Varžkrupji
| Varžkrupji Pelobates (Wagler, 1830) | |
|---|---|
 Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Abinieki (Amphibia) |
| Virskārta | Varžu virskārta (Batrachia) |
| Kārta | Bezastainie abinieki (Anura) |
| Apakškārta | Vidējo varžu apakškārta (Mesobatrachia) |
| Dzimta | Varžkrupji (Pelobatidae) |
| Ģints | Varžkrupji (Pelobates) |
| Izplatība | |
 | |
 Varžkrupji Vikikrātuvē | |
Varžkrupji, varžukrupji (Pelobates) ir viena no bezastaino abinieku (Anura) ģintīm, kas ir vienīgā ģints varžkrupju dzimtā (Pelobatidae). Tā apvieno 4 mūsdienās dzīvojošas krupju sugas, kuras sastopamas Eiropā, Āzijas rietumos un Ziemeļāfrikā.[1] Latvijā mājo viena varžkrupju dzimtas suga — brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus).[2] To tuvākie radinieki ir Amerikas varžkrupju dzimtas (Scaphiopodidae) sugas, ar kurām varžkrupji vēl nesenā pagātnē tika klasificēti vienā dzimtā.[1][3]
Kopīgās īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Varžkrupji ir atkarībā no sugas ir dažādos augumos, apmēram 5—8,5 cm.[4] Tiem ir raksturīgi spēcīgi, drukni ķermeņi ar īsām kājām, mīksta āda. Acis lielas ar vertikālām zīlītēm.[3] Šīs sugas pamatā dzīvo, ierakušās zemē, izvēloties irdenas, smilšainas augsnes. Uz to pakaļkāju pēdu ārējām malām ir cieti keratīna izaugumi, kas tiem palīdz rakt zemi.[1][4] Zemē tie ielien atmuguriski, ar pakaļkājām rokoties zemē.[3] Varžkrupjiem nav ribu.[4] Šīm sugām ir spēja uzkrāt savā ķermenī šķidrumu, ūdeni uzsūcot no jebkuras mitras augsnes. Lai arī varžkrupji pamatā paši rok savas alas, tie var apmesties arī citu dzīvnieku raktās alās.[4]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Varžkrupju sugām ir raksturīga eksplozijas rakstura vairošanās. Spēcīga lietus laikā varžkrupji izlien virszemē, lai lietusūdeņu dīķos vairotos.[5] Ikri tiek nērsti lielākās pagaidu peļķēs, tuksnešus ieskaitot. Dienvidos dzīvojošām sugām šie dīķi var samērā ātri izžūt, tādēļ kurkuļi attīstās ļoti ātri un jau 2 nedēļu vecumā sauszemes īpatņu metamorfoze ir beigusies. Lai attīstība noritētu tik strauji, dažu sugu kurkuļiem ir raksturīgs kanibālisms, lielākajiem un vecākajiem apēdot mazākos.[5]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Varžkrupju dzimta (Pelobatidae)
- Varžkrupju ģints (Pelobates)
- Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus)
- Ibērijas varžkrupis (Pelobates cultripes)
- Marokas varžkrupis (Pelobates varaldii)
- Sīrijas varžkrupis (Pelobates syriacus)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1 2 3 Amphibiaweb: Pelobatidae
- ↑ «Abinieki: Bezastainie abinieki (Anura syn. Ecaudata)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. februārī. Skatīts: 2015. gada 1. aprīlī.
- 1 2 3 «Tolweb: Pelobatidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 12. martā. Skatīts: 2015. gada 2. aprīlī.
- 1 2 3 4 «ADW: Pelobatidae». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 19. septembrī. Skatīts: 2015. gada 2. aprīlī.
- 1 2 Zweifel, Richard G. (1998). Cogger, H.G. & Zweifel, R.G., ed. Encyclopedia of Reptiles and Amphibians. San Diego: Academic Press. p. 88. ISBN 0-12-178560-2.