Ukrainas tautas armija

Ukrainas tautas armija
Армія Української Народної Республіки

Valsts	Ukrainas Tautas Republika
Pastāvēšanas laiks	1917–1921
Pakļautība	Ukrainas Tautas Republika
Karaspēka veids	sauszemes karaspēks
Karavīru skaits	maksimāli līdz 100 000
Devīze	Слава Україні!
Militārās operācijas	Ukrainas neatkarības karš Ukraiņu—padomju karš Poļu—ukraiņu karš Poļu—padomju karš
Komandieri
Komandieri	Simons Petļura

Ukrainas tautas armija (ukraiņu: Армія Української Народної Республіки), saukta arī par Ukrainas nacionālo armiju vai arī aizskaroši dēvēta par Petļuriešiem (ukraiņu: Петлюрівці), bija Ukrainas Tautas Republikas armija (1917–1921). Tās bieži vien bija ātri reorganizētas bijušās Krievijas Impērijas armijas daļas vai jaunizveidoti brīvprātīgo pulki, kas vēlāk pievienojās valsts bruņotajiem spēkiem. Armijai trūka zināmas vienotības, atbilstošas vadības, lai uzturētu disciplīnu un morāli. Atšķirībā no Ukrainas Galīcijas armijas, Ukrainas tautas armijai neizdevās izveidot stabilu organizatorisko struktūru, un to pārsvarā veidoja brīvprātīgo vienības, nevis regulārās vienības.

Vēsture

Kad 1917. gada pavasarī mūsdienu Ukrainas teritorijā pie varas nāca Centrālā Rada, tai nācās nekavējoties izveidot armiju, lai aizstāvētu Ukrainu pret boļševikiem. Gandrīz visas jaunizveidotās armijas vienības tika atdalītas no Krievijas Impērijas armijas. 1917. gada 29. martā Kijivas militārajā apgabalā pēc Mikolas Mihnovska iniciatīvas tika organizēts pirmais militārais forums jeb Ukrainas militārais klubs. Arī 1917. gadā notika trīs Visukrainas militārie kongresi, kas ievēlēja savus pārstāvjus Centrālajā Radā. Pēc pirmā šāda kongresa, kas notika 1917. gada 18.–21. maijā Kijivā, tika izveidota Ukrainas Vispārējā militārā komiteja. Komiteja bija atbildīga par armijas izveidi un pārstrukturēšanu. Par komitejas vadītāju tika ievēlēts topošais pirmais ģenerālsekretārs militāro lietu jautājumos Simons Petļura.

Tolaik Centrālā Rada neuzskatīja, ka ir nepieciešama pastāvīga armija, kas būtu pastiprināta ar iesaukumu. Tā vietā tika ieviesta un 1917. gada novembrī ratificēta "Brīvo kazaku" koncepcija, kas līdzinājās milicijas definīcijai. Tikai 1917. gada decembrī, kad boļševiki iebruka Ukrainas Tautas Republikā, tika novērtēta nepieciešamība pēc regulāras pastāvīgās armijas. Jaunajā organizācijā bija paredzēts iekļaut astoņus kājnieku korpusus un četras jātnieku divīzijas. Taču šie plāni tā arī netika īstenoti, jo Rada tika gāzta apvērsumā, ko vadīja Pavlo Skoropadskis, kurš Ukrainā ieviesa Otro hetmanātu. 1918. gada 12. jūnijā tika parakstīts arī pagaidu miera līgums ar boļševikiem.

Pēc varas pārņemšanas, Hetmanāta valdība izstrādāja savus plānus par pastāvīgās armijas izveidi. Tajos bija paredzēts iekļaut 310 000 militārpersonu, kas bija sadalītas astoņos teritoriālajos korpusos, un to gada budžets bija 1,254 miljardi karbovanecu. Tomēr šī armija netika attīstīta tālāk par organizatorisko posmu, jo bija daudz disidentu kustību un hetmanāts bija ļoti nepopulārs zemnieku un pārējo civiliedzīvotāju vidū. 1918. gada novembrī Ukrainā pie varas nāca Direktorija, kas līdzi atnesa vēl vienu armijas struktūras vīziju. Šajā laikā lielākā daļa vienību vienkārši pārgāja no Hetmanāta pārvaldības uz pakļautību Direktorijai, un organizatoriskās izmaiņas bija nelielas.

Vēlāk, pēc tam, kad Ukrainas armija nespēja ieņemt Kijivu saviem spēkiem, 1920. gada aprīlī tā parakstīja Varšavas līgumu ar Poliju. Saskaņā ar šo līgumu Ukrainas spēki cīnījās plecu pie pleca ar Polijas spēkiem pret Padomju Krieviju un citām Ukrainas kreisajām kustībām (Deņikina bruņotie spēki, Vācijas armija un Antantes spēki jau sen bija padzīti no Ukrainas). Pēc izšķirošās neveiksmes 1920. gada Kijivas ofensīvā, Ukrainas spēku klātbūtne Poļu—padomju karā samazinājās. Padomju Krievija un Polija 1921. gada 18. martā parakstīja Rīgas miera līgumu, kas izbeidza Poļu—padomju karu. Nelielās Ukrainas Tautas armijas atliekas vai nu sāka partizānu karu, vai pievienojās Polijas armijai.