Latvijas Pagaidu valdība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmā Latvijas Republikas Pagaidu valdība (Liepāja, 1919. gada aprīlis). Pirmajā rindā no kreisās: Spricis Paegle, Miķelis Valters, Kārlis Ulmanis, Teodors Hermanovskis, Kārlis Kasparsons. Otrajā rindā no kreisās: Jānis Blumbergs, Eduards Strautnieks (tieslietu ministrs), Dāvids Rudzītis (valsts kancelejas direktors), Jānis Zālītis, Kārlis Puriņš.

Latvijas Pagaidu valdība bija oficiālais nosaukums Latvijas Republikas pirmajām valdībām no 1918. gada 19. novembra līdz 1920. gada 11. jūnijam[1]. Pagaidu valdībai bija Latvijas Tautas padomes dotas pilnvaras vadīt valsti līdz Satversmes sapulces sasaukšanai. Latvijas Pagaidu valdību vadītājs bija Kārlis Ulmanis no Latviešu Zemnieku savienības. Viņš vadīja trīs Pagaidu valdības:

Tikai pēc Latvijas Brīvības cīņu noslēguma un Satversmes sapulces sanākšanas varēja izveidot vispārējās vēlēšanās ievēlētu Latvijas valdību - Ulmaņa 1. Ministru kabinetu.

Ulmaņa 1. Pagaidu valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Latvijas Pagaidu valdība uz "Saratova" 1919. gada jūnijā.
Pagaidu valdības sagaidīšana pēc nokāpšanas no kuģa Saratov Liepājā 1919. gada 27. jūnijā.

Rīgā 1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās, tagadējā Krišjāņa Barona ielā, Latviešu Pagaidu Nacionālā padomes un Demokrātiskā bloka pārstāvji izveidoja kopīgu Tautas padomi. Tajā pašā sapulcē pēc Latviešu zemnieku savienības pārstāvja Miķeļa Valtera ierosinājuma Ulmanim vienbalsīgi uzticēja ministru kabineta veidošanu.

1918. gada 18. novembrī Rīgas pilsētas otrā (krievu) teātra telpās (tagad Nacionālais teātris) Tautas padome proklamēja neatkarīgu Latvijas valsti un uzdeva Ulmanim Pagaidu valdības veidošanu. Ministriem paredzēja arī vietniekus, kurus pārsvarā piešķīra mazāku partiju vai vācbaltiešu pārstāvjiem. 19. novembrī Ulmanis Tautas padomei piedāvā ministru kandidatūras. Sākotnēji neaizpildīti bija Satiksmes, Tieslietu, Tirdzniecības un rūpniecības, un Apsardzības ministru un Valsts kontroliera posteņi. Ar 15 pret 48 balsīm valdības programmu apstiprina, un tā sāk darbu. 2., 6. un 20. decembrī Ulmanis informē Tautas padomi par pēdējo ministru vakanču aizpildīšanu.[2] Pagaidu valdība 2. janvārī no Padomju Latvijas armijas uzbrukuma vispirms bēg uz Jelgavu, tad uz Liepāju, kur sākas problēmu pilna sadzīvošana ar Vācijas okupācijas pārvaldi. 16. aprīlī vācieši sarīko Aprīļa puču. Ulmaņa valdība līdz 27. jūnijam zaudē kontroli pār notikumiem Kurzemē, beigās paglābjoties uz tvaikoņa Saratov, taču saglabā Ziemeļlatvijas brigādes un Dienvidlatvijas brigādes uzticību. Jūnija beigās Antante panāk valdības darba atsākšanu, taču vienlaikus pieprasa tās demisiju un jaunas valdības koalīcijas izveidošanu, kas vairāk ņemtu vērā vācbaltiešu intereses.

