Valstiski organizēta sabiedrība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Valstiski organizēta sabiedrība ir jau attīstīta sabiedrības pakāpe, kur ir izkristalizējusies šķiru struktūra un sabiedrības hierarhija, kas atgādina piramīdu. Pašā virsotnē atrodas šaurs militāri politiskas un reliģiskas elites slānis. Tālāk nāk dižciltīgi aristokrāti, priesteri, birokrātija, tirgoņi, mākslinieki, zinātnieki un skaitliski lielākais slānis — tauta. Centralizētas valstis parasti balstījās uz lielām pilsētām, kuru iedzīvotāju skaits parasti bija vismaz 4-6 tūkstoši un vairāk.

Valstiski organizētas sabiedrības kritēriji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstiski organizētam sabiedrībām evolūcijas procesā sāka veidoties sekundāras (sociālas un politiskas) kopīgas iezīmes. Šīm iezīmēm attīstoties un pilnveidojoties tās kļuva par svarīgākajiem jebkuras sabiedrības kritērijiem.

Pirmkārt, centralizēta vara, kas tiek nodrošināta ar vairāk vai mazāk represīvu mehānismu, ko papildina vairāk vai mazāk attīstīta tiesību sistēma ir viena no galvenajām valstiski organizētas sabiedrības kritērijiem. Centralizēta valsts nepastāv bez birokrātiska valsts pārvaldes aparāta un profesionālas armijas. Taču vienlaicīgi ar šādām sabiedrībām dažādos Eiropas un pasaules reģionos vēl ilgi turpināja pastāvēt pirmsvalsts veida zemkopju vai lopkopju sabiedrības — zemes un novadi, kā arī klejojošas ciltis, klani un dzimtas.

Otrkārt, sabiedrību ekonomiskā mehānisma galvenais elements bija centralizēta kapitāla uzkrāšana, kas tika īstenota ar nodokļu un nodevu palīdzību. Zīmīgi piemēram, ka šumeru valdnieki bija monopolizējuši tirdzniecību Mezopotāmijā nevis savā, bet gan valsts vārdā. Šāda ekonomiskā organizācija nodrošina valstī iespēju uzturēt simtiem un pat tūkstošiem cilvēku, kas nenodarbojas ar pārtikas ražošanu vai pat ražojošu darbību vispār — birokrātiju, priesterus, armiju u.c. Neatņemamas civilizāciju ekonomiskās organizācijas iezīmes ir tirdzniecība lielos attālumos, darba dalīšana un amatnieku specializācija.

Treškārt, visām pirmajām valstiski organizētām sabiedrībām bija raksturīgi vairāk vai mazāk attīstīta rakstība, zinātne, materiālo vērtību uzskaite.

Ceturtkārt, sabiedrību veidošanās pamatā bija pilsētas vai plašākas teritorijas ar sarežģītu sociāli politisko organizāciju. Dažos gadījumos pilsētas baudīja lielu politisko neatkarību un tās būtībā bija pilsētas — valstis, piemēram, Grieķijas pilsētas — polises. Šādas pilsētas varēja apvienoties arī mazāk stabilos veidojumos — līgās, ūnijās, asociācijās u.c. Pilsētās pastāvēja dažādas sabiedriskās celtnes un būves, sākot no pilsētu aizsardzības sienām, līdz tempļiem un Ēģiptes piramīdām.

Piektkārt, tika piekopta tāda vai citāda valsts reliģija, kas parasti bija cieši saistīta ar varu, to attaisnoja un pamatoja. Tipisks piemērs ir Ēģiptes faraons, kurš tika uzskatīts par uz zemes dzīvojošu dievu.

Pirmās valstiski organizētās sabiedrības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās lielākās valstiski organizētās sabiedrības bija trīs upju civilizācijas - Mezopotāmija, kā arī Nīlas un Indas upju ielejas. Ķīnā valstiskas sabiedrības uzbūves elementus var vērot jau ap 5000. g. p.m.ē., bet Mezopotāmijā un Ēģiptē — ap 3100. g. p.m.ē. un dažus gadsimtus vēlāk arī Indas upes ielejā. Šīm sabiedrībām piemita virkne būtisku kopīgu iezīmju, kas gan mazināja vai pat zaudēja savu izšķirošo nozīmi vēlākā civilizācijas attīstības gaitā. Tā bija bagātīga ūdensapgāde no lielām upēm, ne tikai lietošanai mājsaimniecībā, bet arī lauksaimniecībai (irigācijai), kā arī satiksmei. Tās baudīja siltu, subtropisku klimatu.

Valstiski organizētas sabiedrības ekonomiskā struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstiski organizētas valstis evolucionē arī ekonomiskā ziņā. Pēc šī kritērija var izšķirt pirmsindustriālas (agrāras), agrāri industriālas, industriālas un pēcindustriālas (zināšanu) valsts formas.

Pirmsindustriāla valsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liels daudzums upju duļķu un sanesu, kas plūdu periodos dabīgā veidā regulāri bagātināja lauksaimniecībā izmantojamo augsni, kā arī kalpoja par izejvielu celtniecības materiālu (saulē kaltētu ķieģeļu) izgatavošanai. Upju ielejas aptvēra kalni, kuru zālainās nogāzes bija labi piemērotas ganībām.