Kārlis Ulmanis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par politiķi. Par citām jēdziena Ulmanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kārlis Ulmanis
Kārlis Ulmanis

Amatā
1918. gada 19. novembris — 1921. gada 18. jūnijs
Priekštecis -
Pēctecis Zigfrīds Anna Meierovics

Amatā
1925. gada 24. decembris — 1926. gada 6. maijs
Prezidents Jānis Čakste
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Arturs Alberings

Amatā
1931. gada 27. marts — 1931. gada 5. decembris
Prezidents Alberts Kviesis
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Marģers Skujenieks

Amatā
1934. gada 17. marts — 1940. gada 20. jūnijs
Prezidents Alberts Kviesis
Kārlis Ulmanis
Priekštecis Ādolfs Bļodnieks
Pēctecis Augusts Kirhenšteins

Amatā
1936. gada 11. aprīlis — 1940. gada 21. jūlijs
Priekštecis Alberts Kviesis
Pēctecis Guntis Ulmanis

Dzimšanas dati 1877. gada 4. septembris
Bērzes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa Krievijas impērija (tagad Dobeles novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1942. gada 20. septembrī (65 gadu vecumā)
Krasnovodska, Turkmēnijas PSR PSRS, (tagad - Turkmenbaši, Karogs: Turkmenistāna Turkmenistāna)
Politiskā partija Latviešu Zemnieku savienība
kopš 15.05.1934. bez partijas
Profesija agronoms
Paraksts Kārlis Ulmanis signature.svg
* leģitimitāte apšaubāma

Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (dzimis 1877. gada 4. septembrī, miris 1942. gada 20. septembrī) bija Latvijas politiķis, pirmais Latvijas Ministru prezidents.

1934. gada 15. maijā Ulmanis, būdams tā brīža Ministru prezidents, izdarīja valsts apvērsumu, kura rezultātā Latvija beidza pastāvēt kā parlamentāra republika. Pēc apvērsuma vara koncentrējās Ulmaņa rokās, un viņš realizēja valsts pārvaldes režīmu, kas pazīstams kā autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms[1] un ilga no 1934. gada 15. maija līdz 1940. gada 16. jūnijam, kad Latviju okupēja Padomju Savienība.

Dzīvesgājums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Ulmanis Nebraskas universitātē

Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 4. septembrī tagadējā Bērzes pagasta „Pikšu” māju saimnieka Indriķa Ulmaņa un viņa sievas Lizetes (dzimušas Līnberģes) ģimenē kā trešais dēls. Mācījās Bērzes pagastskolā (1886-1889), Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā (1889-1895), Jelgavas valsts reālskolā (1895-1896). 1897. gadā Ulmanis beidza piensaimniecības kursus Tapiavā (agrākajā Austrumprūsijā) un studēja lauksaimniecību Cīrihes Politehniskajā institūtā (1902-1903) un Leipcigas lauksaimniecības institūtā (1903-1905), kur ieguva agronoma izglītību. 1905. gada revolūcijas laikā Kārlis Ulmanis par savu sabiedrisko darbību no 1905. gada decembra līdz 1906. gada maijam bija ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš devās uz Vāciju, kur strādāja par skolotāju Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā (1907), pēc tam devās uz ASV, kur studēja Nebraskas universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā (1908-1909), pēc kuras beigšanas bija piensaimniecības īpašnieks Teksasā. 1913. gadā K. Ulmanis atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu lauksaimnieku biedrībā Valmierā un žurnāla „Zeme” redaktoru (1914-1916).

Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Ulmanis darbojās Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā un pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī viņš bija Latviešu Zemnieku savienības dibināšanas iniciators un tās priekšsēdētājs. Ievēlēts Vidzemes guberņas Pagaidu zemes padomē, kur kļuva par Vidzemes pagaidu komisāra Andreja Krastkalna vietnieku. Pēc tam, kad 1918. gada pavasarī Vācijas karaspēks ieņēma Vidzemi, Ulmanis kļuva par Latviešu palīdzības komitejas valdes locekli un tās priekšsēdētāja A. Krastkalna vietnieku.

