Vilis Bandrevičs
| Vilis Bandrevičs | |
|---|---|
 | |
| Latvijas sūtnis Lietuvā | |
|
Amatā 1919 — 1922 | |
| Prezidents | Jānis Čakste (Satversmes sapulces priekšsēdētājs) |
| Premjerministrs |
Kārlis Ulmanis Zigfrīds Anna Meierovics |
| Pēctecis | Ludvigs Sēja |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1875. gada 31. decembrī Kroņvircavas pagasts, Kurzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1945. gada 5. novembrī Elmshorna (tagad Šlēsviga-Holšteina,  Vācija) |
| Tautība | latvietis |
| Profesija | agronoms, diplomāts |
| Augstskola | Leipcigas Universitāte |
Vilis Bandrevičs (1875—1945) bija Latvijas agronoms un diplomāts, Latvijas vēstnieks Lietuvā, vēlāk Latvijas bankas galvenā direktora vietnieks (1926—1938) .
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1875. gada 31. decembrī Kroņvircavas pagastā (pēc citiem datiem Šauļu apriņķī[1]) Jēkaba Bandreviča un viņa sievas Katrīnas, dzimušas Treigutes, ģimenē. 1895. gadā izceļoja uz Johannesburgu Transvālas Republikā, bet Angļu—būru kara laikā 1901. gadā to pameta un dzīvoja Vācijā, Lielbritānijā un Ziemeļamerikā. Pēc studijām Leipcigas Universitātē (1904—1907) ieguva agronoma diplomu, papildinājās komerczinībās Leipcigas Tirdzniecības augstskolā (1907—1908). Pēc atgriešanās dzimtenē 1909.—1911. gadā bija zemes nomnieks Cenas muižā (tagad Ozolnieku pagasts) un īpašumu taksators Baltijas guberņās. Pirmā pasaules kara laikā devās uz Krieviju, kur bija taksators Samaras guberņā (1914—1918).
1918. gada decembrī Bandrevičs atgriezās Latvijā. 1919. gada maijā Latvijas Pagaidu valdība viņu iecēla par Apgādības ministrijas sevišķu uzdevumu ierēdni ārzemēs. 1919. gada 1. novembrī viņu iecēla par Latvijas chargé d'affaires Lietuvā. 1920. gada janvārī Jelgavā sākās sarunas par Latvijas-Lietuvas robežas noteikšanu, kas 1920. gada martā turpinājās Kauņā. 1920. gada aprīlī izveidoja robežu šķīrējtiesu, kas darbojās līdz 1921. gada 26. martam. 1921. gada 14. martā Bandreviču iecēla par Latvijas rezidējošo ministru Lietuvā. 1921. gadā Vilis Bandrevičs piedalījās tādu dokumentu izstrādāšanā kā Latvijas—Lietuvas konsulārā konvencija, abu valstu konvencija par pilsoņu tiesībām, konvencija par noziedznieku izdošanu un juridisku palīdzību.[2] 1922. gada 4. jūlijā viņu pēc paša lūguma atbrīvoja no ieņemamā amata, sākot no 1. septembra.[3] 1922. gada oktobrī V. Bandrevičs sāka strādāt par vienu no Latvijas bankas valdes direktoriem, pensionējās 1938. gadā.
Otrā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, miris 1945. gada 5. novembrī Elmshornā (tagad Šlēsviga-Holšteina).[1]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Triju Zvaigžņu ordenis, 3. šķira (1926).[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis (2003). Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918—1991. Zinātne. 58.—59. lpp 9789984698809
- ↑ Latvijas Republikas Ārlietu ministrija Arhivēts 2020. gada 1. oktobrī, Wayback Machine vietnē. 21.04.2016.
- ↑ Rihards Treijs. Latvijas pirmie diplomāti Lietuvā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 40., 13.03.2002.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr. 260 (17.11.1926), 3. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 15.05.2019. Skatīts: 19.08.2020.
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: amats izveidots |
Latvijas sūtnis Lietuvā 1919—1922 |
Pēctecis: Ludvigs Sēja |