Vladimirs Gomanovičs

Vikipēdijas lapa
Vladimirs Gomanovičs
Vladimirs Gomanovičs
Personīgā informācija
Dzimis 1959. gada 14. augustā
Valsts karogs: Padomju Savienība Dokšicu rajons, Baltkrievijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Baltkrievija Baltkrievija)
Miris 1991. gada 20. janvārī (31 gads)
Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Tautība baltkrievs
Nodarbošanās milicis

Vladimirs Gomanovičs (baltkrievu: Уладзімір Гомановіч, 1959—1991) jeb Vladimirs Gomonovičs (krievu: Владимир Гомонович) bija Rīgas milicijas darbinieks, vecākais milicijas leitnants. Latvijas Iekšlietu ministrijas valdības apsardzes vada komandieris.

Leitnants Gomanovičs ir viens no 1991. gada janvāra barikāžu laika upuriem, nošauts 1991. gada 20. janvāra vakarā Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkā Raiņa bulvārī 6 Rīgas OMON un pagaidām nezināmu kaujinieku uzbrukuma laikā.[1] Apglabāts Dokšicu rajona kapos pie Starinas ciemata dzimtajā Baltkrievijā. Bez tēva palika viņa trīs bērni Svetlana (9), Larisa (4) un Vitālijs (2).[2]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kanālmalas apstādījumos starp Bastejkalnu un Raiņa bulvāri atrodas akmens ar uzrakstu Vladimira Gomanoviča piemiņai. 1991. gada barikāžu muzejā atrodas vitrīna ar milicijas leitnanta Vladimira Gomanoviča formas tērpu.

Pēc 1991. gada barikāžu dalībnieku atbalsta fonda ierosinājuma Vladimira Gomanoviča ģimenes locekļiem piešķīra Latvijas Republikas pilsonību.[3] Ar Iekšlietu ministra Daiņa Turlā pavēli 1996. gada 18. janvārī viņa atraitnei Natālijai Gomanovičai piešķīra naudas pabalstu.[4]

Apbalvojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts neatkarības aizstāvēšanā Vladimiru Gomanoviču pēc nāves apbalvoja ar Viestura ordeni un atzina par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Valsts prezidents Valdis Zatlers ordeni nodeva glabāšanā viņa tuviniekiem.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Владимир Вигман. ТРОЯНСКИЙ КОНЬ ОСОБОГО НАЗНАЧЕНИЯ Arhivēts 2014. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē. no gazeta.zn.ua, 1996. gada 6 martā (krieviski)
  2. Mīļie, kas neatgriezās Arhivēts 2014. gada 31. janvārī, Wayback Machine vietnē. Aiva Kanepone 2011. gada 25. janvārī
  3. Intervija. Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais[novecojusi saite] no Viesturs Radovics, "Neatkarīgā" 2005. gada 11. janvārī
  4. Iekšlietu ministra pavēle nr. 11p/s Par apbalvošanu 1996. gada 18. janvārī
  5. Viestura ordeņa nodošana glabāšanā. Valsts prezidents varoņu tuviniekiem nodot nopelnītos apbalvojumus laikraksts "Latvietis" Nr. 119., 2010. gada 18. novembrī

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • barikades.lv, 1991. gada barikāžu notikumiem veltīta mājaslapa