Pāriet uz saturu

Upes zīriņš

Vikipēdijas lapa
Upes zīriņš
Sterna hirundo (Linnaeus, 1758)
Upes zīriņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
ApakškārtaKaijveidīgie (Lari)
DzimtaKaiju dzimta (Laridae)
ApakšdzimtaZīriņu apakšdzimta (Sterninae)
ĢintsZīriņi (Sterna)
SugaUpes zīriņš (Sterna hirundo)
Sinonīmi
  • Sterna fluviatilis
Izplatība
   Ligzdošanas teritorijas
   Ziemošanas teritorijas
Upes zīriņš Vikikrātuvē

Upes zīriņš (Sterna hirundo) ir kaiju dzimtas (Laridae) jūras putnu suga, kurai ir 4 pasugas.[1] Upes zīriņš izplatīts visā Eirāzijā, kā arī Ziemeļamerikas centrālajā daļā. Mazākas populācijas vietām mājo Atlantijas okeāna ziemeļu daļas salās un piekrastēs. Ziemo gar jūru un okeānu piekrastēm abpus ekvatoram, sasniedzot Dienvidamerikas pašu galu.[2] Lai arī kopējais izplatības areāls ir liels, atsevišķos reģionos sugas populācija samazinās un tās izdzīvošana ir apdraudēta. Eiropā upes zīriņš ir aizsargājama suga, arī Latvijā tas ir iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.[3]

Upes zīriņa tuvākais radinieks saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem ir Dienvidamerikas zīriņš (Sterna hirundinacea).[4]

Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijā ligzdo upes zīriņa nominālpasuga - H.h.hirundo
Nominālpasugai ir sarkans knābis ar melnu galu
Ārpus ligzdošanas sezonas upes zīriņam ir nepieciešama tikai ūdenstilpe ar zivīm, lai barotos, un neliels sauszemes pleķītis, kur atpūsties

Latvijā upes zīriņš ir parasts ligzdotājs un caurceļotājs. Ligzdo pie dažādām ūdenstilpēm, parasti uz nelielam salām, saliņām un sērītēm, piejūras pilsētās uz ēku jumtiem. Vietas izvēlē lielāka nozīme ir ligzdojošās kolonijas drošībai nekā ūdensbaseina lielumam, tāpēc sastopams gan nelielos pamestos karjeros, gan Rīgas līča piekrastē. Latvijā ligzdo upes zīriņa nominālpasuga — Sterna hirundo hirundo, apmēram 1500—2500 pāru.[2] Latvijā no astoņām sastopamajām zīriņu dzimtas sugām upes zīriņš ir visbiežāk sastopamais.[5]

Saskaņā ar 2004. gada datiem Rīgā ligzdo ap 480 upes zīriņu pāru vai ap 25% no kopējās Latvijas populācijas. No Rīgā ligzdojošajiem upes zīriņiem 90% ligzdo uz plakaniem jumtiem, kur ruberoīda segums nobērts ar oļiem. Tomēr šāda veida jumtu segums kļūst aizvien retāks. Namu īpašniekiem vai apsaimniekotājiem veicot jumta remontu, tiek izvēlētas modernākas tehnoloģijas, kas neparedz tā noklāšanu ar oļiem.

Izskats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upes zīriņš ir vidēji liels jūras putns. Tā ķermeņa garums ir 31—35 cm, šķeltā aste 6–9 cm gara, spārnu plētums 77–98 cm, svars 110—141 g.[2][6] Pieaugušajiem putniem ir gaiši pelēka apspalvojuma augšdaļa un balta vai ļoti gaiši pelēka apakšdaļa, galvas virsa ir melna, aste balta, oranži sarkanas kājas un šaurs, smails knābis. Atkarībā no pasugas knābis var būt sarkans ar melnu galu vai arī tas var būt melns viscauri.[7] Vasarā spārnu virspuse ir pelēka, bet tai beidzoties lidspalvu malas kļūst melnas. Abi dzimumi izskatās vienādi.[8] Beidzoties vairošanās sezonai, zīriņiem piere un vēders kļūst koši balts, knābis melns, var būt ar nelielu sarkanu pamatni, kājas tumši sarkanas vai melnas.[8] Putni, kuriem nav bijusi sekmīga vairošanās sezona, var uzsākt spalvu maiņu jau jūnijā, bet kopumā spalvu maiņa sākas jūlija beigās un nobeidzas migrācijas laikā.[6]

