Staļingradas kauja

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Koordinātas: 48°42′N 44°31′E / 48.700°N 44.517°E / 48.700; 44.517

Staļingradas kauja
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Bundesarchiv Bild 183-W0506-316, Russland, Kampf um Stalingrad, Siegesflagge.jpg
Padomju karavīri svin uzvaru pār vācu armiju Staļingradas kaujā (1943. gads)
Datums 1942. gada 23. augusts1943. gada 2. februāris
Vieta Staļingrada, Krievijas PFSR, PSRS
Iznākums Sarkanās armijas uzvara
Karotāji
Karogs: Vācijas Impērija Trešais reihs
Karogs: Rumānija Rumānija
Karogs: Itālija Itālija
Karogs: Ungārija Ungārija
Karogs: Horvātija Horvātija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Komandieri
Valsts karogs: Vācijas Impērija Ādolfs Hitlers
Valsts karogs: Vācijas Impērija Frīdrihs Pauluss
Valsts karogs: Vācijas Impērija Erihs fon Manšteins
Valsts karogs: Vācijas Impērija Volframs fon Rihthofens
Valsts karogs: Padomju Savienība Josifs Staļins
Valsts karogs: Padomju Savienība Georgijs Žukovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Vasilijs Čuikovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Aleksandrs Vasiļevskis
Vienības
Ass valstu spēki

Valsts karogs: Vācijas Impērija Armiju grupa "B":

Valsts karogs: Vācijas Impērija Armiju grupa "Dona"[P 1]
Sarkanās armijas spēki[P 2]

Valsts karogs: Padomju Savienība Staļingradas fronte:

Valsts karogs: Padomju Savienība Donas fronte:[P 3]

Valsts karogs: Padomju Savienība Dienvidrietumu fronte:[P 4]

Zaudējumi
Kopējie zaudējumi:
841 000[1]
Kopējie zaudējumi:
1 129 619[2]

Staļingradas kauja (krievu: Сталинградская битва) bija viena no lielākajām Otrā pasaules kara militārajām kaujām Austrumu frontē, kurā PSRS cīnījās pret nacistisko Vāciju un tās sabiedrotajiem par Staļingradas (mūsdienās Volgograda) pilsētu Krievijas dienvidrietumos. Tā norisinājās no 1942. gada 23. augusta līdz 1943. gada 2. februārim, un bija daļa no operācijas "Blau" — 1942. gada Vācijas vasaras stratēģiskās ofensīvas.[3][4]

Abu pušu kopējiem zaudējumiem sasniedzot apmēram divus miljonus cilvēku, šī kauja kļuva par vienu no lielākajām un asiņainākajām Otrajā pasaules karā, kur gala rezultātā pēc vairāku mēnešu intensīvām cīņām Sarkanajai armijai izdevās ielenkt un pilnībā iznīcināt vācu 6. armiju, kā arī nodarīt ievērojamus zaudējumus rumāņu, itāļu un ungāru militārajām formācijām Donas un Volgas upes flangos, kas tādējādi beidzās ar Vācijas un pārējo Ass valstu spēku neizbēgamu atkāpšanos no Krievijas dienvidrietumu un Kaukāza reģiona.[5]

Pēc nesekmīgās Staļingradas kaujas kļuva skaidri redzams, ka Vācija vairs nekādi nespēs uzvarēt karā pret Padomju Savienību.[6] Šī iemesla dēļ Staļingradas kauja tiek uzskatīta arī par nozīmīgāko Otrā pasaules kara pagrieziena punktu Eiropā.[6][7]

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ass valstu karaspēka ofensīva sākās 1942. gada vasaras otrajā pusē. Ar gaisa spēku palīdzību lielākā daļa pilsētas, kas bija viens no lielākajiem PSRS mašīnbūves centriem, tika pārvērsta drupās, tomēr ofensīva apstājās pilsētas iekšienē, kur notika kaujas pilsētvidē. Lai arī vācieši spēja iegūt savā kontrolē vairāk kā 90% pilsētas, tomēr viņiem neizdevās iegūt savās rokās nelielu daļu pilsētas, kas tieši piekļāvās Volgas upei, kā arī forsēt pašu upi. Uzbrukuma apstāšanos veicināja rudens un vēlākā ziemas iestāšanās, kas nesa sev līdzi lietu un sniegu, kā arī aukstu laiku. Vāciešu ofensīvas mērķis bija auglīgie Donas, Lejasvolgas un Kubaņas rajoni, kā arī Baku un Groznijas naftas ieguves vietas.[8]

