Pāriet uz saturu

Zīriņu apakšdzimta

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Zīriņu dzimta)
Zīriņu apakšdzimta
Sterninae (Bonaparte, 1838)
Mazais zīriņš (Sternula albifrons)
Mazais zīriņš (Sternula albifrons)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
ApakškārtaKaijveidīgie (Lari)
DzimtaKaiju dzimta (Laridae)
ApakšdzimtaZīriņu apakšdzimta (Sterninae)
Iedalījums

Zīriņu apakšdzimta (Sterninae) ir viena no kaiju dzimtas (Laridae) apakšdzimtām, kas apvieno 46 mūsdienās dzīvojošas sugas un kas tiek iedalītas 11 ģintīs.[1] Zīriņi ir sastopami visā pasaulē, ligzdojot visos kontinentos, Antarktīdu ieskaitot. Vistālāk ziemeļos ligzdo jūras zīriņš (Sterna paradisaea), bet vistālāk dienvidos — Antarktikas zīriņš (Sterna vittata).[2] Zīriņu apakšdzimtas putni uzturas pie jūrām, upēm un citām ūdenstilpēm.

Zīriņiem salīdzinoši ar citiem putniem ir garš mūžs un tie ir samērā brīvi no dažādiem parazītiem, kā arī tiem ir maz dabīgo ienaidnieku. Tomēr daudzu sugu populācija mūsdienās samazinās dēļ cilvēku saimnieciskās darbības. Apdraudējumu rada dzīves telpas zaudēšana, ūdens piesārņojums, ligzdošanas koloniju regulāra traucēšana un dažādu introducēto, zīriņiem kaitīgo dzīvnieku savairošanās putnu apdzīvotajās vietās. Viena no visapdraudētākajām zīriņu sugām ir Ķīnas cekulzīriņš (Thalasseus bernsteini). Starptautiski ir uzsākta zīriņu sugu aizsardzība, bet tropos vietējjie iedzīvotāji zīriņu olas joprojām izmanto pārtikā.

Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Upes zīriņš (Sterna hirundo) Latvijā ir parasts ligzdotājs un caurceļotājs
Dažām sugām ir tumšs apspalvojums, attēlā brūnie zīriņi (Anous stolidus)
Purva zīriņi ligzdo pie iekšzemes ūdenstilpēm, attēlā melnais zīriņš (Chlidonias niger)

Latvijā sastopamas 8 zīriņu apakšdzimtas sugas: mazais zīriņš (Sternula albifrons), lielais zīriņš (Hydroprogne caspia), melnais zīriņš (Chlidonias niger), baltspārnu zīriņš (Chlidonias leucopterus), baltvaigu zīriņš (Chlidonias hybridus), upes zīriņš (Sterna hirundo), jūras zīriņš (Sterna paradisaea) un cekulzīriņš (Thalasseus sandvicensis).[3]

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīriņu apakšdzimtas putni ir mazi, vidēji lieli un lieli jūras putni. Mazākais apakšdzimtā ir sīkais zīriņš (Sternula antillarum), kura ķermeņa garums mazākajiem indivīdiem ir 21 cm, svars 30 g.[4] Lielākais apakšdzimtā ir lielais zīriņš (Hydroprogne caspia), kura ķermeņa garums lielākajiem indivīdiem ir 56 cm, svars apmēram 780 g.[5]