Līdzīgas sugas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir vairākas sugas, kas izskatās līdzīgas upes zīriņam, piemēram, jūras zīriņš un sārtais zīriņš. Visvieglāk sugas atšķirt pēc dažām apspalvojuma detaļām, kāju un knābja krāsas un balss. Upes zīriņam, stāvot krastā, salocītie spārni ir apmēram vienā garumā ar asti, toties jūras zīriņam un sārtajam zīriņam aste ir izteikti garāka par salocītajiem spārniem. Visbiežāk upes zīriņu sajauc ar jūras zīriņu. Pirmajam ir lielāka galva, apjomīgāks kakls, garākas kājas un trīsstūraināki, stīvāki spārni, līdz ar to lidojums ir spēcīgāks, taisni uz priekšu.[9] Jūras zīriņa apakšpuse ir pelēcīgāka kā upes zīriņam, līdz ar to tā vaigi izskatās baltāki, pamanāmāki. Upes zīriņam ārpus ligzdošanas sezonas uz spārnu lidspalvām attīstās melna maliņa, bet jūras zīriņam spārni izskatās balti visu gadu, attīstoties ļoti šaurai, melnai kantītei uz lidspalvām.[8] Turklāt pret gaismu visi jūras zīriņa lidspalvu gali ir caurspīdīgi. Šāda īpašība upes zīriņam ir tikai pirmajām četrām spārnu lidspalvām.[9][10] Knābis un kājas jūras zīriņam ir tumši sarkanas, knābim nav melnā galā. Salīdzinoši upes zīriņam knābis ir koši, oranžīgi sarkans, ar melnu galu (vai viscauri melns Sibīrijas upes zīriņam) un tā kājas koši sarkanas.[9]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa upes zīriņu populācijas ir gājputni, dodoties ziemot dienvidu virzienā no ligzdošanas areāla. Jaunie putni otrajā vasarā parasti paliek ziemošanas teritorijās, lai gan daži atgriežas dzimtajas vietās, nedaudz vēlāk pēc perējošajiem putniem.[11] Lielākā daļa Eiropā ligzdojošo upes zīriņu ziemo Āfrikas rietumos vai dienvidos. Rietumeiropas un Dienvideiropas populācijas visbiežāk ziemo uz ziemeļiem no ekvatora, bet vairāk ziemeļos ligzdojošie zīriņi ziemo tālāk dienvidos.[12] Ziemeļamerikas populācijas ziemo gar Dienvidamerikas krastiem. Āzijas populācijas gar Indijas okeāna un Klusā okeāna krastiem, sasniedzot Austrālijas dienviddaļu. Ļoti reti ziemojošos upes zīriņus var novērot Jaunzēlandē, bet par tā klātesamību Polinēzijā trūkst datu.[13] Jaunzēlandē tika atrasts miris upes zīriņš, kas bijis apgredzenots Zviedrijā, tātad tas bija nolidojis 25 000 km no savas ligzdošanas vietas.[14]

Upes zīriņa ligzdošanas ģeogrāfija un atbilstošie biotopi ir ļoti dažādi, sākot ar taigu un beidzot ar tropu pludmalēm,[7] kā arī tas ir sastopams kalnos līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa Armēnijā, Kaukāzā vai līdz 4800 metriem Āzijas lielajos kalnos.[12] Upes zīriņš izvairās no vietām, kur ir daudz nokrišņu un bieži līst, kuras ir vējainas un kur ir ledus auksts ūdens. Tas neligzdo tik tālu ziemeļos kā jūras zīriņš.