1942. gada novembrī Sarkanā armija uzsāka operāciju "Urāns", kuras laikā spēja iznīcināt Vērmahta 6. armijas flangos esošās vienības. Operācijas rezultātā 6. armija tika aplenkta Staļingradas iekšienē. Ziemas aukstums, nespēja apgādāt ielenktos vācu karavīrus, kā arī krievu nemitīgie uzbrukumi arvien novājināja vācu karavīrus un padarīja izlaušanos par neiespējamu. Atkāpšanos un mēģinājumus izlauzties no ielenktās pilsētas pilnībā noliedza Trešā reiha bruņoto spēku virspavēlnieks Ādolfs Hitlers, kurš uzskatīja, ka vācieši ar gribas spēku un upurēšanos spēs noturēties pilsētā, līdz citas vienības tās no ārpuses atbrīvos.

1942. gada decembrī visi mēģinājumi pāršķelt aplenkumu nedeva nekādu rezultātus. Arī mēģinājumi apgādāt ielenktos no gaisa izgāzās. 1943. gada februārī vāciešu pretošanās spēja Staļingradā bija tikpat kā izsmelta, kas noveda pie to iznīcināšanas un atlikušo karaspēka vienību kapitulācijas.[9] Vācieši šajā kaujā zaudēja vairāk kā 840 tūkstošus karavīru, bet padomju puses zaudējumi bija lielāki par 1,1 miljonu cilvēku.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bojāgājušie un civiliedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Staļingradas kaujas noslēguma aptuveni 99% no visas pilsētas bija pilnībā iznīcināta.[10] Par spīti tam padomju amatpersonas sagrautajās pilsētas ielās sāka rīkot vairākas sanāksmes, kurās tika slavināta uzvara pār sakautajiem "fašistu okupantiem".[11] Padomju amatpersonas bija pārsteigtas atklājot, ka aptuveni vismaz 9796 civiliedzīvotāji, no kuriem 994 bija bērni, kaut kādā veidā bija pamanījušies izdzīvot pilsētas pazemē, kamēr augšpusē, pilsētas ielās, bija norisinājusies intensīva kauja.[11] Šī iemesla dēļ liela daļa no izdzīvojušajiem bērniem tika nodarbināti pilsētā, lai palīdzētu savākt gruvešus, kamēr vēl aptuveni 3500 civiliedzīvotāji tika nodarbināti, lai palīdzētu Staļingradas teritorijā savākt bojāgājušo karavīru mirstīgās atliekas.[12]

Tiem civiliedzīvotājiem, kam Staļingradas kaujas laikā bija izdevies evakuēties uz Volgas pretējo krastu, sākotnēji bija aizliegts atgriezties pilsētas teritorijā, jo padomju varas iestādes vēlējās maksimāli savu iespēju robežās atbrīvot pilsētu no gruvešos apraktajām mīnām un cita veida sprāgstvielām.[11] Tomēr par spīti aizliegumam ar laiku daļai no civiliedzīvotājiem pār aizsalušo Volgas upi izdevās nokļūt Staļingradas krastā, lai tādējādi uzmeklētu dzīvi palikušos radiniekus.[11] Diemžēl lielākajai daļai Staļingradas iedzīvotāju nācās sagaidīt kara beigas, līdz viņi uzzināja, vai viņu tuvinieki un ģimenes locekļi bija palikuši dzīvi.[11]

Būtībā Staļingradas kauja pēc sevis bija atstājusi tik lielu un neaprakstāmu postu un bojāgājušo skaitu, ka pat vēlākais Francijas prezidents Šarls de Golls, kurš 1944. gada decembrī ceļā uz Maskavu izvēlējās piestāt pilsētā, bija pilnībā pārsteigts, uzzinot, ka vēl joprojām divus gadus pēc kaujas beigām pilsētas sagrautajās drupās regulāri tika uzietas arvien jaunu civiliedzīvotāju un karavīru mirstīgās atliekas, kas faktiski turpinājās arī vairākas desmitgades pēc Otrā pasaules kara beigām.[12]

