Valentīns Sedovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Valentīns Sedovs (krievu: Валенти́н Васи́льевич Седо́в, 19242004) bija krievu arheologs, slāvu, baltu un Baltijas somu tautu etnoģenēzes un agrīnās vēstures pētnieks. Apvienojot arheoloģijas, antropoloģijas un valodniecības (toponīmikas) liecības, Sedovs izvirzīja teoriju par baltkrievu tautas veidošanos uz austrumbaltu substrāta.

Krievijas Zinātņu akadēmijas Arheoloģijas institūta Arheoloģijas pieminekļu izpētes nodaļas vadītājs, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis (1994), Krievijas ZA korespondētājloceklis (1997), Krievijas ZA loceklis (2003).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valentīns Sedovs ir dzimis 1924. gada 21. novembrī Bogorodskā (tagad Noginska, Maskavas apgabals) tekstilfabrikas strādnieku ģimenē. Pēc skolas beigšanas viņš 1941. gadā iestājās Maskavas aviācijas institūtā, bet kara dēļ tika pārcelts uz karaskolu un no 1942. gada novembra piedalījās kaujās Staļingradas frontē, Ukrainā, Baltkrievijā, Baltijas valstīs un Tālajos Austrumos. Kaujas nopelnu dēļ apbalvots ar Sarkanās zvaigznes ordeni.

Pēc kara beigām Padomju armijas ieņemtajā Harbinā 1945. gadā jaunais virsnieks iepazinās ar krievu emigrantu bibliotēkās esošajām grāmatām un nolēma studēt vēsturi. Pēc demobilizācijas viņš studēja arheoloģiju Maskavas universitātes Vēstures fakultātē, pēc beigšanas 1951. gadā turpināja pētniecības studijas Materiālās kultūras vēstures institūta aspirantūrā.

1951.—1952. gadā Sedovs vadīja arheoloģiskos izrakumus Periņā pie Novgorodas, pēc kuru veikšanas rekonstruēja slāvu pagānisko svētnīcu. 1954. gadā Sedovs aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju "Kriviči un slovēņi" (Кривичи и словене), bet в 1967. gadā zinātņu doktora disertāciju "Augšējās Piedņepras un Piedaugavas slāvi" (Славяне Верхнего Поднепровья и Подвинья), ko 1970. gadā publicēja atsevišķā grāmatā. Sākot no 1971. gadā vadīja izrakumus Izborskas pilskalnā (1971–1982) un Pleskavas senpilsētā (1983–1992). Sērijā “Археология СССР” viņš 1982. gadā izdeva monogrāfiju "Austrumslāvi VI-XII gs." (Восточные славяне в VI—XIII вв.), kurā pamatoja savu teoriju par austrumslāvu cilšu (kriviču, slovēņu, radimiču, severjaņu, vjatiču u.c.) ieceļošanu, izplatību, saimniecisko dzīvi un kultūru 1. g.t. otrajā pusē un 2. g.t. sākumā.

Sedovs ar arheoloģijas, antropoloģijas un hidronīmijas faktiem pierādīja, ka austrumslāvu valodās runājošās ciltis mūsdienu Baltkrievijas un Krievijas teritorijā ieceļoja samērā vēlu un asimilēja tur agrāk dzīvojošās austrumbaltu un Baltijas somu valodās runājošos pirmiedzīvotājus. Tas bija pretrunā ar hipotēzēm par slāvu kultūras autohtono attīstību Krievijā, tādēļ tikai 1986. gadā Sedovam piešķīra profesora nosaukumu.

Sedovs ar referātiem piedalījies visās baltu etniskās vēstures konferencēs Latvijā un Lietuvā (1977–1991). 1992. gadā Rīgas izdevniecība “Zinātne” izdeva Sedova darbu “Balti senatnē”, kurā pierādīts, ka jau akmens laikmetā Centrāleiropā radās baltu tautu etnolingvistiskā kopība. Balstoties uz arheoloģijas, antropoloģijas un valodniecības materiāliem, V. Sedovs attēloja baltu cilšu materiālo un garīgo dzīvi triju gadu tūkstošu laikā. Autors parāda baltu sakarus ar slāviem, ģermāņiem un somugriem un iezīmē tos procesus, kuru rezultātā radās latviešu un lietuviešu tauta. Izdots šīs grāmatas otrs izdevums, atzīmējot autora 80 gadu jubileju. (2004). Ņemot vērā V. Sedova lielos nopelnus baltu un slāvu etniskās vēstures pētniecībā un arheoloģijas attīstības veicināšanā mūsu valstī, Latvijas ZA kopsapulce 1994. gada 25. novembrī viņu ievēlēja par LZA ārzemju locekli.[1]

1994. gadā izdotajā monogrāfijā "Slāvi senatnē" (Славяне в древности) Sedovs analizēja svarīgākos pētījumus par slāvu pirmdzimteni un to izplatību līdz t.s. Tautu staigāšanas laikam. Pēc autora domām, slāvu izcelsme saistāma ar valodnieku un arheologu konstatēto seneiropiešu kopību Viduseiropā, kur bez slāviem dzīvojušas citas indoeiropiešu ciltis. Slāvu kultūras sākumu Pievislas apgabalā varētu attiecināt uz 1. g.t. otro pusi pirms Kristus. Savukārt 1995. gadā izdotajā monogrāfijā "Slāvi agrajos viduslaikos" (Славяне в раннем Средневековье) Sedovs raksturoja Eiropas vidus- un austrumu daļas, kā arī Balkānu slāvu 1. g.t. arheoloģiskās kultūras.

Līdz mūža galam viņš bija Krievijas ZA arheoloģijas institūta Arheoloģijas pieminekļu izpētes nodaļas vadītājs.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Monogrāfijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

V. Sedovs par saviem pētījumiem ir publicējis 12 monogrāfiskus liela apjoma darbus un vairāk nekā 450 zinātnisku rakstu.

  • Сельские поселения Смоленской земли VIII—XV вв. М., 1960.
  • Славяне Верхнего Поднепровья и Подвинья. М., 1970.
  • Новгородские сопки. М., 1970.
  • Длинные курганы кривичей. М., 1974.
  • Происхождение и ранняя история славян. М., 1979.
  • Археология СССР: Восточные славяне в VI—XIII вв. М., 1982.
  • Очерки по археологии славян. М., 1992.
  • Славяне в древности. М., 1994.
  • Славяне в раннем Средневековье. М., 1995.
  • Древнерусская народность. Историко-археологическое исследование. М., 1999.
  • У истоков восточнославянской государственности. М., 1999.
  • Славяне: Историко-археологическое исследование. М., 2002.
  • Изборск в раннем Средневековье. М.: Наука, 2007.

Raksti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]