Pāriet uz saturu

Vācijas koloniālā impērija

Vikipēdijas lapa
Vācijas impērija un tās koloniālie īpašumi 1914. gadā

Vācijas koloniālā impērija pastāvēja no 1884. gada līdz Pirmajam pasaules kara beigām, kad Vācija zaudēja savas kolonijas pēc Versaļas līguma parakstīšanas 1919. gadā. Vācijas koloniālā ekspansija sākās salīdzinoši vēlu, salīdzinot ar citām Eiropas lielvarām, piemēram, Lielbritāniju un Franciju.

Vācijas koloniālā pārvalde bija stingri centralizēta un bieži vien brutāla. Kolonijas tika pārvaldītas tieši no Berlīnes, un vietējie iedzīvotāji bieži tika pakļauti smagai ekspluatācijai un represijām. Vācijas kolonizatori veica infrastruktūras attīstību, piemēram, dzelzceļu būvniecību, lai atvieglotu resursu izvešanu, tomēr šo projektu izmaksas bieži vien sedza vietējie iedzīvotāji ar piespiedu darbu un nodokļiem.

Vācijas koloniālais mantojums joprojām ir jūtams daudzās bijušajās kolonijās, īpaši attiecībā uz etniskajiem un politiskajiem konfliktiem, kas izcēlās pēc koloniālisma. Vācijas rīcība, piemēram, Herero un Nama genocīds, joprojām ir aktuāla tēma starptautiskajā politikā un attiecībās starp Vāciju un Āfrikas valstīm.

Galvenās kolonijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Āfrika:
  2. Klusais okeāns:
  3. Ķīna:

Vācijas koloniju zaudēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pirmā pasaules kara beigām, 1919. gada Versaļas līgums noteica, ka Vācija zaudē visas savas kolonijas. Tās tika sadalītas starp uzvarētājvalstīm kā Tautu Savienības mandātu teritorijas. Lielākā daļa no Āfrikas teritorijām nonāca Lielbritānijas un Francijas kontrolē, kamēr Klusā okeāna teritorijas tika sadalītas starp Japānu, Austrāliju un Jaunzēlandi.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]