Ass valstu karagūstekņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu karagūstekņi pēc Staļingradas kaujas, 1943. gads

Kopumā operācijas "Urāns" rezultātā Sarkanās armijas vienībām Krievijas dienvidrietumos ap Staļingradas pilsētu, kā arī Donas un Volgas upes teritoriju izdevās saņemt gūstā aptuveni 235 000 Ass valstu karavīru (to skaitā karavīrus no vācu 4. tanku armijas, rumāņu un citu sabiedroto valstu militārajām formācijām).[13] Kā vēlāk norādīja viens no vācu armijas ģenerāļiem, Zigfrīds Vestfāls (Siegfried Westphal), tad "nekad vēl iepriekš Vācijas vēsturē tik liels karavīru skaits nebija piedzīvojis tik drausmīgu iznākumu".[10]

Staļingradas kaujas izskaņā pilsētas apkārtnē padevās un gūstā nonāca aptuveni 91 000 Ass valstu karavīru, no kuriem lielākā daļa bija izdzīvojušie vācu 6. armijas karavīri, to skaitā 22 ģenerāļi, kas Staļina acīs tika uzlūkota kā vērienīga trofeja.[10][14][15] Aptuveni puse no gūstā saņemtajiem karavīriem jau paspēja nomirt līdz 1943. gada pavasarim, kur liela daļa no nāves cēloņiem bija kaujās gūtie ievainojumi, bads, apsaldējumi un gangrēna.[10][16] Liela daļa gūstā saņemto Ass valstu karavīru vēlāk tika nosūtīti uz karagūstekņu vai piespiedu darba nometnēm Krievijas iekšienē un Centrālāzijā, kamēr atlikušie vācu karavīri tika nometināti Staļingradas pilsētas apkārtnē, lai tādējādi kalpotu par darbaspēku sagrautās pilsētas atjaunošanā.[17] Ne velti toreizējais padomju ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs uzsvēra, ka neviens vācu karavīrs neatgriezīsies mājās, iekams Staļingrada netiks atjaunota.[17] Turklāt liela daļa no vācu karagūstekņiem kopā ar citiem gulaga ieslodzītajiem vēlāk tika nodarbināti arī citos Staļina laika būvprojektos, kā, piemēram, Volgas un Donas kanālā izveidošanā.[18]

Tikai nelielai daļai, kādiem nepilniem 6000 karavīru, gala rezultātā izdevās pārciest gūstu PSRS teritorijā un pēc kara atgriezties atpakaļ Vācijā.[14]

Vēsturiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Mūžīgā liesma" Mamajeva kurgānā, Volgogradā, Krievijā

Liela daļa vēsturnieku uzsver, ka Staļingradas kauja tiek uzskatīta par nozīmīgāko Otrā pasaules kara pagrieziena punktu Eiropā, jo pēc tās kļuva skaidri redzams, ka Vācija vairs nekādi nespēs uzvarēt karā pret Padomju Savienību.[6] Līdz ar to historiogrāfijā Staļingradas kauja tiek atzīmēta kā lielākā militārā katastrofa Vācijas vēsturē.[19]

PSRS un Sarkanās armijas uzvara Staļingradas kaujā kļuva par būtiskāko pacēlumu komunistu izvērstajai propagandai visā pasaulē.[20] Uzvara iedvesmoja vairākus kreisi noskaņotus māksliniekus (skulptorus, gleznotājus, rakstniekus un dzejniekus) paust savu uzviju savos darbos, kur, piemēram, slavenais čīliešu dzejnieks Pablo Neruda pat sagatavoja veselu poēmu par godu Staļingradai kā pilsētai, kas ar savu pretestību fašisma ekspansijai bija visai pārejai pasaulei devusi cerību.[20]