Amats Ministrs Portrets Pilnvaru termiņš Partija
Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Karlis Ulmanis.jpg 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs Latviešu zemnieku savienība
Apgādības ministrs Kārlis Ulmanis Karlis Ulmanis.jpg 1918. gada 19. novembris1919. gada 16. marts Latviešu zemnieku savienība
Jānis Blumbergs Jānis Blumbergs 1940.jpg 1919. gada 16. marts13. jūlijs Latviešu zemnieku savienība
Apsardzības ministrs Jānis Zālītis Jānis Zālītis ministrs.JPG 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs Latvijas Radikāldemokrātu partija
Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meirovics Zigrids Meierovics.jpg 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs Latviešu zemnieku savienība
Finanšu ministrs Kārlis Puriņš KarlisPurins.jpg 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs Latvju demokrātu savienība
Iekšlietu ministrs Miķelis Valters Mikelis Valters.JPG 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs Latviešu zemnieku savienība
Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons Kārlis Kasparsons.jpeg 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs Latvijas Republikāņu partija
Tieslietu ministrs Pēteris Juraševskis Peteris Jurasevskis.jpg 1918. gada 19. novembris1919. gada 14. marts nav zināma
Eduards Strautnieks Eduards Strautnieks.jpg 1919. gada 14. marts13. jūlijs Latvijas Republikāņu partija
Satiksmes un darbu ministrs Teodors Hermanovskis Teodors Hermanovskis.JPG 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs nav zināma
Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Spricis Paegle Spricis Paegle.jpg 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs Latvijas Neatkarības partija
Zemkopības ministrs Kārlis Ulmanis Karlis Ulmanis.jpg 1918. gada 19. novembris20. decembris Latviešu zemnieku savienība
Jānis Goldmanis Jānis Goldmanis.jpg 1918. gada 20. decembris1919. gada 13. jūlijs Latviešu zemnieku savienība
Valsts kontrolieris Eduards fon Rozenbergs Sin foto.svg 1918. gada 19. novembris1919. gada 13. jūlijs

Ulmaņa 2. Pagaidu valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

26. jūnijā Antantes pārstāvjiem uz Saratov klāja notiek saruna ar Ulmani. Viņi vēlas jaunas valdības koalīcijas izveidošanu, papildinot to ar mazākumtautību pārstāvjiem. Ulmanis ir gatavs atkāpties un veidot jaunu valdību kurā no desmit ministriem trīs būtu vācbaltieši un viens krievs, taču vispirms pieprasa atzīt pirmo Pagaidu valdību. 27. jūnijā Antantes pārstāvi paziņoja, ka atzīst Pagaidu valdību, un tā izkāpa Liepājas ostā. 30. jūnijā Ulmanis Tautas padomi informēja par demisiju. 8. jūlijā Pagaidu valdība ar Saratov ierodas Rīgā, kur to svinīgi sagaida armija un iedzīvotāji. Ulmanis sarunās ar Antanti tomēr panāk, ka krieviem ministra nebūs, un vācbaltiešiem būs tikai divi. Tautas padomes 13. jūlija sēdē Ulmanis informēja par valdības demisiju un viņam atkal uzticēja veidot valdību. No 87 klātesošajiem deputātiem neviens nebalsoja pret, bet 22 atturējās. Tajā pašā dienā Ulmanis paziņoja jaunos ministru kandidātus, no kuriem bija divi vācbaltieši (Magnus un Erhards) un viens ebrejs, Mincs. 15. jūlijā Tautas padomē notika balsojums par jauno valdību. Sociāldemokrāti paziņoja, ka valdību neatbalstīs. Ar 61 balsi par, 22 pret un 2 atturoties, Tautas padome izteica atbalstu otrajai Pagaidu valdībai, vienlaikus uzsverot, ka tās sastāvs īsti neatbilst tautas spēku samēram, un ir pieņemams tikai uz laiku.[3] 28. augustā sākās valdības krīze, kas 30. augustā noveda pie Miķeļa Valtera un ģenerāļa Sīmonsona demisijām, kuru amatus uzņēmās Ulmanis pats, lai arī oficiāli abi ministri amatos palika vēl pāris mēnešus. 1919. gada 5. decembrī Ulmanis Tautas padomes priekšsēdētājam Jānim Čakstem iesniedza demisijas rakstu.

