Vāsa (karakuģis)

Vāsa ir Zviedrijas karakuģis, kas tika uzbūvēts laikā no 1626. līdz 1628. gadam. Kuģis tika veidots ar trim mastiem un desmit burām, tā izmēri bija 52 metri no masta galotnes līdz ķīlim un 69 metri no kuģa priekšgala līdz pakaļgalam. Kuģa svars bija 1200 tonnas. Vāsa tolaik bija viens no varenākajiem kuģiem pasaulē, līdz pirmajā braucienā 1628. gada 10. augustā tas nogrima. Kuģī ir saglabājušās vairāk nekā 95% oriģinālo daļu un tas ir vienīgais 17. gadsimta kuģis, kas apskatāms arī mūsdienās.

Kuģa būve

Vāsa tika celts laikā, kad notika izmaiņas jūras taktikā. Notika pāreja no laikmeta, kad par galveno kaujas tehniku tika uzskatīta kuģa ieņemšana, uz laikmetu, kurā arvien lielāku nozīmi kuģa ieņemšanā ieguva ieroču izmantošana. Kuģis tika būvēts pēc Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa pavēles. Karalis pieprasīja, lai uz viņa pasūtītā kuģa tiktu izvietoti 64 lielgabali. Vāsa tika uzbūvēts Stokholmā un tā būvniecību uzraudzīja holandiešu kuģu būvnieks Henriks Hibertsons. Tā būvēšanas darbos tika iesaistīti namdari, galdnieki, tēlnieki, gleznotāji, stiklinieki, buru šuvēji, kalēji un daudzu citu amatu meistari. Kopumā Vāsas būvniecībā piedalījās četri simti cilvēku. Holandiešu meistariem kuģa būvniecība aizņēma trīs gadus, neskatoties uz to, ka tolaik vēl netika zīmēti rasējumi, bet visu būvēja "uz aci". Kuģa korpusa būvniecībā izmantoja 100 ozolu stumbrus, tāpēc Zviedrijā laikā no 1625. līdz 1628. gadam citām vajadzībām ozolus cirst bija stingri aizliegts.

Vāsas būvēšanas mērķis

Vāsa tika būvēts kā nozīmīgs papildinājums Zviedrijas jūras kara flotei. Uz kuģa tika izvietoti 64 lielgabali, no kuriem lielākā daļa varēja šaut ar 24 mārciņas (vairāk nekā 11 kilogramus) smagām lodēm. Vāsa bija vienīgais Zviedrijas īpašumā esošais kuģis, uz kura tika izvietoti tik daudzi un tik smagi lielgabali. Vēsturnieki pieļauj, ka galvenais kuģa mērķis bija došanās uz Poliju, kas jau sen bija Zviedrijas lielākā ienaidniece. Polijā valdīja karalis Sigismunds, Zviedrijas karaļa brālēns. Pirms tam Sigismunds bija Zviedrijas vadonis, bet tika atcelts no amata savas katoliskās ticības dēļ.

Pirmais un vienīgais brauciens

1628. gada 10. augustā no Stokholmas ostas ceļā devās liels skaits Zviedrijas kuģu, tai skaitā arī Vāsa. Par godu svinīgajam notikumam salutēja lielgabali visā ostas garumā. Uz klāja atradās apmēram 150 apkalpes locekļu, kā arī sievietes un bērni. Pēc salūta “Vāsa” devās savā pirmajā un pēdējā braucienā.

Kuģim lēnā gaitā izbraucot no ostas, pēkšņi sacēlās brāzmains vējš. Vāsa sasvērās, bet tūlīt atkal ieņēma stabilu stāvokli. Nākamā vēja brāzma kuģim bija liktenīga, kuģis sagāzās uz sāniem un caur atvērtajām lielgabalu lūkām ieplūda ūdens. Nopeldējis vairāk nekā kilometru, burinieks lēnām sāka grimt. Bojā gāja gandrīz visi 150 cilvēki, kaut arī kuģis bija diezgan tuvu krastam. Tik daudz upuru bija tāpēc, ka jūrnieki tolaik par kauna lietu uzskatīja peldētprasmi.

Izmeklēšanas slēdziens par kuģa nogrimšanu

Pēc kuģa nogrimšanas notika ilga izmeklēšana. Tās rezultātā tika secināts, ka kuģis nogrimis tāpēc, ka uz tā tika izvietoti pārāk daudz lielgabalu, kas kopumā veidoja pārāk lielu svaru. Līdz ar to izvēlētie kuģa izmēri vairs nederēja, taču kaut ko mainīt kuģa būvētājiem vairs nebija iespējams. Kuģi uzbūvēja ar augstu virsbūvi, kurā atradās divi klāji ar lielgabaliem. Kuģa pamatu piepildīja ar lieliem akmeņiem, kas kalpoja kā balasts, lai kuģis turētos stabili uz ūdens. Taču kuģim bija pārāk smaga augšējā daļa, kā arī 120 tonnu smagais balasts bija nepietiekams.

Vāsas izcelšana no ūdens

Pēc vairāku gadu ilgstošiem mēģinājumiem un rūpīgiem sagatavošanās darbiem Vāsa 1961. gada 24. aprīlī tika izcelts no ūdens. Par galveno uzdevumu kļuva kuģa vraka saglabāšana. Vraks bija ilgstoši atradies zem ūdens, un tam bija nepieciešama īpaša apstrāde. Sākumā kuģis tika apsmidzināts ar ūdeni, lai dotu laiku ekspertiem izstrādāt atbilstošu konservēšanas metodi. Kuģa apstrādei tika izvēlēts polietilēnglikols (PEG), īpašs ūdenī šķīstošs vaskam līdzīgs produkts, kas lēni iekļūst koksnē, izspiežot no tās ūdeni. Apsmidzināšana ar polietilēnglikolu turpinājās vairākus gadus. Paralēli tika domāts arī par Vāsas muzeja izveidošanu.

Vāsas muzejs

Pēc kuģa izcelšanas bija skaidrs, ka to nav iespējams pārvietot lielos attālumos. Tāpēc tika nolemts muzeju sākt būvēt apkārt kuģa vrakam. Vāsas muzejs tika atklāts 1990. gadā. Tajā ir iespējams apskatīt gan kuģi Vāsa, gan arī mākslas darbus un skulptūras, kas bija saglabājušās kuģa vrakā. Muzejs par attiecīhu samaksu ir pieejams ikvienam Stokholmas apmeklētājam.

Šobrīd viens no svarīgākajiem Vāsas muzeja uzdevumiem ir rūpēties par kuģi un saglabāt tā unikālo stāvokli. Liela loma kuģa saglabāšanas procesā ir vienmērīgam klimatam. Kamēr vraks atradās ūdenī, tā dzelzs daļas sāka rūsēt un ozola baļķi nomelnēja. Kad kuģi atrada jūras dzelmē, to kopā saturēja vien koka ķīļi. Vēl joprojām tiek veikti pētījumi par to, kā saglabāt Vāsu labā stāvoklī. Ilgstoši atrodoties piesārņotā ūdenī, nu jau izceltais kuģa vraks ir sācis reaģēt ar skābekli.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vāsa.