Barošanās ieradumi un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Upes zīriņš ķer visdažādākās zivis, kas ir 5—15 cm garas

Kā visi zīriņi arī upes zīriņš barojas ar zivīm, kuras tiek iegūtas ienirstot no lidojuma, atrodoties 1—6 metru augstumā. Ieniršanas ilgums ir apmēram viena sekunde, dziļums līdz 50 cm.[7] Zivis tiek meklētas ligzdošanas kolonijas tuvumā, parasti ne tālāk par 10 km, retos gadījumos līdz 15 km.[15] Upes zīriņš barojas gan jūrā, gan saldūdens tilpnēs (upēs un ezeros). Tas bieži meklē zivis, sekojot lielām plēsīgām zivīm vai delfīniem, kuri medījot zivis izdzen līdz ūdens virsmai.[15] Upes zīriņi ļoti bieži barojas baros, īpaši, ja zivju ir daudz.[7]

Upes zīriņam ir ļoti laba redze un tā acs tīklenē ir sarkans eļļas piliens, kas uzlabo attēla kontrastu, īpaši sliktos laika apstākļos.[16] Iecienītākais zivju lielums ir 5–15 cm.[7] Zivju veidam ir mazāka nozīme, zīriņš ķer visu, kas pieejams. Tomēr, ja ir izvēle, upes zīriņš labprātāk medī lielākās zivis. Zīriņš barojas arī ar moluskiem, vēžveidīgajiem un citiem ūdenī dzīvojošiem bezmugurkaulniekiem. Reizēm lidojumā tiek noķerti arī lidojošie kukaiņi. Upuris tiek noķerts ar knābi un vai nu uzreiz norīts, vai aiznests putnēniem. Reizēm zīriņš pamanās noķert uzreiz divas mazas zivtiņas.[7] Kad vecāki atgriežas uz ligzdu, tie mazuļus atpazīst pēc čiepstēšanas nevis pēc izskata.[17] Upes zīriņš var zivis nozagt arī citiem zīriņiem, bet pašam zivis arī var atņemt klijkaijas, acteku kaijas, sārtie zīriņi vai kāds cits upes zīriņš.[18][19][20]

Upes zīriņš padzeres, lidojumā ar knābi uzķerot ūdeni. Tam labāk patīk padzerties jūras ūdeni nekā saldūdeni, ja abi ūdens veidi ir pieejami.[21] Asakas un citas cietās barības daļas tiek atrītas kā nelielas bumbiņas. Upes zīriņš nekad neizlaiž fekālijas ligzdas vietā, pat putnēni soļo nelielu attālumu prom no ligzdas. Toties zīriņi ļoti bieži izlaiž fekālijas uz savu pretinieku galvām.[21]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pāra riesta lidojums
Upes zīriņa ligzda
Mazuļi jau izšķiļoties ir segti ar raibumotām, dzeltenīgām dūnām
Upes zīriņi turpina piebarot jaunos putnus pat migrācijas laikā

Upes zīriņam ir visplašākais ligzdošanas areāls no visām zīriņu sugām. Tas ligzdo kolonijās, kurās parasti ir līdz 2000 pāru,[12] bet reizēm kolonijas ir ļoti lielas ar vairāk kā 20 000 pāriem.[22] Kolonijas iekšzemē ir mazākas nekā jūras piekrastē esošās. Ļoti bieži upes zīriņš ligzdo kopīgā kolonijā ar jūras zīriņiem,[23] sārtajiem zīriņiem, cekulzīriņiem, lielajiem ķīriem,[24][25] un melnajiem smēlējzīriņiem.[26] Upes zīriņš parasti ligzdo vienu reizi gadā. Ir iespējams arī otrais dējums, ja pirmais aiziet bojā. Ļoti retos gadījumos ir otrs dējums, vecākiem perējot un turpinot barot pirmā dējuma jaunuļus.[27] Pirmo reizi upes zīriņi ligzdo 3—4 gadu vecumā, biežāk četros gados.

Ligzdošanas teritorija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upes zīriņš ligzdo jebkurā līdzenā, vāji apaugušā vietā ūdens tuvumā. Tās var būt pludmales, salas un putns viegli pieņem arī mākslīgās, peldošās platformas, kas domātas putnu ligzdošanai. Atgriežoties ligzdošanas vietās, upes zīriņš kādu brīdi klejo apkārt, līdz ieņem savu ligzdošanas teritoriju.[7] Iespējams, ka ligzdošanas aktuālā iesākšanās saistīta ar pietiekamu zivju daudzumu tuvējā ūdenstilpē.[28] Attālums no ligzdas līdz ligzdai var būt tikai 50 cm, lai gan tipiskāk ir 150–350 cm.