1943. gada novembrī Teherānas konferencē, kas bija pirmā lielā sanāksme starp Sabiedroto valstu līderiem Otrajā pasaules karā, toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils pasniedza PSRS vadītājam Josifam Staļinam īpašu dāvanu — Staļingradas zobenu — kas no karaļa Džordža VI un britu nācijas bija domāta kā simboliska un vēsturiska pateicība Staļingradas iedzīvotājiem par viņu dzelžaino izturību un pretestību karā pret Hitleru.[21] Bez tam vairāki vēsturnieki norāda, ka ievērojamie zaudējumi, kurus Sarkanā armija piedzīvoja Staļingradas kaujā pret uzbrūkošo vācu armiju, deva Staļinam morālas tiesības Teherānas konferences laikā uzspiest savus nosacījumus Sabiedroto valstu koalīcijas pusei, jo amerikāņu un britu zaudējumi līdz tam brīdim bija nesalīdzināmi mazāki, kas tādējādi pamazām ļāva Padomju Savienībai nobriest par to superlielvalsti, kāda tā bija Aukstā kara laikā.[20]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēc vācu 6. armijas ielenkuma Staļingradā starp armiju grupu "B" un Kaukāzā esošo armiju grupu "A" tika izveidota atsevišķa militāra formācija — armiju grupa "Dona" — kuras uzdevums bija noturēt fronte līniju starp abām vācu armiju grupām. Tā galvenokārt pastāvēja no 1942. gada novembra līdz 1943 gada februārim un tajā ietilpa elementi no Staļingradā aplenktās vācu 6. armijas, 4. tanku armijas un rumāņu 3. armijas.
  2. Pēc sekmīgās operācijas "Urāns" Sarkanās armijas vienības tika izkaisītas pa citiem frontes sektoriem, kā arī esošie fronšu sektori tika papildināti ar papildus izveidotām armijām, līdz ar to sarakstā ir ietvertas tās vienības, kas attiecīgajās frontēs atradās līdz 1942. gada 19. novembrim.
  3. Kaujas laikā padomju frontēm pastāvīgi mainījās nosaukumi. Kauja sākās ar Dienvidrietumu fronti, kura vēlāk tika pārdēvēta par Staļingradas fronti, no kuras visbeidzot pēcāk tika atdalīta un izveidota Donas fronte.
  4. Dienvidrietumu fronte tika atjaunota un papildināta 1942. gada 22. oktobrī, ko lielā mērā veidoja rezervju armijas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bergström, Christer, (2007), Stalingrad – The Air Battle: 1942 through January 1943, Chevron Publishing Limited ISBN 978-1-85780-276-4 (angliski)
  2. Россия и СССР в войнах ХХ века – Потери вооружённых сил (krieviski)
  3. Antonijs Bīvors. Staļingrada. Rīga : Atēna, 2005. 114. un 341. lpp. ISBN 978-9984-34-141-5.
  4. David Glantz (etc.). Slaughterhouse: The Handbook of the Eastern front. Bedford, PA : The Aberjona Press, 2005. 27. lpp. ISBN 0-9717650-9-X.
  5. David Glantz (etc.). Slaughterhouse: The Handbook of the Eastern front. Bedford, PA : The Aberjona Press, 2005. 34.-36. lpp. ISBN 0-9717650-9-X.
  6. 6,0 6,1 6,2 David Glantz (etc.). Slaughterhouse: The Handbook of the Eastern front. Bedford, PA : The Aberjona Press, 2005. 36. lpp. ISBN 0-9717650-9-X.
  7. "Battle of Stalingrad." Encyclopædia Britannica. 2009. Encyclopædia Britannica Online. 6 May. 2009. (angliski)
  8. Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  9. Shirer, William L. (1960). The Rise and Fall of the Third Reich: A History of Nazi Germany New York: Simon & Schuster. (angliski)
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 Joanna Bourke. The Second World War: A People's History. Oxford : Oxford University Press, 2001. 126. lpp. ISBN 0-19-280224-0.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 407. lpp.
  12. 12,0 12,1 Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 406. lpp.
  13. Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 414. lpp.
  14. 14,0 14,1 Joel S. A. Hayward. Stopped at Stalingrad: The Luftwaffe and Hitler's Defeat in the East, 1942-1943. Lawrence, KA : University Press of Kansas, 1998. xv. lpp. ISBN 0-7006-0876-1.
  15. Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 396., 408. lpp.
  16. Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 408. lpp.
  17. 17,0 17,1 Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 415.-417. lpp.
  18. Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 422. lpp.
  19. Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 398. lpp.
  20. 20,0 20,1 20,2 Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 419. lpp.
  21. Antony Beevor. Stalingrad. London : Penguin Books, 1998. 418. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]