Vulkāno

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vulkāno
Vulkāno
Vulkāno
Vulkāno (Vidusjūra)
Vulkāno
Vulkāno
Ģeogrāfija
Izvietojums Vidusjūra
Koordinātas 38°24′15″N 14°57′57″E / 38.40417°N 14.96583°E / 38.40417; 14.96583Koordinātas: 38°24′15″N 14°57′57″E / 38.40417°N 14.96583°E / 38.40417; 14.96583
Arhipelāgs Lipāru salas (Eolu salas; Aeolian Islands)
Platība 21 km²
Administrācija
Karogs: Itālija Itālija
Vulkāno Vikikrātuvē

Vulkāno (itāļu: Isola di Vulcano, sicīliešu: Vurcanu) ir neliela vulkāniska sala Tirēnu jūrā, aptuveni 25 km uz ziemeļiem no Sicīlijas. Tā ir viena no astoņām Lipāru arhipelāga salām. Vulkāno platība ir 21 km², tās augstums sasniedz 501 m virs jūras līmeņa. Salā atrodas vairāki vulkāniskie centri, tostarp viens no četriem aktīvajiem zemūdens vulkāniem Itālijā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romieši izmantoja šo salu izejvielu — galvenokārt koksnes, alauna un sēra — ieguvei. Šīs bija galvenās uz salas veiktās darbības līdz 19. gadsimta beigām.

1860. gadā brits Džeimss Stīvensons nopirka salas ziemeļu daļu, uzcēla villu, atkārtoti atvēra vietējās raktuves un apstādīja vīna dārzus ar vīnogām, kas vēlāk tika izmantotas Malmsey vīna gatavošanā. Stīvensons dzīvoja Vulkāno salā līdz 1888. gadam, pēdējam lielajam izvirdumam salā. Izvirdumi ar nelieliem pārtraukumiem ilga divus gadus, kad Stīvensons visu savu īpašumu pārdeva vietējiem iedzīvotājiem un vairs nekad šeit neatgriezās. Taču viņa villa uz salas vēl joprojām ir neskarta.

Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vulkāniskās aktivitātes cēlonis reģionā ir ziemeļu virzienā slīdošā Āfrikas plātne, kura saduras ar Eirāzijas plātni. Uz salas ir trīs vulkāniskie centri:

  • Salas dienvidu galā ir veci stratovulkānu konusi — Monte Aria (501 m), Monte Saraceno (481 m) un Monte Luccia (188 m), kas daļēji iebruka Il Piano kalderā.
  • Jaunākais aktīvais centrs ir Gran CretereFossa konusa augšpusē, kas ir izveidojies Lentia kalderā, atrodas salas vidū, un pēdējo 6000 gadu laikā tajā ir notikuši vismaz 9 nopietni izvirdumi.
Gran Cretere
  • Salas ziemeļos atrodas Vulcanello vulkāniskā saliņa (123 m). Tā ar Vulkano salu ir savienota ar zemesšaurumu, kas sliktos laikapstākļos applūst. 183. g. p.m.ē. izvirduma laikā Vulcanello pacēlās virs jūras līmeņa kā atsevišķa saliņa. No tā brīža līdz 1550. gadam laiku pa laikam notika izvirdumi no trīs konusiem gan lavas, gan piroklastisko iežu veidā, pēdējais no šiem izvirdumiem radīja šauro joslu, kas savieno Vulcanello ar Vulkāno salu.

Uz Vulkāno salas nav notikuši izvirdumi kopš Fossa konusa izvirduma, kad no 1888. gada 3. augustā līdz 1890. gadam noguldīja piroklastisko materiālu kopumā apmēram 5 m biezumā.

