Kārlis Ulmanis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par politiķi. Par citām jēdziena Ulmanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Kārlis Ulmanis
Karlis Ulmanis.jpg
Latvijas Ministru prezidents
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1921. gada 18. jūnijs
Pēctecis Zigfrīds Anna Meierovics
Amatā
1925. gada 24. decembris — 1926. gada 6. maijs
Prezidents Jānis Čakste
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Arturs Alberings
Amatā
1931. gada 27. marts — 1931. gada 5. decembris
Prezidents Alberts Kviesis
Priekštecis Hugo Celmiņš
Pēctecis Marģers Skujenieks
Amatā
1934. gada 17. marts — 1940. gada 20. jūnijs
Prezidents Alberts Kviesis
Kārlis Ulmanis
Priekštecis Ādolfs Bļodnieks
Pēctecis Augusts Kirhenšteins
4. Latvijas Valsts prezidents[a]
Amatā
1936. gada 11. aprīlis — 1940. gada 21. jūlijs
Priekštecis Alberts Kviesis
Pēctecis Guntis Ulmanis

Dzimšanas dati 1877. gada 4. septembrī
Bērzes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Dobeles novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1942. gada 20. septembrī (65 gadu vecumā)
Krasnovodska, Turkmēnijas PSR, PSRS (tagad Turkmenbaši, Karogs: Turkmenistāna Turkmenistāna)
Tautība latvietis
Politiskā partija Latviešu Zemnieku savienība
no 15.05.1934. bez partijas
Profesija agronoms
Paraksts Kārlis Ulmanis signature.svg
a leģitimitāte apšaubāma

Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis (dzimis 1877. gada 4. septembrī, miris 1942. gada 20. septembrī) politiķis, viens no Latvijas valsts izveidotājiem, pirmais Latvijas Ministru prezidents, pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma — Latvijas diktators. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā arestēts un deportēts uz PSRS, kur mirst divus gadus vēlāk.

2004. gadā veiktajā aptaujā par 100 visu laiku ievērojamākajām Latvijas personībām K. Ulmanis tika ierindots otrajā vietā.[1]

Jaunība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Ulmanis Nebraskas universitātē

Kārlis Ulmanis dzimis 1877. gada 4. septembrī tagadējā Bērzes pagasta „Pikšu” māju saimnieka Indriķa Ulmaņa (1836—1901) un viņa sievas Lizetes (dzimušas Līnberģes) (1837—1925) ģimenē kā trešais dēls. Vecākie brāļi: Jānis Ulmanis (1865—1936) un Indriķis Ulmanis (1868—1923). Māsiņa Emīlija Lizete (1864) mirusi trīs mēnešu vecumā.[2]

Mācījās Bērzes pagastskolā (1886—1889), Jelgavas Aleksandra pilsētas skolā (1889—1895), Jelgavas valsts reālskolā (1895—1896). 1897. gadā Ulmanis beidza piensaimniecības kursus Tapiavā (agrākajā Austrumprūsijā) un studēja lauksaimniecību Cīrihes Politehniskajā institūtā (1902—1903) un Leipcigas lauksaimniecības institūtā (1903—1905), kur ieguva agronoma izglītību.

Trimda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1905. gada revolūcijas laikā Kārlis Ulmanis par savu sabiedrisko darbību no 1905. gada decembra līdz 1906. gada maijam bija ieslodzīts Pleskavas cietumā. Pēc atbrīvošanas viņš devās uz Vāciju, kur strādāja par skolotāju Annabergas lauksaimniecības skolā Saksijā (1907), pēc tam devās uz ASV, kur studēja Nebraskas universitātes Linkolnas lauksaimniecības industriālajā koledžā (1908—1909),[3] pēc kuras beigšanas bija piensaimniecības īpašnieks Teksasā. Pēc amnestijas izsludināšanas, 1913. gadā K. Ulmanis atgriezās Latvijā un strādāja par agronomu lauksaimnieku biedrībā Valmierā un žurnāla „Zeme” redaktoru (1914—1916).

Politiķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Ulmanis darbojās Valmieras bēgļu apgādāšanas komitejā un pēc Februāra revolūcijas 1917. gada aprīlī viņš bija Latviešu Zemnieku savienības dibināšanas iniciators un tās priekšsēdētājs. Ievēlēts Vidzemes guberņas pagaidu zemes padomē, kur kļuva par Vidzemes pagaidu komisāra Andreja Krastkalna vietnieku. Pēc tam, kad 1918. gada pavasarī Vācijas karaspēks ieņēma Vidzemi, Ulmanis kļuva par Latviešu palīdzības komitejas valdes locekli un tās priekšsēdētāja Krastkalna vietnieku.