1918. gada 17. novembrī viņš kā Latviešu Zemnieku savienības pārstāvis piedalījās Tautas padomes veidošanā un 18. novembrī tika ievēlēts par Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Latvijas brīvības cīņu laikā Ulmanis kopā ar Pagaidu valdību pārcelās uz Liepāju, kur Aprīļa puča rezultātā tika atstādināts no varas un uz laiku patvērās uz kuģa „Saratov”. Pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas viņš atguva varu un vadīja Latvijas pagaidu valdību Bermontiādes un Latgales atbrīvošanas cīņu laikā.

Pēc kara beigām Kārlis Ulmanis bija viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem, bija Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts no Latviešu Zemnieku savienības. Viņš atkārtoti bija Latvijas Ministru prezidents, pildīja arī ārlietu ministra, kara ministra, apgādības ministra un zemkopības ministra amatus. Īslaicīgi viņš bija arī Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs un direktors (1923), Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925-1927).

Kārlis Ulmanis 1934. gadā

1934. gada 15. maijā K. Ulmanis kā Ministru prezidents un ārlietu ministrs izdarīja valsts apvērsumu, pēc kura tika atlaista Latvijas Republikas Saeima un izveidota autoritāra iekārta. No 1936. gada aprīļa līdz 1940. gada 20. jūnijam viņš nedemokrātiskā ceļā pildīja Valsts un Ministru prezidenta amatus, bet pēc Latvijas okupācijas bija spiests apstiprināt PSRS izveidoto Augusta Kirhenšteina marionešu valdību un 21. jūlijā atteikties no Valsts prezidenta amata.

1940. gada 22. jūlijā K. Ulmani apcietināja un deportēja uz PSRS, kur viņš tika nometināts Vorošilovskā (tagad Stavropole). Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS viņu 1941. gada 4. jūlijā ieslodzīja cietumā un 1941. gada 17. jūlijā izvirzīja apsūdzību pretpadomju darbībā.[2]

1942. gada 1. augustā, sakarā ar Vācijas karaspēka tuvošanos, ieslodzīto Kārli Ulmani tika pavēlēts cauri Vidusāzijai pārvietot uz Krasnojarskas cietumu Sibīrijā. Pēc pārvešanas Kaspijas jūrai viņa veselības stāvoklis pasliktinājās un viņš nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī.

Piemiņa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piemiņas plāksne atentāta vietā
Kārlim Ulmanim veltīta pastmarka, 2001. gads.

Lai gan Kārļa Ulmaņa precīza atdusas vieta nav zināma, viņam par godu ir izveidotas vairākas piemiņas vietas visā Latvijā un arī ārpus tās. Pastāv viedoklis, ka Ulmanis ir apbedīts Gori, Gruzijā[3].

Rīgā piemineklis Ulmanim tika atklāts 2003. gada 22. jūlijā. Dienā, kad pirms 63 gadiem Ulmanis tika deportēts no Latvijas. Pieminekļa autori ir tēlnieks Uldis Kurzemnieks un arhitekts Agnis Lukšēvics. Piemineklis atrodas iepretim Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai, kas ilgus gadus bijusi Ulmaņa darbavieta.

Īpaša piemiņas vieta Ulmanim 1993. gadā izveidota arī viņa dzimtajās mājās - „Pikšas”, kas atrodas Dobeles rajona Bērzes pagasta pašos austrumos. Muzejā apkopotas dažādas vēsturiskas liecības par Kārli Ulmani un viņa dzīvi. 2005. gada 1. janvārī stājās spēkā īpaši Ministru kabineta noteikumi nr. 986 [4], kas nosaka šī muzeja statusu kā valsts aģentūru, kas pakļauta Zemkopības Ministrijai.