Amats Ministrs Portrets Pilnvaru termiņš Partija
Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Karlis Ulmanis.jpg 1919. gada 14. jūlijs8. decembris Latviešu zemnieku savienība
Apgādības ministrs Kārlis Ulmanis Karlis Ulmanis.jpg 1919. gada 14. jūlijs8. decembris Latviešu zemnieku savienība
Apsardzības ministrs Dāvids Sīmansons Simansons.jpg 1919. gada 14. jūlijs10. septembris Bez partijas
Kārlis Ulmanis Karlis Ulmanis.jpg 1919. gada 11. septembris8. decembris Latviešu zemnieku savienība
Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meirovics Zigrids Meierovics.jpg 1919. gada 14. jūlijs8. decembris Latviešu zemnieku savienība
Finanšu ministrs Roberts Erharts Robert Ergardt.jpeg 1919. gada 14. jūlijs8. decembris Bez partijas
Iekšlietu ministrs Miķelis Valters Mikelis Valters.JPG 1919. gada 14. jūlijs31. oktobris Latviešu zemnieku savienība
Alfrēds Birznieks Sin foto.svg 1919. gada 1. septembris8. decembris Bez partijas
Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons Kārlis Kasparsons.jpeg 1919. gada 14. jūlijs8. decembris Latvijas Republikāņu partija
Satiksmes un darbu ministrs Teodors Hermanovskis Teodors Hermanovskis.JPG 1919. gada 14. jūlijs8. decembris nav zināma
Tieslietu ministrs Edvins Magnuss Edvins Magnuss.png 1919. gada 14. jūlijs8. decembris Vācbaltiešu reformu partija
Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Jānis Zēbergs Sin foto.svg 1919. gada 14. jūlijs8. decembris nav zināna
Zemkopības ministrs Kārlis Ulmanis Karlis Ulmanis.jpg 1919. gada 14. jūlijs4. septembris Latviešu zemnieku savienība
Augusts Kalniņš Sin foto.svg 1919. gada 4. septembris8. decembris Latviešu zemnieku savienība
Valsts kontrolieris Pauls Mincs Pauls Mincs.jpg 1919. gada 14. jūlijs8. decembris

Ulmaņa 3. Pagaidu valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ulmaņa pagaidu valdības trešā Ministru Kabineta locekļi Bulduru konferences laikā.

Tajā pašā 5. decembra Tautas padomes sēdē, kurā Ulmanis iesniedza demisiju, Zemnieku savienība atkal ierosināja viņam uzticēt valdības veidošanu. Par priekšlikumu nobalsoja 52, atturējās 30, pret nebija neviens. 8. decembrī Ulmanis Tautas padomei piedāvāja jaunās valdības sastāvu, kurā bija par vienu vācbaltieti mazāk. 10. decembrī Tautas padome atbalstīja ministrus un valdības deklarāciju ar 55 balsīm, pret balsojot 29 un 2 atturoties. Pret balsoja sociāldemokrāti un Demokrātu savienība. Valdība nostrādāja līdz 1920. gada 11. jūnijam, kad pēc Satversmes sapulces vēlēšanām, Ulmanis 20. jūnijā izveidoja savu pirmo valdību, ko apstiprināja vēlēts parlaments. Valdības darba laikā Latgali atbrīvoja no boļševikiem un sākās miera sarunas ar Padomju Krieviju. 1920. gada 17.-18. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās Ulmaņa vadītā Zemnieku savienība palika otrajā vietā ar 17,8% balsu.

Amats Ministrs Portrets Pilnvaru termiņš Partija
Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Karlis Ulmanis.jpg 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs Latviešu zemnieku savienība
Apgādības ministrs Jānis Blumbergs Jānis Blumbergs 1940.jpg 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs Latviešu zemnieku savienība
Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meirovics Zigrids Meierovics.jpg 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs Latviešu zemnieku savienība
Iekšlietu ministrs Arveds Bergs Arveds Bergs.jpg 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs Bezpartejiskais Nacionālais centrs
Finanšu ministrs Roberts Erharts Robert Ergardt.jpeg 1919. gada 9. decembris1920. gada 14. marts Bez partijas
Kārlis Puriņš KarlisPurins.jpg 1920. gada 14. marts11. jūnijs Latvju demokrātu savienība
Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons Kārlis Kasparsons.jpeg 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs Latvijas Republikāņu partija
Satiksmes un darbu ministrs Teodors Hermanovskis Teodors Hermanovskis.JPG 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs nav zināma
Tieslietu ministrs Kārlis Pauļuks Kārlis Pauļuks.png 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs Latviešu zemnieku savienība
Tirdzniecības un rūpniecības ministrs Kārlis Bušs Sin foto.svg 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs nav zināma
Zemkopības ministrs Augusts Kalniņš Sin foto.svg 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs Latviešu zemnieku savienība
Valsts kontrolieris Pauls Mincs Pauls Mincs.jpg 1919. gada 9. decembris1920. gada 11. jūnijs