1918. gada 17. novembrī viņš kā Latviešu Zemnieku savienības pārstāvis piedalījās Tautas padomes veidošanā un 18. novembrī tika ievēlēts par Latvijas Pagaidu valdības Ministru prezidentu. Latvijas brīvības cīņu sākumposmā Ulmanis kopā ar Pagaidu valdību bēga uz Liepāju. Aprīļa puča rezultātā Pagaidu valdība uz laiku patvērās uz kuģa „Saratov”. Šajā laikā Latvijā par varu sacentās trīs valdības — Ulmaņa Pagaidu valdība, aprīļa pučistu Niedras valdība un Pētera Stučkas vadītā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika. Pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā un pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas Ulmaņa Pagaidu valdība atguva varu Rīgā un nostiprināja savu varu Bermontiādes un Latgales atbrīvošanas cīņu laikā.

1920. gada 11. aprīlī mežainā apvidū uz autoceļa Lubāna—Dzelzava tika veikts atentāta mēģinājums pret automobilī braucošo Kārli Ulmani.

Pēc Neatkarības kara beigām Kārlis Ulmanis bija viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem, bija Satversmes sapulces loceklis un Saeimas deputāts no Latviešu Zemnieku savienības. Viņš atkārtoti bija Latvijas Ministru prezidents, pildīja arī ārlietu ministra, kara ministra, apgādības ministra un zemkopības ministra amatus. Īslaicīgi viņš bija arī Latvijas zemnieku bankas valdes priekšsēdētājs un direktors (1923), Valsts zemes bankas padomes loceklis (1925—1927).

Latvijas diktators[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlis Ulmanis 1934. gadā
Ulmanis, ģenerālis Balodis un ģenerālis Berķis parādes laikā

1934. gada 15. maijā Ulmanis, būdams tā brīža Ministru prezidents, kopā ar Kara ministru Jāni Balodi īstenoja 15. maija valsts apvērsumu, pēc kura Latvija beidza pastāvēt kā parlamentāra republika. Pēc apvērsuma visa vara koncentrējās Ulmaņa rokās, sāka veidoties autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms[4] kas ilga līdz 1940. gada 17. jūnijam, kad Latviju okupēja Padomju Savienības karaspēks.

No 1936. gada 11. aprīļa līdz 1940. gada 21. jūlijam viņš ieņēma nekonstitucionālā veidā iegūto Valsts Prezidenta amatu, bet pēc Latvijas okupācijas bija spiests apstiprināt PSRS izveidoto Augusta Kirhenšteina marionešu valdību un 21. jūlijā atteikties no Valsts prezidenta amata.

Arests un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 22. jūlijā K. Ulmani apcietināja un deportēja uz PSRS, kur viņš tika nometināts Vorošilovskā (tagad Stavropole). Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS viņu 1941. gada 4. jūlijā ieslodzīja cietumā un 1941. gada 17. jūlijā izvirzīja apsūdzību pretpadomju darbībā.[5]

1942. gada 1. augustā, sakarā ar Vācijas karaspēka tuvošanos, ieslodzīto Kārli Ulmani tika pavēlēts cauri Vidusāzijai pārvietot uz Krasnojarskas cietumu Sibīrijā. Pēc pārvešanas Kaspijas jūrai viņa veselības stāvoklis pasliktinājās un viņš nomira Krasnovodskas cietuma slimnīcā 1942. gada 20. septembrī un apglabāts nezināmā kapavietā. Pastāv arī versija, ka Ulmanis ir apbedīts Gori, Gruzijā.[6]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kārlim Ulmanim veltīta pastmarka, 2001. gads
Piemineklis Kārlim Ulmanim Rīgas centrā
Piemiņas plāksne atentāta vietā

Lai arī Kārļa Ulmaņa precīza atdusas vieta nav zināma, viņam par godu ir izveidotas vairākas piemiņas vietas visā Latvijā un arī ārpus tās.

Rīgā piemineklis Ulmanim tika atklāts 2003. gada 22. jūlijā — dienā, kad pirms 63 gadiem Ulmanis tika deportēts no Latvijas. Pieminekļa autori ir tēlnieks Uldis Kurzemnieks un arhitekts Agnis Lukšēvics. Piemineklis atrodas iepretim Latvijas Ārlietu ministrijas ēkai, kas ilgus gadus bijusi Ulmaņa darbavieta.