Fumarolas Vulkāno salā

Fosas konusam raksturīgais izvirduma stils tiek saukts par vulkānisko izvirdumu, jo tas ir sprādzienveida, kad no tā izverd piroklastiskā materiāla fragmenti no viskozas magmas. Itāļu ģeologs, seismologs un vulkanologs Džuzepe Merkali tajā brīdī rūpīgi dokumentēja izvirdumu. Mercali aprakstīja izvirdumus kā "... Sprādzieni, kas skan kā lielgabali ar neregulāriem starplaikiem ..." Rezultātā vulkāniskā izvirduma definīcijas ir balstītas uz šo aprakstu. Tipisks vulkāniskais izvirdums var aizsviest cieta materiāla fragmentus vairāku simtu metru attālumā no vulkāna atveres. Merkali ziņoja, ka vulkāna izvirduma laikā izsviestā materiāla fragmentus no 1888. līdz 1890. gadam atrada arī jūrā starp Vulkāno un Lipāru salām.

Vulkānisko gāzu emisijas no šī vulkāna mēra ar daudzkomponentu gāzu analizatoru sistēmu, kas parāda pirmsizvirduma izmaiņas, uzlabojot vulkāniskās aktivitātes prognozēšanu.[1]

Bioloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā Vulkāno salā noris vulkāniskās aktivitātes, tajā atrodami termofili un hipertermofili organismi. Pirmā tika aprakstīta hipertermofilo arheju suga — Pyrococcus furiosus, to atrada vācu mikrobiologi Gerhards Fiala un Karls Steterno Vulkāno salas nogulās.[2]

Skats uz Vulkāno salu no Lipari salas. Zaļā, salas centra kreisajā pusē, ir Vulcanello, kas savienota ar Vulkāno ar zemesšaurumu. Fossa konuss ir tieši aiz tās

Mitoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senie grieķi nosauca salu par Therassía (Θηρασία) un Thérmessa (Θέρμεσσα — 'siltuma avots'). Sala parādījās viņu mītos kā Olimpa dieva un kalēju aizgādņa Hēfaista privātā darbnīca; viņam esot piederējušas vēl divas — Etnā un Olimpa kalnā. Grieķu ģeogrāfs, filozofs un vēsturnieks Strabons arī piemin Thermessu kā Hēfaista Svēto vietu, bet nav skaidrs, vai tas ir salas trešais nosaukums vai lietots tikai kā īpašības vārds.[3]

Līdzīgi arī romieši uzskatīja, ka Vulkāno sala ir kā skurstenis dieva Vulkāna darbnīcai, tāpēc salu nosauca šī dieva vārdā. Salas izmēri ir palielinājušies, jo periodiski notikušas izdedžu un pelnu izsviešanas no vulkāna konusa. Zemestrīces pirms vai pēc pelnu sprādziena tika uzskatītas kā rezultāts tam, ka dievs Vulkāns darināja ieročus kara dievam Marsam un viņa armijai, lai karotu.[4]

Citi fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no 1949. līdz 1950. gadam Vulkāno un Salinas salā tika uzņemta vācu režisora Viljama Dīterla filma Vulcano. Lomas atveidoja Anna Magnani un Rossano Brazzi, kinoteātros to sāka rādīt 1950. gada 2. februārī.

Vulkāno salas vārdā ir nosaukts asteroīds — 4464 Vulcano.[5]

Vulkāno sala pieminēta arī Hirohiko Araki darba JoJo's neparastais piedzīvojums 2. daļā.[6]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Chemical mapping of a fumarolic field: La Fossa Crater, Vulcano Island (Aeolian Islands, Italy)". Geophysical Research Letters (AGU Publications) 32. Bibcode 2005GeoRL..3213309A. doi:10.1029/2005GL023207. Atjaunināts: 2016-09-27.
  2. Fiala, G., & Stetter, K. O. (1986). Pyrococcus furiosus sp. nov. represents a novel genus of marine heterotrophic archaebacteria growing optimally at 100 °C (212 °F). Archives of Microbiology, 145, 56–61.
  3. Strabo Geographica 1.2.10
  4. «CVO Menu - Volcanoes in Historical and Popular Culture». Vulcan.wr.usgs.gov. Skatīts: 2013-08-26.
  5. M.P.C. 26762 del 5 marzo 1996
  6. Richard Paul Roe. The Shakespeare Guide to Italy: Retracing the Bard's Unknown Travels. HarperCollins, 2011. 265-296. lpp. ISBN 978-0-06-207427-0.