Lizgdošanai izvēlētā teritorija tiek atkārtoti izmantota gadu no gada. Zināmais fiksētais rekords, vienam pārim atgriežoties vienā un tajā pašā vietā, ir 17 reizes pēc kārtas ar sekmīgi realizētu ligzdošanu. Ligzdošanai konkrēto vietu izvēlas tēviņš, teritoriju ieņemot dažas dienas pēc atgriešanās. Parasti tēviņam pēc dažām dienām pievienojas pagājušā gada mātīte. Ja mātīte neparādās piecu dienu laikā, tēviņš meklē jaunu pāri.[29] Tēviņš nenoguris aizsargā ligzdošanas teritoriju no abu dzimumu traucētājiem. Viņš, skaļi kliegdams, izpleš spārnus, paceļ asti un noliec galvu, demonstrēdams savu melno galvas virsu. Ja svešinieks neatkāpjas, tēviņš metas cīņā, knābdams pretinieku, līdz tas atkāpjas. Ja kāds ligzdai tuvojas pa gaisu, tēviņš, paceļoties spārnos, bez kavēšanās uzbrūk.[7]

Neskatoties uz agresivitāti, kas tiek izrādīta pret pieaugušajiem kaimiņiem, pret mazuļiem vai jaunuļiem, kas nejauši nokļūst ligzdas tuvumā, tēviņš ir iecietīgs. Salīdzinoši, piemēram, kaiju kolonijā šāds mazulis tiktu nogalināts. Ligzda tiek aizsargāta līdz brīdim, kad jaunajiem putniem ir izaudzis apspalvojums. Neskatoties uz savstarpējiem ķīviņiem un agresivitāti, kolonija pret ārējiem ienaidniekiem tiek aizsargāta kopīgi, sadarbojoties visiem pieaugušajiem putniem.[7] Zīriņi bezbailīgi uzbrūk cilvēkiem, suņiem, žurkām un citiem kolonijas traucētājiem. Interesants fakts, ka zīriņi ir agresīvāki pret pazīstamiem cilvēkiem nekā pret svešiniekiem.[30] Putni nogaida un svešinieku vēro, līdz saprot, ka konfrontācija ir neizbēgama un uzbrūk pēdējā brīdī. Salīdzinoši jūras zīriņi uzbrūk uzreiz.

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāra attiecības, uzsākot ligzdošanu, tiek nostiprinātas ar īpašu riesta lidojumu, pārim debesīs metot plašus lokus (200 m vai vairāk) un skaļi kliedzot, beigās partneri viens otram tuvojas zig—zag veida planējumā. Ja tēviņš mātītei nes zivi, tad viņš var pievērst sev arī citu tēviņu uzmanību. Arī uz zemes tēviņš mātītei izrāda uzmanību, riņķojot ap to ar izslietu asti un kaklu, bet galva noliegta uz leju, knābim norādot pret zemi, spārni daļēji atvērti. Kad mātīte ir izrādījusi savu labvēlību, abi partneri paceļ galvas uz augšu, knābjus vēršot pret debesīm.[7]

Kad partnerattiecības ir nostiprinātas, tēviņš izkašā ligzdu — nelielu iedobi smiltīs vai grantī. Arī mātīte pēc tam turpina kašāt iedobi. Tās robežās bieži tiek izrotātas ar dažādiem sausiem augiem, jūraszālēm, gliemežvākiem, koku gabaliņiem un citiem sīkumiem, kurus izskalojusi jūra.[12] Iedobe parasti ir apmēram 4 cm dziļa un 10 cm diametrā, bet var sasniegt arī 24 cm diametrā, ņemot vērā arī rotājošos elementus.[7] Upes zīriņa ligzda ir bagātīgāk rotāta nekā jūras zīriņam vai sārtajam zīriņam, tomēr sārtais zīriņš ligzdo vietās ar bagātāku veģetāciju.[31] Upes zīriņš ļoti labi atceras savu ligzdas vietu, pat, ja vējš ir aiznesis rotājumus un smiltis līdzeni sapūstas pāri. Zīriņš nekļūdīgi atrod vietu un izrok olas no smiltīm. Ja vējš olas ir pat pārvietojis uz citu vietu, zīriņš spēj tās atrast pat 5 metru attālumā no iepriekšējās vietas.[32]