Īpaša piemiņas vieta Ulmanim 1993. gadā izveidota arī viņa dzimtajās mājās — „Pikšas”, kas atrodas Dobeles rajona Bērzes pagasta pašos austrumos. Muzejā apkopotas dažādas vēsturiskas liecības par Kārli Ulmani un viņa dzīvi. 2005. gada 1. janvārī stājās spēkā īpaši Ministru kabineta noteikumi nr. 986[7], kas nosaka šī muzeja statusu kā valsts aģentūru, kas pakļauta Zemkopības Ministrijai.

Vietā pie DzelzavasLubānas autoceļa uz bijušo Cēsu un Valkas apriņķu robežas (mūsdienu Lubānas un Gulbenes novada robežas), kur 1920. gada 15. aprīlī pret Ulmani tika veikts atentāta mēģinājums, 1939. gada 11. augustā atklāta piemiņas plāksne Kārlim Ulmanim. Plāksne Latvijas PSR gados tika nopostīta, un to atjaunoja 1988. gada 18. novembrī cilvēktiesību aizstāvju grupas „Helsinki 86” pārstāvji.

Priekuļos uzstādītas 2 piemiņas zīmes. Pirmā uzstādīta jau 1989. gadā, vietā, kur pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma 1935.—1936. gadā tika iestādīta bērzu birzs, kas ieguva nosaukumu „Vadoņa birzs”.[8] Otra atklāta 1997. gada 4. septembrī pie Priekuļu selekcijas stacijas[9] ar uzrakstu „pirmajam Latvijas Ministru prezidentam”.

Apbalvojumi un pagodinājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Lāčplēša Kara ordeņa 3. šķira,[10]
  • Triju zvaigžņu ordeņa 1. šķira,
  • Viestura ordeņa 1. šķira,
  • Atzinības krusta 1. šķira,
  • Francijas Kara krusts,
  • Francijas Goda leģiona ordeņa 5. un 1. šķira,
  • Polijas Baltā Ērgļa ordeņa 1. šķira,
  • Somijas Baltās Rozes ordeņa 1. šķira,
  • Itālijas Kroņa ordeņa 1. šķira,
  • Itālijas Svētā Maurīcija ordeņa 1. šķiru un Lācara ordeņa 1. šķira,
  • Vatikāna Pāvesta Pija IX ordeņa 1. šķira,
  • Igaunijas Ērgļa ordeņa 1. šķira,
  • Igaunijas Baltās zvaigznes ordeņa 1. šķira,
  • Igaunijas Brīvības krusta 3. šķiras 1. pakāpe,
  • Polijas Polonia Restituta ordeņa 1. šķira,
  • Beļģijas Leopolda I ordeņa 1. šķira,
  • Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeņa 1. šķira,
  • Zviedrijas Vāzas ordeņa 1. šķira,
  • Beļģijas Kroņa ordeņa 1. šķira,
  • Norvēģijas Svētā Olafa ordeņa 1. šķira,
  • Čehoslovākijas Baltās Lauvas ordeņa 1. šķira,
  • Lietuvas Vitauta Dižā ordeņa 1. šķira.
  • Latvijas Universitātes Lauksaimniecības un tautsaimniecības fakultātes goda doktors (1934),
  • Mazpulku virsvadonis,
  • Studentu biedrības Fraternitas Rusticana goda filistrs.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Viens mērķis — tauta un valsts. Kārļa Ulmaņa runu, rakstu fragmenti un atziņas. Jumava, 2001. ISBN 9984-05-467-5
  • Degsme. Dr. Kārļa Ulmaņa atziņas, norādījumi, aicinājumi un vēlējumi (sast. Līgonis). Rīga: A. Gulbis, 1938
  • Kārlis Ulmanis. Atziņas un runu fragmenti (sast. S. Timšāns). Rīga: Avīze „Prizma”, 1990
  • Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā. Dokumenti un materiāli. R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1994.

Papildus materiāli, zinātniskā monogrāfija: Hanovs D., Tēraudkalns V. Laiks, telpa, vadonis. Autoritārisma kultūra Latvijā. 1934. — 1940. — Zinātne, 2012.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Alberts Kviesis
Latvijas Valsts prezidents
(leģitimitāte apšaubāma)

1936—1940
Pēctecis:
Guntis Ulmanis
Priekštecis:
Latvijas Ministru prezidents
  • 1934—1940
  • 1931
  • 1925—1926
  • 1918—1921
Pēctecis: