Volferts Gerhards fon Rādens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Volferts Gerhards fon Rādens
Majors fon Rādens landesvēra virsnieka formā (1920)
Majors fon Rādens landesvēra virsnieka formā (1920)
Personīgā informācija
Dzimis 1893. gada 15. maijā
Asari, Vidzemes guberņa
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1943. gada 1. oktobrī (50 gadi)
Kijeva, Karogs: Ukrainas PSR Ukrainas PSR,
(tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Dzīvesbiedre Baronese Elizabete fon Stromberga
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Kapteinis
Dienesta laiks 1911. - 1943.
Valsts Flag of the German Empire.svg Vācijas impērija
Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas Brīvības cīņas, Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II pakāpe), Vācu sudraba krusts par tuvcīņu, Hoencollernu krusts ar zobeniem, Triju Zvaigžņu ordenis (V šķira), Viestura ordenis (V šķira)

Barons Volferts Gerhards fon Rādens (vācu: Wolfert Gerhard, Baron von Rahden; dzimis 1893. gada 15. maijā Asaros, pazudis bez vēsts 1943. gada 1. oktobrī pie Kijevas) bija vācbaltiešu muižnieks, kājnieku virsnieks. Latvijas brīvības cīņu dalībnieks (1918-1920).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1893. gada 15.(27.) maijā Asaros, barona Aleksandra fon Rādena un viņa sievas Elizabetes (dzim. Knigge) ģimenē. Mācījās Jelgavas ģimnāzijā, pēc tam Lignicas karaskolā Vācijā. No 1911. gada Vācijas impērijas karadienestā, Prūsijas ķeizariskajā Aleksandra gvardes grenadieru pulkā. Piedalījās Pirmajā pasaules karā, no 1914. gada maija leitnants, izlūku bataljona komandieris. Trīs reizes ievainots, apbalvots ar I un II pakāpes Dzelzs krustiem un Hohencolernu krustu ar zobeniem (Hohenzollern-Hausord. m. Schwertern), demobilizējās 1918. gada rudenī kā virsleitnants.

Brīvības cīņu laikā 1918. gadā Jelgavā noorganizēja pašaizsardzības rotu cīņai pret lieliniekiem, tā kā 1. rota tika iekļauta 3. Vācbaltiešu kaujas bataljonā Latvijas zemessardzes rindās[1]. 1919. gada februārī paaugstināts par ritmeistaru. No 1919. gada 12. jūlija majors, Latvijas zemessardzes virsštāba priekšnieks (Chef d. Oberstabs d. Balt. Landeswehr). Cīnījās pret lieliniekiem Latgales frontē. 1920. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu. No 1920. gada 1. aprīļa līdz pat atvaļināšanai 1921. gada martā bija 13. Tukuma kājnieku pulka komandieris. 1922. gadā viņam anulēja pulkvežleitnanta pakāpi un degradēja par kapteini.

Pēc tēva nāves un atvaļināšanas no armijas nodarbojās ar lauksaimniecību mantotajā Meijas muižā (Maihof) pie Jelgavas. 1923. gadā salaulājās ar baronesi Elizabeti fon Štrombergu (Stromberg). No 1934. gada Baltijas landesvēra un 13. Tukuma kājnieku pulka bijušo karavīru biedrības priekšsēdētājs, Vācbaltiešu tautas kopas Latvijā (Deutsch-Baltisches Volksgemeinschaft in Lettland) valdes loceklis. 1939. gadā kā vācbaltietis pameta Latviju.

Otrā pasaules kara laikā no 1939. gada bija virsleitnants Vērmahtā, no 1943. gada 18. jūnija pulka komandieris, kapteinis (Hauptmann d.R. z.V.). Pazudis bez vēsts 1943. gada 1. oktobrī kaujās pie Kijevas.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Die Baltische Landeswehr im Befreiungskampf gegen den Bolschewismus (1929) 212. lpp