Ar Tautas padomi nesaistītās Latvijas Pagaidu valdības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 16. aprīļa puča rezultātā Liepājā Kārļa Ulmaņa vadītais Ministru kabinets tika gāzts. 21.aprīlī Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja (Die Baltische Deutsche Nationalaussshuß) Tautas padomei paziņoja, ka 16.aprīļa notikumi izdarīti pret tās gribu un kā vienīgo izeju tā redz militārās direktorijas nodibināšanu. Militārajā direktorijā bez puča vadītāja Hansa Manteifela bija paredzēts iekļaut arī krievu militāro vienību pārstāvi Anatolu Līvenu un Latviešu atsevišķās (Dienvidlatvijas) brigādes komandieri Jāni Balodi.

Oskara Borkovska Ministru kabinets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Pagaidu valdības latviešu karavīru komandieris pulkvedis Balodis kategoriski atsacījās no piedalīšanās militārā direktorijā un pēc Liepājas gubernatora un vācu brīvprātīgo karaspēka komandiera ģenerāļa Rīdigera fon der Golca iniciatīvas 27. aprīlī tika izveidota jauna Latvijas Pagaidu valdība prokurora Oskara Borkovska vadībā. Tajā cerēja iesaistīt arī ministrus no Ulmaņa pagaidu valdības un uzsāka sarunas ar mācītāju Andrievu Niedru par valdības pārņemšanu. Valdības ministru prezidenta pienākumu izpildītājs bija Oskars Borkovskis un tajā tika uzaicināti piedalīties seši ministri no latviešu, vācbaltiešu un ebreju partijām. [4] Borkovska Ministru kabinets pastāvēja tikai dažas dienas, līdz 1919. gada 5. maijam.

Iekšlietu ministra kandidāti bija Hanss Manteifels (Hans von Manteuffel), Pauls Sokolovskis (Paul Sokolowsky) vai Frīdrihs Samsons fon Himmelšerna (Friedrich Samson von Himmelstjerna). Kara ministra pienākumus reāli pildīja Rīdigers fon der Golcs (Rüdiger von der Goltz).

Andrieva Niedras Ministru kabinets (10.05.1919. — 26.07.1919.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

9. maijā Borkovska valdība atkāpās un pie varas (10. maijā) nāca Niedras valdība. Par nākamo valdības vadītāju tika iecelts Andrievs Niedra. Viņa valdība pastāvēja līdz 26. jūlijam.

  • Ministru prezidents Andrievs Niedra
  • Ārlietu ministra v. i. Heinrihs fon Brimmers (tika iecelts Zigfrīds Anna Meierovics, taču viņš atteicās no posteņa)
  • Iekšlietu ministrs Oskars Borkovskis (vēlāk amatu apvienošanas kārtībā A.Niedra)
  • Kara ministrs Teodors Vankins (ministra biedrs Georgs Viktors Ernests fon Taube)
  • Finansu ministrs Juris Seskovs (vēlāk Eižens Švarcs)
  • Tieslietu ministrs Pauls Sokolovskis
  • Zemkopības ministra vietas izpildītājs Krišjānis Sleinis (vēlāk Jānis Ansbergs)
  • Satiksmes ministrs Heinrihs fon Brimmers (vēlāk J. Liepiņš)
  • Ceļu ministrs Kārlis Burkevics
  • Tautas apgaismošanas ministrs izpildītājs Jūlijs Kupčs
  • Tirdzniecības ministrs Jānis (Ivans) Šmits
  • Pārtikas (apgādes) ministra v. i. Andrejs Krastkalns
  • Valsts darbu ministrs J.Kampe
  • Valsts kontrolieris Heinrihs fon Brimmers (iecelts vēlāk)

27. jūnijā, pēc t.s. Cēsu kaujām varu atkal pārņēma K.Ulmaņa vadītais Ministru kabinets, kurš šo laiku bija pavadījis Lielbritānijas un Francijas kara eskadras apsargāts uz tvaikoņa "Saratov" Liepājas reidā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Blūzma V. Kad īsti Latvija kļuva par valsti. // Latvijas vēsture. 1991.
  • Blūzma V. Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā. // Latvijas vēsture. 1998. 3(31) 20.-24.lpp.; 4(32) 6.-14.lpp.; 1999. 1(33) 46.-54.lpp.
  • Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. - Rīga: A.Gulbis, 1930. 65.-73.lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]