Trafalgaras kauja

Vikipēdijas lapa
Trafalgaras kauja
Daļa no Trešās koalīcijas kara Trafalgaras kampaņas
Joseph Mallord William Turner 027.jpg
Trafalgaras kauja
Datums1805. gada 21. oktobris
Vieta36°17′35″N 6°15′19″W / 36.29299°N 6.25534°W / 36.29299; -6.25534Koordinātas: 36°17′35″N 6°15′19″W / 36.29299°N 6.25534°W / 36.29299; -6.25534
Iznākums Britu uzvara
Karotāji
Flag of Apvienotā Karaliste Lielbritānija Valsts karogs: Francija Francijas Pirmā impērija
Flag of Spānija Spānija
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Horācijs Nelsons  
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Katberts Kolingvuds
Valsts karogs: Francija Pjērs Šarls Vilnēvs
Valsts karogs: Spānija Federiko Gravina
Spēks

33 kuģi

(27 līnijkuģi un 6 citi)
20 000 karavīru

41 kuģis (Francija: 18 līnijkuģi un 8 citi

Spānija: 15 līnijkuģi)
35 000 karavīru
Zaudējumi

458 miruši
1208 ievainoti


Kopā: 1666[1]

Francija:
10 kuģi sagūstīti,
1 kuģis iznīcināts,
2,218 miruši,
1,155 ievainoti,
4,000 sagūstīti[2]

Spānija:
11 kuģi sagūstīti,
1,025 miruši,
1,383 ievainoti,
4,000 sagūstīti[2]

Sekas:
Apmēram 3,000 gūstekņu noslīka vētrā pēc kaujas


Kopā: 13,781

Trafalgaras kauja bija jūras kauja starp Lielbritānijas Karaliskajiem Jūras spēkiem un Francijas un Spānijas jūras spēkiem 1805. gada 21. oktobrī Napoleona karu laikā.

Kauja notika pie Trafalgaras zemesraga netālu no Spānijas krasta. Britu eskadra sakāva Kadisas ostā bloķēto franču un spāņu eskadru, kas centās izlauzties Vidusjūrā. Britus (27 līnijkuģi) vadīja viceadmirālis Horācijs Nelsons, savukārt spāņus (15 līnijkuģi) un francūžus (18 līnijkuģi) — franču viceadmirālis Pjērs Šarls Vilnēvs.

Spāņi un francūži zaudēja 22 kuģus un 3243 cilvēkus, savukārt briti — nevienu kuģi un 458 cilvēkus, tomēr kaujā tika nāvīgi ievainots britu komandieris Nelsons. Britu uzvara sekmēja šīs valsts nostiprināšanos par jūras lielvalsti.

Vairākās Nāciju Sadraudzības valstīs mūsdienās kaujas notikšanas dienā tiek atzīmēta Trafalgaras diena.

Kampaņas admirāļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Adkin 2007, 524. lpp
  2. 2,0 2,1 Adkins 2004, 190. lpp.