Pāriet uz saturu

Trīdeksnis

Vikipēdijas lapa
Trīdeksnis
1850. gadā Apriķos gatavota trīdeksņa zīmējums
Sitamais instruments
Citi nosaukumi Trīdēkslis (Alšvangā), trīdēksnis, strīdēkslis, trīzdeksnis, strīzdeklis, strīzdiķis (Bruknā), ztrīzdiķis, trideksnis, tridēksnis (Nīcā), trijdeksnis (Naudītē).[1]
Klasifikācija Sitamais mūzikas instruments
Hornbostela—Zaksa klasifikācija 112.112[1]
(Kāta grabekļi[1])
Izgudrotājs tautas mūzikas instruments
Citi saistīti instrumenti
eglīte, puškaitis, čagans[1]

Trīdeksnis (no trīdēt — 'dziedāt līdzi dejai') ir no metāla (parasti dzelzs) darināts latviešu tautas mūzikas instruments ar koka spalu. Tam ir divas daļas — pamatne un skanošā daļa. Pie trīdekšņa metāla daļas piekarinātas vairākās kārtās savērtas žvadzināmas vara plāksnītes. Šo mūzikas instrumentu spēlēja sievietes, galvenokārt vedībās — apdziedāšanās dziesmās un svinīgos pasākumos.[1]

Tīmekļa avotā garamantas.lv[2] minēts trejdeksnis, kas izmantots kā ritma instruments dziedāšanas laikā. Etnohoreologs Harijas Sūna uzsvēra, ka trejdeksni izmantoja dejas laikā danču vedējs. Tāds trejdeksnis ticis saukts par dižo trejdeksni vai eglīti un tā garums bijis vismaz 150 cm. Danču vedējs sitis ar trejdekšņa kātu pa grīdu, tā uzsvērdams dejas ritmu. Līdzīgi dižo trejdeksni izmantoja Lietuvā, kur to sauc par džinguli. Džinguļa garums Lietuvā 120– 180 cm.

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisjijas 16. rakstu krājumā rakstīts, ka Kurzemē kāzās senāk katram vīram līdzi bijis "trumulis", pagarš kāts ar svārguļiem, ar kuru dejas laikā vīrieši situši pa dziedriem un saukuši "uiša, uiša!". [3]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Valdis Muktupāvels. «Latviešu mūzikas instrumentu sistemātika». Latvijas Mākslas augstskolu asociācija, 1999. 75.—79. lpp. Skatīts: 2011. gada 28. septembrī.[novecojusi saite]
  2. «LFK Liepājas ekspedīcijas materiāli».
  3. Pētersons. RLB Rakstu krājums Nr 16. Rīga : Rīgas Latviešu biedrība, 1912. 59.lp.. lpp.