Zīriņi ir slaidi, smalki veidoti putni ar garu, šķeltu asti, šauriem spārniem, garu knābi un relatīvi īsām kājām. Neskatoties uz to, zīriņi ļoti labi skrien. Tie reti peld, lai arī tiem ir pleznas. Ūdenī tie parasti nosēžas tikai, lai nomazgātos.[2] Salīdzinot ar kaijām, to ķermeņu formas ir slaidākas. Lielākā daļa sugu ir gaiši pelēkas no augšpuses, bet baltas no apakšpuses, galvas virsa kontrastējoši melna. Tomēr ir sugas, kuru apspalvojums ir tumšs, piemēram, purva zīriņiem (Chlidonias) un pelēkajiem zīriņiem (Anous), vismaz kādu laiku gadā. Kājas un knābis ir košās krāsās, atkarībā no sugas tie var būt sarkani, oranži, dzelteni un melni. Abi dzimumi izskatās vienādi, lai gan tēviņi ir par kādiem 2—5% lielāki nekā mātītes un to knābis salīdzinoši ir masīvāks.[2] Ārpus vairošanās sezonas apspalvojums kļūst gaišāks un mazāk kontrastējošs. Jaunie putni parasti ir pelēkbrūni vai dzeltenbrūni, turklāt spalvām ir tumša maliņa, tādējādi apspalvojums kopumā izskatās raibumots. Arī to astes ir īsas un uz spārniem ir tumša josla. Lielākajai daļai sugu jaunajiem putniem spalvu nomaiņa sākas tikai pēc migrācijas. Pēc tās tie izskatās līdzīgi pieaugušajiem putniem, tikai mazāk koši. Pilnībā pieauguša putna apspalvojumu jaunie zīriņi iegūst tikai trešajā gadā. Zīriņi pēc vairošanās sezonas maina apspalvojumu uz ziemas apspalvojumu. Tipiska ziemas spalvu pazīme ir balta piere.[6]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zīriņi ir gājputni un daudzas sugas, kas ligzdo mērenajā joslā, lido ļoti tālus migrācijas ceļus. Toties jūras zīriņš, iespējams, redz visvairāk dienas gaismas no visiem dzīvniekiem pasaulē, jo tas ligzdo pie Ziemeļu ledus okeāna, bet pārziemo pie Antarktīdas krastiem. Tā kopējais migrācijas ceļš turp—atpakaļ ir vairāk kā 30 000 km. Arī upes zīriņš, kurš ligzdo Eiropas ziemeļos, ir atrasts pārziemojam Jaunzēlandē, nolidojot vairāk kā 25 000 km.[7] Jāņem vērā, ka patiesie migrācijas ceļi ir garāki nekā uz kartes izmērītie īsākie ceļi. Piemēram, ar radio raidītāju aprīkotais jūras zīriņš no Grenlandes savā ikgadējā migrācijas lidojumā nolidoja apmēram 70 000 km.[8]

Lielākā daļa zīriņu ligzdo jūras krasta smiltīs vai oļos, vai pie iekšzemes ūdeņiem. Piemēram, dzeltenknābja zīriņš (Sternula superciliaris), lielknābja zīriņš (Phaetusa simplex) un Jaunzēlandes upes zīriņš (Chlidonias albostriatus) ligzdo tikai upju krastos, bet upes zīriņš, sīkais zīriņš un mazais zīriņš var ligzdot gan jūras krastā, gan pie iekšzemes ūdeņiem. Purva zīriņu sugas, baltgalvas zīriņš (Sterna trudeaui) un Forstera zīriņš (Sterna forsteri) ligzdo pie iekšzemes ūdenstilpēm purvainās vietās, bet koku zīriņš (Anous minutus) un baltais zīriņš ligzdo augstāk par zemes līmeni vai nu uz klints, vai kokā. Ziemošanas laikā daudzas sugas ziemo jūrā vai pat atklātā okeānā, piemēram, tumšais zīriņš (Onychoprion fuscatus). Šīs sugas jaunie putni līdz apmēram piecu gadu vecumam nav redzami uz sauszemes un krastā parādās tikai tad, kad ligzdo. Tomēr dabas pētniekiem nav skaidrs, kur melnmuguras zīriņi pavada laiku starp ligzdošanām. Tā kā tiem nav ūdensizturīga apspalvojuma, tie nevar uzturēties ilgstoši uz ūdens, līdz ar to tie nevar atpūsties uz ūdens.[2]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa zīriņu sugu barojas ar zivīm, kuras tiek medītas ienirstot no lidojuma.[9] Ļoti bieži zīriņus var novērot, medījot kopā ar cūkdelfīniem vai citām plēsīgām zivīm, piemēram, lufāriem, tunzivīm vai pelamidām, jo šīs lielās plēsīgās zivis medījot izdzen citas zivis līdz ūdens virsmai. Toties purva zīriņi ir kukaiņēdāji un uzlasa kukaiņus lidojumā no ūdens virsmas. Dažas lielas zīriņu sugas zivju diētu papildina ar nelieliem sauszemes mugurkaulniekiem.[9] Zem ūdens zīriņi neredz, tādēļ tiem upuris ir rūpīgi jānoskata no gaisa.[10]

