Vārnas Pēda

Vārnas Pēda; Issapóómahksika;
Kainu virsaitis Vārnas Pēda
Personīgā informācija
Dzimis	ap 1821-1830. gadā ;
Miris	1890. gada 25. aprīlī ;
Tautība	kainu cilts indiānis
Vecāki	Istown-eh'pata (tēvs); Axkahp-say-pi (māte); Akay-nehka-simi (patēvs)

Vārnas Pēda jeb Isapóómahksika (dzimis ap 1821—1830 — miris 1890. gada 25. martā) bija viens no ievērojamākajiem un ietekmīgākajiem siksiku jeb blekfītu virsaišiem. Viņa siksiku vārda pilnais tulkojums Vārnas Indiāņu Lielā Pēda^[1] ērtības labad tika tulku saīsināts. Cieņu ieguva kā bezbailīgs karotājs, taču, būdams virsaitis, nopietnus konfliktus centās risināt miera ceļā.

Dzīvesgājums

Bērnība

Vārnas Pēdas vecāki piederēja kainu ciltij,— vienai no trim siksiku ciltīm. Viņa pirmais vārds pēc piedzimšanas bija (Kas) Šauj Tuvu. Tēvs krita sadursmē ar apsarokiem, kad zēnam bija pieci gadi, un māte apprecējās ar siksiku virsaiti Daudz Vārdu (Akay-nehka-simi), kurš adoptēto dēlu nosauca par Lāča Garu (Kyi-i-staah). Viņš uzauga virsaiša Trīs Saules (No-okskatos) kopienā, kas bija viena no trim visietekmīgākajām siksiku kopienām. Vārdu Vārnas Indiāņu Lielā Pēda ieguva jaunībā pēc veiksmīga karagājiena.^[2]

Kļūšana par virsaiti

Līdz 20 gadu vecumam Vārnas Pēda jau bija piedalījies 19 kaujās, kurās tika daudzkārt ievainots. 1865. gadā mira kopienas virsaitis Trīs Saules, un tā sadalījās divās daļās. 27 tipi par vadošo virsaiti izvēlējās Trīs Saules jaunāko dēlu Mazo Balto Suni, bet 21 tipi Vārnas Pēdu. 1869. gadā gripas epidēmijas laikā Mazais Baltais Sunis mira, un viņa kopiena atpakaļ apvienojās ar Vārnas Pēdas ļaudīm. Tādējādi viņš kļuva par virsaiti vienai no trim vadošajām siksiku kopienām.

Vārnas Pēda bija viens no turīgākajiem virsaišiem. 1870. gados viņam piederēja vismaz 400 zirgu liels ganāmpulks. Devīgums bija viena no īpašībām, kuru līdzenumu ciltis vērtēja ļoti augsti. Vārnas Pēda vienmēr nabadzīgām ģimenēm aizdeva zirgus priekš pārcelšanās, transportēšanas vai citām vajadzībām, kā arī dalījās ar medījumu. Cilts ļaudis virsaiti dēvēja par Savu Ļaužu Tēvu (Manistokos).

Ģimene

Siksiku tradīcijas pieļāva daudzsievību, un Vārnas Pēdai bija desmit sievas. No daudzajiem bērniem galvenokārt eiropiešu ievazāto epidēmiju dēļ tikai četri sasniedza pilngadību. Viens no viņa dēliem krita kaujā ar līdzenumu krī.

Kad ar krī cilti bija noslēgts miers, Vārnas Pēdas sieva 1873. gadā krī nometnē ieraudzīja jaunieti, kas ārēji ļoti atgādināja kritušo dēlu. Virsaitis to pieņēma savā ģimenē, un nosauca sava mirušā dēla vārdā par Vilka Tievām Kājām (Makoyi-koh-kin). Adoptētais dēls, plašāk pazīstams kā Paundmeikers jeb (Kas) Taisa Aploku, kļuva par vienu no pazīstamākajiem krī virsaišiem. Savā ciltī Paundmeikers atgriezās turīgs, jo tika bagātīgi apdāvināts ar zirgiem. 1886. gadā Vārnas Pēda atsaucās uz Kanādas premjerministra ielūgumu apmeklēt Otavu. Viņš cerēja, ka vizītes laikā būs izdevība lūgt piedošanu par adoptēto dēlu Paundmeikeru, kurš bija apcietināts par iesaistīšanos 1885. gada karā, kas pazīstams kā Saskačevānas sacelšanās.

Vārnas Pēda ar cieņu izturējās pret kristiešu misionāriem. Viņš arī mudināja tautiešus ievērot sabatu un pievērsties kristietībai, kā arī labprāt piekrita kristīt savus izdzīvojušos bērnus.^[3]

Attiecības ar lakotiem

1876. gadā Vārnas Pēda atteica lakotu, šaijenu un arapahu sūtņiem pievienoties karā pret Savienoto Valstu armiju. Šīs ciltis bija seni siksiku ienaidnieki, un virsaitis piedraudēja piebiedroties amerikāņiem, ja to sūtņi vēlreiz ieradīsies blekfītu zemēs. Neraugoties uz draudiem un ienaidu, viņš simpatizēja lakotu cīņai, īpaši pēc to uzvaras pār ģenerāli Kasteru Mazajā Bighornas kaujā.

Kad Sēdošā Bizona brulē lakotu kopiena rada patvērumu Kanādā, Vārnas Pēda tikās ar Sēdošo Bizonu. Ceremoniāli ar miera pīpi tika noslēgts miers, tādējādi simboliski izbeidzot gadu desmitiem ilgās savstarpējās sadursmes. Sēdošais Bizons turpmāk uzskatīja Vārnas Pēdu par draugu, un viņa vārdā nosauca savu dēlu.

Pēdējie gadi

1885. gadā Vārnas Pēda atteicās ņemt līdzdalību metisu nācijas karā pret Kanādas valdību, kurā piedalījās arī indiāņu ciltis asiniboini un krī. Neapšaubāmi, viņa simpātijas bija krī pusē, kurus vadīja Lielais Lācis un adoptētais dēls Paundmeikers. Lai arī Kanāda cieta militāru sakāvi, sacelšanās dalībniekiem nebija resursu karadarbības turpināšanai. Acīmredzot pieredzējušais virsaitis saprata, ka šajā karā uzvarēt nav iespējams.

1887. gadā Vārnas Pēda atbalstīja kainu augstākā virsaiša Sarkanās Vārnas centienus atturēt jaunos karotājus no sirojumiem pret atsinu indiāņiem. Nākamajā gadā viņš devās uz Montānu, kur nesekmīgi mēģināja noslēgt mieru ar asiniboiniem.

Vārnas Pēda mira rezervātā no tuberkulozes 1890. gadā. Viņa bērēs piedalījās ap 800 siksiku, kā arī Kanādas valdības amatpersonas. Virsaiša turpmākos pienākumus uzņēmās adoptētais brālis Trīs Bizoni.

Atsauces

↑ «Bot generated title --> The Blackfoot Language». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 10. janvārī. Skatīts: 2015. gada 18. janvārī.
↑ Vārnas Pēdas biogrāfija (angliski)
↑ «Local and Alberta Histories Collection». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2015. gada 18. janvārī.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vārnas Pēda.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Watch The Ballad of Crowfoot at NFB.ca

[1] «Bot generated title --> The Blackfoot Language». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 10. janvārī. Skatīts: 2015. gada 18. janvārī.

[2] Vārnas Pēdas biogrāfija (angliski)

[3] «Local and Alberta Histories Collection». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2015. gada 18. janvārī.

[1]

[2]

[3]