Viņa tēvs bija nonkonformisma mācītājs. Studējis Edinburgas Universitātē loģiku un teoloģiju. 1733. gadā kļuva par prezbiteriāņu mācītāju kādā Tanbridžvelsas kapelā. Šeit viņš kalpoja līdz 1752. gadam.[1] Ir zināms, ka dzīves laikā Beiess publicēja divus darbus, no kuriem viens bija par teoloģiju un otrs — matemātiku:
Divine Benevolence, or an Attempt to Prove That the Principal End of the Divine Providence and Government is the Happiness of His Creatures (1731)
An Introduction to the Doctrine of Fluxions, and a Defence of the Mathematicians Against the Objections of the Author of The Analyst (tas tika publicēts 1736. gadā anonīmi), kurā viņš atbalstīja rēķinu ieviešanu.
Ričards Praiss rediģēja Beiesa darbu un 1763. gadā, divus gadus pēc viņa nāves,[2] publicēja darbu An Essay towards solving a Problem in the Doctrine of Chances. Šajā darbā ir iekļauts apgalvojums, kas pašlaik ir pazīstama kā Beiesa teorēma.