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltais zīriņš (Gygis alba) ligzdo kokā, izdējot vienu olu uz kaila koka zara
Pelēkmuguras zīriņš (Onychoprion lunatus)
Cekulzīriņš (Thalasseus sandvicensis)
Lielknābja zīriņi (Phaetusa simplex)
Baltspārnu zīriņš (Chlidonias leucopterus)

Zīriņi parasti veido monogāmus pārus un ligzdo lielās, skaļās kolonijās.[2] Lielākā daļa sugu ligzdo vienu reizi gadā, bet dažām tropu sugām intervāls no ligzdošanas līdz ligzdošanai ir īsāks kā 12 mēneši. Olas parasti tiek dētas tieši uz zemes. Izņēmums ir purva zīriņi, kas ligzdošanai būvē peldošas veģetācijas salas, kā arī dažas sugas būvē vienkāršas ligzdas kokos, uz klintīm vai sekās klinšu nišās. Unikāls ir baltais zīriņš (Gygis alba), kurš izdēj vienu olu uz kaila koka zara. Atkarībā no sugas dējumā ir 1—3 olas.[2]

Ligzdošanas vietu noskata tēviņš un katru gadu izpilda riesta rituālu, lai piesaistītu vai nu iepriekšējā gada mātīti, vai, ja nepieciešams, tad citu. Riesta rituāls ietver īpašu riesta lidojumu un deju uz zemes. Ļoti bieži tēviņš savai partnerei dāvina zivi. Perē un par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Rudenī jaunie putni kopā ar vecākiem dodas savā pirmajā migrācijas ceļojumā.

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ World Bird List: Noddies, gulls, terns, auks, 2020
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Gochfeld, M; Burger, J. "Family Sternidae (Terns)" pp. 624–667 in del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi (editors) (1996). Handbook of Birds of the World. 3: Hoatzin to Auks. Barcelona: Lynx Edicions. ISBN 978-84-87334-20-7.
  3. ↑ «Latvijas putni: putnu saraksts». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 18. septembrī. Skatīts: 2015. gada 7. janvārī.
  4. ↑ «History, distribution, and seasonal abundance of the Least Tern Sternula antillarum (Aves: Charadriiformes: Sternidae) in Brazil». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 18. augustā. Skatīts: 2015. gada 7. janvārī.
  5. ↑ Caspian Tern (Hydroprogne caspia)
  6. ↑ Olsen, Klaus Malling; Larsson, Hans (1995). Terns of Europe and North America. London: Christopher Helm. ISBN 0-7136-4056-1.
  7. ↑ Newton, Ian (2010). Bird Migration (Collins New Naturalist Library 113). London: Collins. ISBN 0-00-730732-2.
  8. ↑ «Tracking of Arctic terns Sterna paradisaea reveals longest animal migration». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. septembrī. Skatīts: 2015. gada 7. janvārī.
  9. ↑ 9,0 9,1 Hume, Rob; Pearson, Bruce (1993). Seabirds. London: Hamlyn. ISBN 0-600-57951-4.
  10. ↑ Coles, Brian (2007). Essentials of Avian Medicine and Surgery. Oxford: Wiley. ISBN 1-4051-5755-0.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zīriņu_apakšdzimta&oldid=4079225"