Dējumā parasti ir 3 olas. Reizēm var novērot lielākus dējumus, bet tādos gadījumos ligzdā dēj divas mātītes. Olas ir gaišā krēmkrāsā, gaiši brūnas vai pelekbrūnas ar tumšiem raibumiem. Raibās olas smiltīs ir ļoti grūti pamanāmas.[7] Perē abi vecāki, lai gan mātīte perē lielāko daļu no perēšanas laika. Inkubācijas periods ilgst 21—22 dienas, bet, ja ligzdošanas kolonija tiek iztraucēta, inkubācijas periods kļūst garāks.[7] Reizēm inkubācijas periods ieilgst līdz pat 34 dienām.[17] Karstās dienās zīriņš lido uz ūdenskrātuvi, lai saslapinātu vēderu un lai nedaudz atvēsinātu olas.[21]

Ja koloniju nepiemeklē kāda īpaša traģēdija, tad parasti izšķiļas līdz 90% no visa kolonijas perējuma. Izšķiļoties mazuļus sedz dzletenīgas dūnas ar melniem vai brūniem raibumiņiem.[7] Apspalvojums izaug 22—28 dienu vecumā.[33] Vecāki jaunuļus ligzdā turpina barot vēl apmēram 5 dienas, tad tie piebiedrojas vecākiem, lai mācītos medīt zivis. Papildus tie joprojām saņem barību no rūpīgajiem vecākiem. Ir novērots, ka upes zīriņš piebaro savus pēcnācējus pat migrācijas laikā un ziemošanas vietās.[7][21]

Apdraudējums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olas un jaunos putnēnus apdraud dažādi sauszemes zīdītāji, piemēram, žurkas, Amerikas ūdeles, kā arī dažādi lielie putni, piemēram, kaijas, pūces un gārņi. Visbīstamākie ir nakts plēsēji, pret kuriem zīriņi ir samērā bezspēcīgi.[34] Upes zīriņam var būt dažādi parazīti, piemēram, dzīvniekutis, parazītiskie tārpi un ērces, lai gan asinsparazīti zīriņiem ir reti sastopami.

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upes zīriņam ir 4 pasugas:

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ World Bird List: Noddies, gulls, terns, auks, 2020
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 «Ornitofaunistika: Upes zīriņš Sterna hirundo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 8. janvārī.
  3. ↑ «BirdLife: Rīgā tiks izveidota jauna ligzdošanas vieta zīriņiem». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 9. janvārī.
  4. ↑ «A phylogenetic framework for the terns (Sternini) inferred from mtDNA sequences: implications for taxonomy and plumage evolution». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 20. jūlijā. Skatīts: 2006. gada 20. jūlijā.
  5. ↑ «Putni (Aves): Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 3. decembrī. Skatīts: 2015. gada 8. janvārī.
  6. ↑ 6,0 6,1 Olsen, Klaus Malling; Larsson, Hans (1995). Terns of Europe and North America. London: Christopher Helm. ISBN 0-7136-4056-1.
  7. ↑ 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 7,12 7,13 7,14 Hume, Rob (1993). The Common Tern. London: Hamlyn. ISBN 0-540-01266-1.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 Vinicombe, Keith; Tucker, Laurel; Harris, Alan (1990). The Macmillan Field Guide to Bird Identification. London: Macmillan. ISBN 0-333-42773-4.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 Hume, Rob A (1993). "Common, Arctic and Roseate Terns: an identification review". British Birds 86: 210–217.
  10. ↑ van Duivendijk, Nils (2011). Advanced Bird ID Handbook: The Western Palearctic. London: New Holland. ISBN 1-78009-022-6.
  11. ↑ Harrison, Peter (1988). Seabirds. London: Christopher Helm. ISBN 0-7470-1410-8.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 Snow, David; Perrins, Christopher M, eds. (1998). The Birds of the Western Palearctic (BWP) concise edition (2 volumes). Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X.
  13. ↑ Watling, Dick (2003). A Guide to the Birds of Fiji and Western Polynesia. Suva, Fiji: Environmental Consultants. ISBN 982-9030-04-0.
  14. ↑ Newton, Ian (2010). Bird Migration. London: Collins. ISBN 0-00-730731-4.
  15. ↑ 15,0 15,1 «BirdLife: Common Tern Sterna hirundo». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 15. oktobrī. Skatīts: 2015. gada 8. janvārī.
  16. ↑ Sinclair, Sandra (1985). How Animals See: Other Visions of Our World. Beckenham, Kent: Croom Helm. ISBN 0-7099-3336-3.
  17. ↑ 17,0 17,1 Stevenson, J G; Hutchison, R E; Hutchison, J B; Bertram B C R; Thorpe, W H (1970). "Individual recognition by auditory cues in the Common Tern (Sterna hirundo)". Nature 226 (5245): 562–563. doi:10.1038/226562a0. PMID 16057385
  18. ↑ Food parasitism and competition in two terns
  19. ↑ Foraging group size: models and a test with jaegers kleptoparasitizing terns
  20. ↑ Hatch, J J (1975). "Piracy by laughing gulls Larus atricilla: an example of the selfish group". Ibis 117 (3): 357–365. doi:10.1111/j.1474-919X.1975.tb04222.x.
  21. ↑ 21,0 21,1 21,2 21,3 The Birds of North America: Common Tern
  22. ↑ de Wolf, P. "BioIndicators and the Quality of the Wadden Sea" in Best & Haeck (1984) p. 362.
  23. ↑ «A comparison of Arctic Tern Sterna paradisaea and Common Tern S. hirundo nest-site characteristics on Coquet Island, north-east England». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2012. gada 27. janvārī.
  24. ↑ Nest-site selection by Roseate Terns and Common Terns in the Azores
  25. ↑ Fuchs, Eduard (1977). "Predation and anti-predator behaviour in a mixed colony of terns Sterna sp. and Black-Headed Gulls Larus ridibundus with special reference to the Sandwich Tern Sterna sandvicensis". Ornis Scandinavica 8 (1): 17–32. doi:10.2307/3675984
  26. ↑ Black Skimmer breeding ecology and behavior
  27. ↑ Common Terns raise young from successive broods
  28. ↑ Prey dynamics and the breeding phenology of Common Terns (Sterna hirundo)
  29. ↑ Gonzalez-Solis, J; Becker, P H; Wendeln, H (1999). "Divorce and asynchronous arrival in Common Terns (Sterna hirundo)". Animal Behaviour 58 (5): 1123–1129. doi:10.1006/anbe.1999.1235. PMID 10564616
  30. ↑ Burger, Joanna; Shealer, D A; Gochfeld, Michael (1993). "Defensive aggression in terns: discrimination and response to individual researchers". Aggressive Behavior 19 (4): 303–311. doi:10.1002/1098-2337(1993)19:4<303::AID-AB2480190406>3.0.CO;2-P
  31. ↑ Lloyd, Clare; Tasker, Mark L; Partridge, Ken (2010). The Status of Seabirds in Britain and Ireland. London: Poyser. ISBN 1-4081-3800-X.
  32. ↑ Fisher, James; Lockley, R M (1989). Sea‑Birds (Collins New Naturalist series). London: Bloomsbury Books. ISBN 1-870630-88-2.
  33. ↑ BTO: Common Tern Sterna hirundo [Linnaeus, 1758]
  34. ↑ Nisbet, Ian C T; Welton, M (1984). "Seasonal variations in breeding success of Common Terns: consequences of predation". Condor 86: 53–60. doi:10.2307/1367345. JSTOR 1367345.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Upes_zīriņš&oldid=4134183"