Rīgas miera līgums

Rīgas miera sarunu dalībnieki Melngalvju nama lielajā zālē (1920. gada rudenī)

Rīgas miera līguma parakstīšana, pa kreisi padomju, pa labi poļu delegācija (1921. gada 18. martā)

Rīgas miera līgums (poļu: traktat ryski, krievu: Рижский договор, ukraiņu: Ризький мир, baltkrievu: Рыжскі мір) bija starptautisks līgums, ko 1921. gada 18. martā parakstīja Rīgas Melngalvju nama lielajā zālē. Līguma parakstītājas puses — Polija un Padomju Krievija/Padomju Ukraina pārtrauca Poļu-padomju karu, kas bija pēdējais lielais Pirmā pasaules kara seku karš.

Līgumā noteiktais Austrumeiropas politiskais sadalījums saglabājās līdz 1939. gada Polijas kampaņai, kas aizsāka Otro Pasaules karu.

Miera sarunu laikā Rīga 1920.—1921. gadā uz brīdi kļuva par vienu no svarīgākajiem Eiropas politiskajiem centriem, kam bija pievērsta liela preses uzmanība.

Priekšvēsture

Poļu-padomju karš (1919–1921) sākās 1919. gada pavasarī. 1920. gada sākumā Polijas karaspēks ieņēma Baltkrievijas rietumu daļu, bet aprīlī kopā ar Ukrainas Tautas Republikas armijas daļām arī Ukrainas rietumu daļu līdz pat Kijevai. 1920. gada vasarā Sarkanā armija veica pretuzbrukumu, kas beidzās ar kauju pie Varšavas 1920. gada 12.–25. augustā. Kaujas laikā 17. augustā Minskā uz sarunām ieradās poļu delegācija. Padomju delegācija, ko vadīja latviešu komunists Jūlijs Daniševskis pieprasīja Polijai izformēt savu armiju un atteikties no tās austrumu teritorijām. Pēc uzvaras kaujā pie Varšavas Polijas delegācija pieprasīja sarunu pārcelšanu uz Rīgu, kam 2. septembrī padomju delegācija piekrita. Polijas armijas pretuzbrukumā tā Sarkano armiju atkal izspieda no Baltkrievijas un Ukrainas rietumu daļām un ieņēma Viļņas apgabalu.

Pamiera sarunas

1920. gada 13. septembrī Rīgā ieradās apvienotā Padomju Krievijas un Padomju Ukrainas delegācija 44 cilvēku sastāvā ar Ādolfu Joffi priekšgalā, kas apmetās Pēterburgas viesnīcā pretī Rīgas pilij, bet 16. septembrī caur Liepājas ostu Rīgā ieradās Polijas delegācija 60 cilvēku sastāvā ar ārlietu viceministru Janu Dombski priekšgalā, kas apmetās viesnīcā "Roma" un "Komerz". Rīgā ieradās 64 preses reportieri no gandrīz no visām Eiropas valstīm un Ziemeļamerikas.

21. septembrī Zigfrīds Meierovics atklāja pirmo sarunu sēdi ar runu, kurā uzsvēra miera nepieciešamību Eiropai. 25. septembrī viesnīcā no vēdera tīfa nomira padomju delegācijas eksperts Aleksejs Poļivanovs. Turpmākās sarunu sēdes notika Bulduros, kurās Polija atzina Padomju Ukrainas pārstāvja tiesības sarunās (de facto ignorējot Ukrainas Tautas Republikas atzīšanu), bet padomju puse piedāvāja jaunu pamiera projektu.

12. oktobrī Melngalvju namā parakstīja pamiera līgumu, kurš stājās spēkā 18. oktobrī. To no Polijas puses parakstīja Jans Dombskis, no Padomju Krievijas puses Ādolfs Joffe, no Padomju Ukrainas puses Dmitro Manuiļskis.

Saskaņā ar pamieru poļu karaspēks atkāpās no ieņemtās Minskas, Kamjanecas-Podiļskas u. c. vietām, 2. novembrī Liepājas pilsētas domes zālē tika apmainīti pamiera ratifikācijas dokumenti.

Miera līgums

Polijas–Padomju Krievijas un Padomju Ukrainas miera līgums tika parakstīts Melngalvju namā 1921. gada 18. martā.

• Tas izbeidza kara stāvokli starp Poliju un Padomju Krieviju, noteica kopējo robežu, pusēm atsakoties no jebkādām pretenzijām vienai pret otru, apņemoties cienīt otras puses suverenitāti un neiejaucoties iekšējās lietās.
• Padomju Krievija apņēmās izmaksāt Polijai 30 miljonus zelta rubļu kā kompensāciju par tās dalību Krievijas saimnieciskajā attīstībā.

Latvijas ārlietu ministrs Z. Meierovics sarunu noslēgumā izteica pārliecību, ka notikumam ir ļoti liela nozīme Eiropas mērogā un tas atklāj jaunu posmu vēsturē: "Ja visām pasaules tautām miers nepieciešams, lai ķertos pie tā uzbūves, kas uzcītībā celts no veselām paaudzēm un ko karš izpostījis dažos gados, tad miera atjaunošanai Austrumeiropā vēl daudz plašāka nozīme, jo te ieinteresētas ne vien karojošās zemes un viņu kaimiņi, bet visa Eiropa. Ik dienas jo vairāk novērojams, ka mūsu kontinentu apdzīvojošās tautas saimnieciskā ziņā ir viens vienīgs organisms, kura veselībai un nokārtotām funkcijām visu daļu kopdarbība nepieciešama. Tautas gaida, ka no šīs konferences izplūdīs spilgtas gaismas stari un beidzot izkliedēs nakts tumsu, kas jau kopš 6 gadiem nolaidusies pār visu pasauli un sevišķi sabiezējusi šinī Eiropas daļā."

Robežas

Karikatūra par Baltkrievijas sadalīšanu starp Krieviju un Poliju: “Pāri apkaunojošajam Rīgas sadalījumam! Lai dzīvo brīva, nedalāma, tautas Baltkrievija!”

Polija ieguva kontroli pār teritorijām, kuras šodien ietilpst Baltkrievijā un Ukrainā. Tas iekļāva Rietumbaltkrieviju (ar tādām pilsētām kā Hrodņa un Bresta) un Rietumukrainu (ar tādām pilsētām kā Ļviva un Tarnopole). Līgums noteica, ka Polija saņems ievērojamas teritorijas uz austrumiem no Kerzona līnijas, kas tika piedāvāta 1919. gadā kā iespējama demarkācijas līnija starp Poliju un Padomju Krieviju.

Padomju Ukrainai palika teritorijas uz austrumiem no Polijas kontrolētajiem apgabaliem, un Padomju Baltkrievijai — teritorijas uz austrumiem no Polijas kontrolētajiem apgabaliem Baltkrievijā.

Līguma parakstīšanai veltīta zinātniska konference (2011)

2011. gada 2. jūnijā Melngalvju namā Rīgā norisinājās Rīgas Miera līguma parakstīšanas 90. gadskārtai veltīta starptautiska zinātniskā konference, ko organizēja Polijas un Krievijas dialoga un vienošanās centrs un Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūts (MGIMO).

Dienu pirms konferences Rīgā notika Polijas-Krievijas sarežģīto jautājumu grupas sesija.