Vietā pie Dzelzavas - Lubānas autoceļa uz bijušo Cēsu un Valkas apriņķu robežas (mūsdienu Lubānas un Gulbenes novadu robežas), kur 1920. gada 15. aprīlī pret Ulmani tika veikts atentāta mēģinājums, 1939. gada 11. augustā atklāta piemiņas plāksne Kārlim Ulmanim. Plāksne Latvijas PSR gados tika nopostīta un to atjaunoja 1988. gada 18. novembrī cilvēktiesību aizstāvju grupas Helsinki 86 pārstāvji.

Priekuļos uzstādītas 2 piemiņas zīmes. Pirmā uzstādīta jau 1989. gadā, vietā, kur pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma 1935.-1936. gadā tika iestādīta bērzu birzs, kas ieguva nosaukumu „Vadoņa birzs”[5]. Otra atklāta 1997. gada 4. septembrī pie Priekuļu selekcijas stacijas[6] ar uzrakstu „pirmajam Latvijas Ministru prezidentam”.

Apbalvojumi un pagodinājumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lāčplēša kara ordeņa 3. šķira, [7]
  • Triju zvaigžņu ordeņa 1. šķira,
  • Viestura ordeņa 1. šķira,
  • Atzinības krusta 1. šķira,
  • Francijas Kara krusts,
  • Polijas Baltā Ērgļa ordeņa 1. šķira,
  • Somijas Baltās Rozes ordeņa 1. šķira,
  • Itālijas Kroņa ordeņa 1. šķira,
  • Igaunijas Ērgļa ordeņa 1. šķira,
  • Polijas Polonia Restituta ordeņa 1. šķira,
  • Beļģijas Leopolda I ordeņa 1. šķira,
  • Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa 1. šķira,
  • Zviedrijas Vāzas ordeņa 1. šķira,
  • Beļģijas Kroņa ordeņa 1. šķira,
  • Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa 1. šķira,
  • Igaunijas Baltās zvaigznes ordeņa 1. šķira,
  • Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeņa 1. šķira,
  • Itālijas Svētā Maurīcija ordeņa 1. šķiru un Lācara ordeņa 1. šķira,
  • Vatikāna Pāvesta Pija IX ordeņa 1. šķira,
  • Francijas Goda leģiona ordeņa 5. un 1. šķira,
  • Igaunijas Brīvības krusta 3. šķiras 1. pakāpe,
  • Lietuvas Vitauta Dižā ordeņa 1. šķira.
  • Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un tautsaimniecības fakultātes goda doktors (1934),
  • Mazpulku virsvadonis,
  • Studentu biedrības Fraternitas Rusticana goda filistrs.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Viens mērķis — tauta un valsts. Kārļa Ulmaņa runu, rakstu fragmenti un atziņas. Jumava, 2001. ISBN 9984-05-467-5
  • Degsme. Dr. Kārļa Ulmaņa atziņas, norādijumi, aicinājumi un vēlējumi (sast. Līgonis). Rīga: A. Gulbis, 1938
  • Kārlis Ulmanis. Atziņas un runu fragmenti (sast. S. Timšāns). Rīga: Avīze "Prizma", 1990
  • Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1994.

Papildus materiāli, zinātniskā monogrāfija: Hanovs D., Tēraudkalns V. Laiks, telpa, vadonis. Autoritārisma kultūra Latvijā. 1934. - 1940. - Zinātne, 2012.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Commons
Vikikrātuvē ir pieejami multimediju faili par šo tēmu. Skatīt: Kārlis Ulmanis
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Alberts Kviesis
Latvijas Valsts prezidents
(leģitimitāte apšaubāma)

19361940
Pēctecis:
Guntis Ulmanis
Priekštecis:
Ādolfs Bļodnieks
Latvijas Ministru prezidents
19341940
Pēctecis:
Augusts Kirhenšteins
Priekštecis:
Hugo Celmiņš
Latvijas Ministru prezidents
19311931
Pēctecis:
Marģers Skujenieks
Priekštecis:
Hugo Celmiņš
Latvijas Ministru prezidents
19251926
Pēctecis:
Arturs Alberings
Priekštecis:
nav
Latvijas Ministru prezidents
19181921
Pēctecis:
Zigfrīds Anna Meierovics