriem Muhameds norādīja uz mūkiem, kuriem ir celebāts un citi dzīves aizliegumi, lai gan Dievs neko tādu nav aizliedzis. Šo aizliegumu ir izdomājuši cilvēki, un tie, kuri paklausa pretēji Dievam, ir pārkāpuši monoteismu un šādi pielūdz līdztekus Dievam aizliegumu izdomātājus.

Tā bija īsta revolūcija un monoteisma atjaunotne plašas sabiedrības uzskatos un apziņā, bet sākotnēji Muhamedu noraidīja, jo vairākumam nāktos pilnībā mainīt savu dzīvi, vērtības un dažkārt pat ienākumu avotu. Elite bija apjukusi un dusmīga uz Muhamedu. Muhameds bija zināms kā viens no uzticamākajiem un cienījamākajiem tās sabiedrības locekļiem. Viņš bija zināms kā nekad melos nepieķerts, bet vienlaikus ar iesauku "al-amīn" ("uzticamais")^{[nepieciešama atsauce]} apveltītā pravieša mācīto monoteismu dažādu iemeslu dēļ bija grūti pieņemt. Vēlāk, absolūtajam vairākumam pagānu pieņemot islāmu, viņi stāstīja par saviem iemesliem, kāpēc viņi nepieņēma islāmu uzreiz. Pagāniem traucēja paražas, ekonomiskā atkarība no Muhameda nosodītiem avotiem, nespēja atzīt, ka viņu tēvi un vectēvi ir dzīvojuši kļūdaini, kā arī individuālā nevēlēšanās mainīties un upurēties lai atzītu Dieva aizliegtā un atļautā robežas. Lielākai daļai ebreju traucēja nacionālisms, jo, lai gan viņi gaidīja parādāmies jaunu Dieva pravieti šajā reģionā, viņi domāja, ka jaunais pravietis būs ebrejs un nevis arābs. Islāmam pamazām izplatoties, pagāni un ebreji uzsāka dažādas nerezultatīvas kampaņas islāma ticīgo izkaušanai un Muhameda nogalināšanai. Noslēdzot Hudeibijas pamieru, miera apstākļos islāms izplatījās visā Arābijas pussalā un Mekas pagāni padevās bez kaujas.

Pēc 23 gadiem sludināšanas, Arābijas pussala atteicās no pagānisma par labu Muhameda sludinātajam monoteisma apliecinājumam: nekas nav pielūgsmes un paklausības vērts kā vien Dievs (لا إله إلاَّ الله).